Nacionālisms toreiz un šodien

2016. gada 18. augusts 07:00

183

Tūdaļ apritēs 25 gadi, kopš sadevāmies rokās Baltijas ceļā, 30 gadi – kopš izveidoja cilvēktiesību grupu “Helsinki 86”. Pagājuši jau 26 gadi, kopš dibināta Latvijas Tautas fronte. Lai arī Latvijas nacionālo valsti izcīnīja un atjaunoja nacionāli domājoši ļaudis, reālā vara miera periodos bieži vien bijusi pavisam citās rokās.
Jautājums, pirmkārt, ir – kas tad ir nacionālisms, kas ir patriotisms? Vai tās ir vien jūtas, saukļi, himnas dziedāšana un karogi, zem kuriem viegli mainīt ideoloģiju atkarībā no bankas procentu likmēm “Bankā Baltija”, “Parex” bankā vai “Latvijas Krājbankā”, vai arī nacionālismam nacionālā valstī ir izšķiroša nozīme? Kas ir patriotisms valstī, kurā teju puse no iedzīvotājiem nav latvieši? Otrkārt, vai latvietim būtu jākaunas no ugunskrusta tautas senrakstos, vai būtu jākaunas no savas nacionalitātes apzināšanās? Kur patiesībā sākas Ādolfa Hitlera nacisms, kuru daži mēģina pierakstīt katrai nacionālajai izpausmei?

Impērijas huligāns
Nav noslēpums, ka Linards Grantiņš, Mārtiņš Bariss un Raimonds Bitenieks, parakstot cilvēktiesību grupas “Helsinki 86” dokumentus 1986. gada jūnijā, iesāka domino efektu, kas beidzās ar PSRS sabrukumu. Tikai vēlāk saradās gan cīnītāji, gan censoņi visā Latvijā, radās Tautas fronte, un Anatolijs Gorbunovs kļuva par latvieti ar lielo burtu. Vispirms bija helsinkieši Liepājā, kur, starp citu, vienmēr mitusi Latvijas brīvības ideja un sākušās visas brīvības cīņas. Arī studentu rota cīņas pret bermontiešiem sāka Liepājā. Tādēļ, ja vien dzims jauna nacionālā ideja, tā dzims šeit, nevis Rēzeknē, Daugavpilī vai Rīgas Purvciemā. Tādēļ arī jautājumus “Kursas Laiks” devās uzdot Raimondam Biteniekam, kurš tepat Liepājā vien dzīvo. ““Helsinki 86” bija impērijas mēroga huligānisms,” par savu izpildīto dzīves misiju saka R. Bitenieks.
“Mēs pielikām savu roku PSRS sabrukumā un Latvijas brīvības atgūšanā. Es neesmu atbildīgs par to, ko cilvēki ar šo iegūto brīvību izdarīja. Iznācu no Rīgas šķirotavas, drūmākā cietuma impērijā, par to, ka bēgu no PSRS ar laivu. Tad zināju, ka – aiz dīķa – ļaudis dzīvo citādāk. Es gribēju, lai mums arī būtu iespēja tā dzīvot. Pēc izraidīšanas Latvijā atgriezos jau 1992. gadā. Ar sievu izšķīros otro reizi, viņa palika Vācijā. Mans patriotisms ir praktisks, es dzīvoju dzimtenē, jo man daudz nevajag. Es esmu apmierināts ar savu nelielo dzīvokli, esmu apmierināts ar savu pensiju un domāju, ka esmu izpildījis savu misiju,” tā spriež R. Bitenieks. Viņš atzīst, ka daudzu cilvēku dzīvē korekcijas ieviesusi praktiskā dzīve, vajadzības un daudzi nacionāli domājoši ļaudis dzīvo ārzemēs, tostarp viņa meita Eva, tā pati, kura 1987. gada 14. jūnijā izgāja pie Brīvības pieminekļa. Diemžēl vēlāk, atgriezusies no Vācijas, viņa ar “Turības” diplomu kabatā spēja uzmeklēt vien 170 latus vērtu darbavietu. “Eva aizbrauca uz Vāciju, un es viņu saprotu,” tā R. Bitenieks.
Pats sevi R. Bitenieks uzskata par nacionālistu. Kā toreiz – astoņdesmitajos, tā arī tagad. Viņš uzskata, ka šobrīd mainās Eiropas politiskā skatuve, iespējams, pati sistēma. “Tāpat kā toreiz es sekoju notikumiem. Tad klausījos “Amerikas balsi”, tagad skatos Vācijas, Krievijas, Latvijas un ASV telekanālu ziņas. Pēc gada būs vēlēšanas gan Francijā, gan Vācijā, un abās valstīs pie varas parādīsies nacionāli noskaņoti cilvēki. Visaptverošais liberālisms zaudē pozīcijas Eiropā,” tā R. Bitenieks. Pats vēlēšanās balsos, bet piedalīties kā deputāts vairs nevēlas. “Man vairs nav četrdesmit gadu. Par ko balsošu – nav ko slēpt – par Artusu Kaimiņu. Man patīk viņa domu gājiens, vismaz pagaidām. Arī mazliet huligāns, bet es ticu, ka viņš darīs to, ko sola,” saka R. Bitenieks.
Patriots domās un darbos
Meklējot grupas “Helsinki 86” lietas turpinātājus Liepājā, atradu, ka Normunds Krafts jau 1988. gada janvārī, darbojies Latvijas jauniešu apvienībā “Tēvzemei un brīvībai”, devies sakopt Oskara Kalpaka piemiņas vietas. Pat gāja no “Airītēm” uz Skrundas lokatoru protestēt un saņēmis brīdinājumu tālāk neiet, citādi padomju kareivji šaušot. Starp citu, politiskā partija “Tēvzemei un brīvībai” izveidojās vēlāk un lūdza atļauju liepājniekiem nosaukumu izmantot. Jauniešu organizācija “Tēvzemei un brīvībai” tolaik bija saistīta ar helsinkiešiem. Pats N. Krafts, jautāts, vai būtu gatavs darboties politikā, atzīst, ka politika līdz šim diskreditējusi nacionālo kustību un idejas, tādēļ šādu iespēju vēl nepieļauj. N. Krafts daudz laika veltī jaunatnes nacionālajai audzināšanai un izglītošanai. Arī šobrīd viņš strādā ar savas – Liepājas 10. vidusskolas skolēniem.
“Kopš 80-tajiem neesmu mainījis savu nostāju. Es esmu nacionālists un patriots un tāds arī palikšu. Klaji nostājos pret migrantu jeb tā saukto bēgļu ievešanu Latvijā šobrīd. Mēs to nevaram atļauties. Pamatnācija Latvijā ir 50%, bet jābūt ir vismaz 75%. Mēs nevaram uzņemt vēl kādas minoritātes un punkts,” iesāk N. Krafts. Jautāts, vai latvieši paši daļēji nav vainojami, ka ir tik maz dzimtenē, jo izbrauc, N. Krafts norāda, ka tieši tādēļ nepieciešama nacionālā audzināšana. “Tas ir pats būtiskākais. Latviskumam ir nozīme, tas ir šīs valsts satvars. Vienmēr var atrast vietu, kur maizes šķēle izskatās biezāka. Te ir mūsu dzimtene. Latvija, pirmkārt, ir garīga vērtība. Tomēr, ja padomājam no ikdienas puses, tad nav jau nemaz tik traki. Badu taču neviens nemirst. Mēs dzīvojam daudz labāk nekā vairums pasaules tautu. Te drīzāk ir jautājums – vai Latvijai ir vajadzīgi tādi pilsoņi, kuri pamet valsti tādēļ, lai nopelnītu pāris simtus eiro vairāk. Objektīvās patiesības jau nav – kur ir labāk dzīvot. Viss slēpjas cilvēku galvās. Tie, kuri uzskata, ka Latvijā ir slikti, arī dodas prom. Ir daži, kuriem patiešām nebija izvēles, bet, nopelnījuši vajadzīgo, latvieši atgriežas,” spriež N. Krafts.
Jautāts par daudzajiem cittautiešiem Latvijā, N. Krafts ne mirkli par viņu patriotismu nešaubās. “Ja cilvēks šeit dzīvo, tad viņš ir Latvijas patriots. Tas ir vienkārši. Vienmēr ir iespēja braukt dzīvot uz Krieviju. Tie krievi, kuri dzīvo šeit un saka, ka nav Latvijas patrioti, es viņus nesaprotu. Es domāju, ka viņiem ir personības dalīšanās. Tie ir smagi maldi. Viņi vienkārši prātā nevar savienot savu dzimto vietu ar tām vērtībām, kuras viņi ir saņēmuši. Par vairumu krievu es to nekādi nevaru pateikt. Viņi ir šīs zemes patrioti un tīri labi saprot, ka dzīvo Latvijā,” uzskata N. Krafts.
Tomēr visvērtīgākā atziņa ir par kaitīgo nacionālismu. Nereti saņemam pārmetumus, ka, lūk, nacionālais ir kaut kas Hitlera garā. Kur patiesībā sākas kaitīgais nacionālismā? N. Kraftam vienkārša un lakoniska atbilde: “Tas ir tad, kad vēlamies savu nacionālismu nest uz āru, realizēt citā valstī, citā teritorijā. Tieši to jau darīja Vācijas nacisti. Paziņoja, ka ir labāki par citiem. Veselīgs nacionālisms ir savu vērtību cienīšana savā zemē un kaimiņu cienīšana viņu zemē. Citas tautas ir jāciena. Tā ir galvenā robeža, un tas ir tas, ko mēs prasām savā zemē – lai tiktu cienītas mūsu vērtības, mūsu kultūra un valoda,” tā N. Krafts.
Viņš norāda, ka šobrīd Eiropā bēgļu uzaicināšanas mānija jau pāriet. “Ir jauki iedomāties, ka visi ir līdzīgi, bet tā nav. Kad kāds musulmanis ņem un sacērt cilvēku ar mačeti, tad arī eiropieši sāk domāt, ka pie viņiem tā nav pieņemts,” norāda N. Krafts.
Sarunas noslēgumā N. Krafts vēlējās uzsvērt, ka mūsu galvaspilsēta ir tepat Rīgā, nevis Briselē vai Maskavā. “Pašiem ir jādomā ar savu galvu, nevis jāklausās, ko apkārt runā. Ja mēs uzvedīsimies kā saimnieki savā zemē, tad arī Dievs mums palīdzēs. Es esmu nacionālists un rīkojos praktiski. Man ir trīs bērni. Tas, manuprāt, ir galvenais,” uzskata N. Krafts.

Karognesējs
Viktors Birze gan Liepājā, gan arī ārpus tās pazīstams kā nacionālists, Nacionālās Savienības “Taisnīgums” valdes priekšsēdētājs. Piedalījies dažādās akcijās, pat arestēts par protestiem pret gejiem Rīgā un tiesājies, līdz attaisnots. Par spīti visam, gribas viņu saukt par karognesēju, jo pats viņu esmu ievērojis latviešu karavīru piemiņas pasākumos, nesot karogu gājiena priekšgalā. Arī no politikas V. Birzem nav bail. Viņš ir viens no trijiem, kurš tieši liberālismu nosauc par nacionālisma ideoloģijas niknāko pretinieku. Šobrīd arī V. Birze iebilst pret tautu sapludināšanu un kultūru sajaukšanu, kas radīs konfliktus. Tieši liberālā spārna politiķus V. Birze vaino nākotnes problēmās, kuras redzamas vecās Eiropas valstīs jau šobrīd. “Diemžēl Latvijā neviens neiet ielās un neprotestē.” Jautāts, vai saskata savu misiju tikai globālu jautājumu risināšanā, V. Birze uzsver, ka redz lietas arī tepat Liepājā. Viņš uzskata, ka pašvaldība daudz vairāk varētu atļauties ietekmēt tirgu, atbalstīt uzņēmējdarbību un radīt darbavietas. Te gan jāpiebilst, ka pašreizējā likumdošana ierobežo pašvaldības šādās aktivitātēs un likumi šādiem pavērsieniem būtu jāmaina Saeimā un, iespējams, arī Briselē.
Jautāts, kā šobrīd saredz latviešu tautas apdraudējumus, kādas ir praktiskās izpausmes, V. Birze norāda uz nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi Krievu kopienai Liepājā. “Ministru kabinetā par tām nobalsoja, arī tēvzemieši balsoja, bet, kā zinām, tieši šajā organizācijā ir tas slavenais Osipovs un ne mazāk slavenais Kravcovs. Kāpēc tādas atlaides nesaņem Ukrainas kultūras biedrība vai citu tautu biedrības?” taujā V. Birze.
Tieši V. Birzem jautāju par oficiālajām regālijām – valsts karoga, himnas, svētku nozīmi. “Paceļot karogu pie nama, dziedot himnu vai atzīmējot valsts svētkus, pietrūkst tā dziļuma. Cilvēkiem vajadzētu sev atbildēt uz jautājumu – kādēļ viņi ir šīs valsts patrioti? Ko viņi Latvijā grib saglabāt? Kad tas būs darīts, tad arī skatījums uz Eiropas Savienību, toleranci un demokrātiju būs mazliet citāds. Nacionālā ideja pati par sevi nav diez ko toleranta,” uzskata V. Birze. Viņš norāda, ka tolerances robeža ir brīdis, kad tauta ir apdraudēta savā zemē. “Mums vairs nav, kur atkāpties. Šī ir Latvija, latviešu zeme,” uzskata V. Birze.

Aptauja

Vai latviešiem Latvijā viss ir kārtībā?

INGA DAPŠE, LIEPĀJNIECE
Es dzīvoju Latvijā, runāju latviski. Svinu svētkus un dziedu dziesmas. Manuprāt, ka man viss ir labi šajā jomā. Neatbalstu visādus helovīnus, kas ienāk no ārzemēm. Tas gan ir lieki.

INTA SIDENKO, LIEPĀJNIECE
Sadzīvē, domāju, nav nekādu problēmu. Tiem, kuri nav latvieši, vajadzētu vairāk mācīties mūsu valodu. Tas gan tiesa. Cienīt vajadzētu mūs mūsu zemē. Šobrīd, manuprāt, radusies ačgārna situācija, ka bēgļiem maksā vairāk nekā jaunajām māmiņām. Vajadzētu pacelt māmiņalgas. Citādi nav pareizi, ka svešiem dodam vairāk nekā savējiem.

ĒRIKS HŪNS, LIEPĀJNIEKS
Galīgas ziepes jau nav. Ir dažādi nemanāmi riski, tādēļ roka jātur uz pulsa. Ir jāiet un jāsaka atklāti, kas ir nepareizi, nevis internetā anonīmi jāķengājas. No otras puses, latviešiem vajadzētu apjēgt, ka dzīvojam labā klimata zonā, ka mums nav bada. Mums ir savs dzīves līmenis. Imigrantu jautājums šobrīd ir jūtīgs. Te gan jāpateicas Dievam, ka šeit nav Zviedrijas sociālās sistēmas. Viņi pagaidām šeit nevēlas palikt.

OJĀRS VIKŠTREMS, LIEPĀJNIEKS
Man viss ir labi. Par šīm lietām mums domā 100 gudrās galvas, kurām ir jādomā. Un viņi arī domā. Neprasiet – vai izdomā. Mums te viss Latvijā ir labi sakārtots. Mums ir nacionāla valsts, ar to viss ir pateikts.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Nacionālisms toreiz un šodien

Kategorijas