Caur šūdinātiem svārkiem atpakaļ pie sievišķības

2016. gada 18. augusts 07:00

1108

Caur šūdinātiem svārkiem atpakaļ pie sievišķības

Šuvēja profesija zināma cauri laikiem – jau no senām dienām, kad amats bija nepieciešams, lai apģērbtu ģimeni. Vēlāk šūšanas prasmes noderēja preču deficīta dēļ. Šobrīd šuvēju meklējam, kad vēlamies izcelties ar ko unikālu un nepazust pūlī, kur vienu otru apģērba gabalu var novērot katram trešajam iedzīvotājam. Lai gan šobrīd preču izvēle veikalos ir gana liela, tomēr daļa cilvēku joprojām izvēlas šuvēja pakalpojumus, jo došanās pie šuvēja ir īpašs notikums, pat vesels rituāls. Atrast savu šuvēju, kuram uzticēties ikvienā situācijā, nav nemaz tik viegli, tomēr tas ir iespējams. Viena no šuvējām, kuru slavē klientes tieši par lielisko sadarbību un abpusēju spēju uzticēties, ir Sandra Plostniece. Viņa ir arī zīmola “Love of Pure Fashion” radītāja.

Nonāk pie sirdij tīkamā
Par šuvēju Sandra kļuvusi nesen – vien pirms pusotra gada. Iepriekš viņa strādājusi biroja darbu, kas, lai arī devis lielu pieredzi un veicinājis izaugsmi, nebijis sirdij tik tuvs. “Vienā brīdī sapratu, ka biroja darbs mani smacē nost. Man bija jau paaugušies bērni, bet es sapratu, ka viņi aug un es esmu mamma tomēr, bet es nevaru būt mamma, jo es strādāju tādu darbu, kas paņem visu, un es aizgāju prom,” toreizējo situāciju ieskicē Sandra. Pēc tam, kad pametusi darbu birojā, viņa uzzinājusi par jauniešiem domātu projektu, ar kura starpniecību iespējams apgūt kādu arodu intensīvā kursā vien gada laikā, tādējādi veicinot jauniešu iekļaušanos darba tirgū. “Es nejutos vairs kā jauniete, jo man bija divdesmit deviņi gadi, bet tā programma tieši paredzēja, ka līdz divdesmit deviņiem gadiem tā ir spēkā,” par iespēju stāsta liepājniece.
Programma realizēta Liepājas Valsts tehnikumā. “Šūšana man ir bijusi kā hobijs jau no skolas laikiem, kad kā meitene gāju šūšanas pulciņā,” atklāj Sandra un piebilst, ka tieši šis bijis iemesls, kāpēc programmas laikā apgūta drēbnieka profesija. “Tad es izmācījos tajā programmā gadu. Nu, super! Tas pēc tā biroja darba man bija pilnīgi kaut kas cits. Man ir maģistra grāds vadības zinībās. Cilvēkiem likās – ko es daru un kāpēc? Tad es sajutu to, cik forši ir, ka tu pats vari radīt. Tā labā sajūta, ka tu vari iedot kaut ko no sevis, ka tas kādam ir vajadzīgs, ka tas kādam rada prieku. Tas mani laikam riktīgi paņēma, man nemaz nebija tāda doma, ka es pēc tam tā riktīgi šūšu,” atklāj Sandra. Pēc gada, saņēmusi kvalifikāciju un gandarījumu par paveikto, Sandra no pazīstamiem cilvēkiem sākusi saņemt ziņas ar lūgumu viņiem ko uzšūt. “Tā arī es līdz tam esmu nonākusi un tagad to daru,” par šūšanas darbu, kas nu jau kļuvis par ikdienu, teic Sandra.

Nav šuvēja klasiskā izpratnē
“Es neesmu šuvēja klasiskā izpratnē, kas sēž pie šujmašīnas no rīta līdz vakaram un nu tik riktīgi šuj. Bet man ir tā, ka ir lietas, ko es vispār nešūšu nekad. Tās ir lietas, piemēram, sievietēm bikses,” savu nostāju pauž Sandra. Viņa atzīst, ka, viņasprāt, bikses nav sieviešu apģērbs, tādēļ viņa izvēlas šūt skaistas lietas, kas iedvesmo sievietes kļūt sievišķīgākām. “Man patīk ne tikai uzšūt – uzšuj, atdod, nēsā. Tam līdzi ir arī tā pievienotā vērtība, kas rada sajūtu. Sieviete uzvelk, un viņa jūtas skaista. Tā nav tikai šūšana, tā ir tāda filozofija,” pastāsta šuvēja. Tāpat Sandra pastāsta, ka apģērbus šuj vien sievietēm un bērniem, ar vīriešu apģērbu šūšanu viņa pagaidām nenodarbojas. “Tā ir specifiska lieta,” paskaidro Sandra un piebilst, ka viņa šuj iedvesmai un tādēļ top gaisīgi svārki, kleitas un dažādas skaistumlietiņas.
Tas, ka apģērbi tiek šūti konkrētai patērētāju grupai – sievietēm un bērniem –, Sandrai šķiet viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņa vēl baidās sevi saukt par šuvēju ar lielo burtu. “Es nejūtos kā īsta šuvēja. Praksē biju pie īstas šuvējas, pie Sandas Jonases, un viņa man ir skolotāja vēl joprojām. Viņa šuj kāzu un svētku tērpus. Viņa ir riktīga šuvēja, jo viņa šuj no rīta līdz vakaram, un viņa dara ļoti daudz,” skaidro liepājniece. Taujāta par nākotnes plāniem, Sandra atklāj, ka šūšana lielos daudzumos vai kāda konkrēta šuvuma palaišana vairumtirdzniecībā viņai neinteresē: “Tur es sevi nesaskatu, jo man patīk, ka es izčubinu katru lietiņu, ka sieviete man pēc tam atsūta ziņu vai atsūta bildi un pasaka: es pilnīgi jūtu tavu enerģiju! Viņa jūt to mīlestību, ko tu esi ielicis tajā darbā.”

Top vienā eksemplārā
Sandra uzsver, ka visi viņas darbi top vienā eksemplārā vienai konkrētai sievietei vai bērnam. Ja kāda sieviete, apskatot Sandras “Facebook.com” lapu, ieraudzītu sev tīkamus svārkus un vēlētos, lai šuvēja uzšuj tieši tādus pašus, Sandra būtu kategoriski pret. “Man ir tā, ka ir daļa, ko es pildu kā pasūtījuma darbiņus – mēs aizejam kopā uz audumu veikalu, nopērkam audumu, man ir kabinets “Romas dārzā”, mēs nomērāmies un šujam cilvēkam to, ko viņš grib. Un otra lieta, ko es mēģinu vairāk attīstīt – es uzšuju to, kas man patīk, un pārdodu kā gatavu preci,” procesu raksturo liepājniece. “Ir lietas, ko es nevaru uzšūt, piemēram, žaketes – tas prasa pieredzi,” atklāj šuvēja. Arī apģērbu sev Sandra pārsvarā šuj pati. Viņa skaidro: ja nes vēstījumu par sievišķīgām sievietēm kleitās un svārkos, tad pašai tā jāģērbjas, tādēļ arī apģērbu jāšuj sev pašai, lai klientes redzētu, ka šuvējas vārdi sakrīt ar darbiem. “Es nevaru uzvilkt džinsus un teikt: nēsājiet svārkus un kleitas!” par absurdo situāciju smej liepājniece.

Iespēja atbrīvot radošumu
Pie savas profesijas priekšrocībām Sandra pieskaita iespēju regulēt savu laiku – ir iespēja pašai plānot, kurā dienā šūt, cik daudz pasūtījumu pieņemt un cik daudz sevi noslogot. “Tas man ļoti, ļoti patīk, jo man ir bērni, man ir ģimene un man viņi ir primārie,” atzīst Sandra. Viens liels pluss, strādājot par šuvēju, ir iespēja radoši izpausties, atbrīvot savu radošo garu, kurš, iespējams, citās profesijās tiek apslāpēts: “Es atceros, biroja darbā, kad es strādāju, man bija pirmā dizaina nodarbība tehnikumā, kad es sāku mācīties – bija jāzīmē. Un citi tur zīmē, skicē, un tā skaņa man ausīs – tik skaisti! Un es sēžu ar savu zīmuli un vienkārši raudāt sāku, tāpēc, ka es sapratu, ka esmu tādā rāmī ielikta: sistēma-dators-sistēma-dators.” Par trešo šuvēja profesijas priekšrocību Sandra nosauc komunikāciju – iespēja arvien sastapt jaunas un brīnišķīgas sievietes, kuras nereti kļūst arī par labām Sandras draudzenēm.
Par sava darba mīnusu Sandra nosauc neregulāros ienākumus: “Tev nav tie regulārie ienākumi. Nav tā, ka tu zini, ka reizi mēnesī, piecpadsmitajā datumā, tev kontā ienāks tik un tik. Ir brīži, kad sanāk mazāk, vīrs mani šajā ziņā ļoti, ļoti atbalsta.” Ko iepriekš Sandra nosaukusi par plusu – iespēju regulēt savu laiku – nu viņa sauc arī par daļēju mīnusu, jo atklāj, ka nereti darbs mēdz ievilkties līdz vēlai naktij. Jo ir brīži, kad darba procesu apstādina iedvesmas trūkums, un to Sandra necenšas sev uzspiest. Viņasprāt, ja konkrētajā brīdī iedvesmas nav, vajag nogaidīt, atvilkt elpu, iedzert tēju un sakopot spēkus, jo, ja darbam atvēlēts konkrēts termiņš, tad to ir jāpabeidz, bet nedrīkst to darīt bez iedvesmas, ar dusmām, jo to pēc tam varēs just apģērba valkātāja. Par klientu trūkumu Sandra nevar sūdzēties un atzīst, ka šobrīd jūtas atradusi savu īsto vietu un dara to, kas patīk.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Caur šūdinātiem svārkiem atpakaļ pie sievišķības

Kategorijas