Pirmais solis modes un apģērbu biznesā

2016. gada 25. augusts 07:00

1869

Veikals-darbnīca “Becquerel” Graudu ielā ir liepājnieces Kristīnes Parhomenko pirmais solis modes un apģērbu biznesā. Par izvēlēto vietu jaunā uzņēmuma vadītāja piekrīt tiem, kuri sūdzas par Graudu ielas pasivitāti. Agrāk ekonomiski aktīvo ielu nu cilvēki šķērso steigšus, tikai noteiktas vajadzības dēļ. Tāpēc tirgotāji un pakalpojumu sniedzēji te ilgi nenoturas. “Arī mēs šajā ziņā izjūtam grūtības un, iespējams, drīz pārvāksimies uz telpām tuvāk centram, kur apgrozās vairāk ļaužu.”

Biznesam iedvesmo franču fiziķis
K. Parhomenko novērojusi, ka veikala-darbnīcas jeb studijas klienti ir ļoti dažādi gan vecuma, gan materiālā stāvokļa ziņā.
Dažs ienākot un brīnoties: vai tiešām tas izgatavots Latvijā? Kāds apvaicājies pēc importa mantām, citi savukārt priecājoties un atbalstot.
“T-krekliņi ir universāli, der abiem dzimumiem. Bet dāmas šeit var iegādāties gatavu apģērbu, kas radīts vienā eksemplārā un pasvītro individualitāti. Ļoti daudzi vairs negrib masu produkciju. Uz vietas šūtie tērpi – pamatā kleitas un sieviešu kostīmi – top arī pēc klientu pasūtījuma. Lielākoties šuju es, man palīdz Inga Šēna, kura ir vienlaikus pārdevēja un mēru noņēmēja. Mēs iepērkam audumus, bet cilvēks var nākt arī ar savu materiālu.”
Francija, ko K. Parhomenko apceļojusi, asociējas ar modi, eleganci, bet viņas stilu tas neesot ietekmējis. Drīzāk uzņēmuma nosaukuma – “Becquerel” – izvēli.
“Mācoties Rīgā, Informācijas sistēmu menedžmenta augstskolā “ISMA”, uzzināju par franču fiziķi, Nobela prēmijas laureātu Antuānu Anrī Bekerelu (Antuan Anri Bekkerel). Viņš atklājis dabīgo starojumu, ko vēlāk nosauca pa radioaktivitāti. Tas ievadīja jaunu posmu fizikas attīstībā, jo pierādīja – atoms nav nedalāma vienība, to veido sarežģīta, milzīgu enerģiju slēpjoša daļiņu un spēku sistēma. Augstskolā man bija darbs par šo tēmu. Secināju, ka cilvēkam nepatīk pastāvīgi nēsāt vienu un to pašu apģērbu, jo drēbēm tāpat kā ēdienam piemīt noslēpumaina spēja pārnest enerģiju ar īpašu viļņu palīdzību.”

No kliedzošā pie vienkāršā
Uzņēmumu atklājot, K. Parhomenko bijušas apģērbu kolekcijas jauniešiem – spilgtas, kliedzošas, ar izaicinošiem zīmējumiem. Liepājnieki nākuši, vērojuši, bet īsti nesapratuši. Pirmajos trīs darba mēnešos K. Parhomenko apjautusi, ka cilvēki tomēr tiecas tērpties vienkāršāk, praktiskāk. Apejot kreatīvo domāšanu, pamazām veidojies klasisks, sievišķīgs virziens. Tomēr tas nav kā akmenī iekalts, notiek eksperimenti, meklējumi, attīstība. Sākotnēji iegādāto mazo šujmašīnu vietā stājušās modernākas, jaudīgākas.
Vaicāta, vai izdevīgs ir veikala-darbnīcas statuss, sieviete atbild apstiprinoši. “Būtu diezgan sarežģīti uzturēt visu konkrētā modeļa izmēru līniju – no trīsdesmit sestā līdz četrdesmit ceturtajam. Turklāt liepājnieces nereti jautā, vai mūsu pilsētā jau daudz tādu kleitu? Tāpēc cenšamies būt mobili – šūt vienu modeli tikai vienam izmēram un elastīgi pielāgoties katra vēlmēm. No pilsētā jau esošajiem šūšanas ateljē atšķiramies ar jaunu redzējumu. Idejas smeļos ceļojumos. Pat ceļš uz Rīgu un pastaigas pa galvaspilsētu mēdz iedvesmot. Visvairāk priecē pirmie pastāvīgie klienti, kuri ļoti novērtē kvalitāti. Saviem tērpiem dodam garantiju – esam gatavi tērpu pielabot, pārtaisīt.”

Radošums stiprāks par jūru
Pabeigusi koledžu, viņa kādu laiku bijusi darba ņēmēja – šuvēja veļas šūšanas firmā, jo vienmēr paticis šūt. To uz vecas “Singer” šujmašīnas bērnībā ierādījusi vecmāmiņa, bet vecvecmāmiņa bijusi profesionāla drēbniece. Meitenei padevusies arī cilvēku un tērpu zīmēšana, modelēšana, konstruēšana.
“Tomēr devos mācīties uz Jūras skolu, lai kļūtu par stūrmani. Nepabeidzu, jo mācības un prakse atšķīrās. Romantikas tur nav! Gājām uz Dienvidameriku – tas izrādījās sarežģīts, skarbs darbs. Jūra, jūra, kolektīvā tikai vīrieši – psiholoģiski grūti. Sapratu, ka vairāk esmu radošs cilvēks.”
Sava uzņēmuma dibināšanai K. Parhomenko līdzekļus nav aizņēmusies, iesākumā vecāki palīdzējuši. Daudz naudas nav nācies ieguldīt, vien telpām un materiālu iepirkšanai.
Tagad uzsvars tiek likts uz šūšanu no pasūtītāja auduma, katrai sievietei tiek piedāvātas tērpu skices, pieskaņojoties viņas figūrai, ādas tipam.
Jaunību biznesā K. Parhomenko uztver gan kā pozitīvu faktoru, gan tādu, kas māca atbildību. Tas nebiedē, jo sieviete pieradusi paļauties tikai uz sevi.
“Klasiskas kleitas uzšūšana maksā no trīsdesmit pieciem līdz četrdesmit eiro – atkarībā no auduma un tā, vai nepieciešama odere. Trikotāžu vieglāk šūt, zīdu – sarežģīti. Nepozicionējam sevi kā super dizainerus, gribu, lai cilvēkiem ir iespēja moderni apģērbties un mums – strādāt. Pirmais un svarīgākais ir samaksāt par telpu īri un algu pārdevējai. Pašai – kā sanāk, bet ticu, ka nākotnē veiksies labāk. Plānoju turpināt kolekcijas, ar laiku piesaistīt jaunus dizainerus-praktikantus, reklamēties un piedāvāt tērpus arī rīdziniekiem.”

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pirmais solis modes un apģērbu biznesā

Kategorijas