Daiga Dīķe: “Jo bērnu vairāk, jo vieglāk.”

2016. gada 25. augusts 07:00

547

Daiga Dīķe: “Jo bērnu vairāk, jo vieglāk.”

Senie latvieši lauku saimniecības esot būvējuši ar aprēķinu – lai ir sauciena attālumā no kaimiņa. Otaņķu pagastā tā pasen vairs nav. “Kaimiņi diezgan tālu, ciemos cits pie cita neejam, vienīgi centrā satiekas un parunājas. Vecie izmirst, jaunie dodas prom, ienācēju un vasarnieku tagad vairāk nekā vietējo,” novērojuši sešu bērnu vecāki Agris un Daiga Dīķi.

Spiež piena cena un laikapstākļi
Agris Dīķis ir vietējais, “Božus”, ko agrāk saucis par savām mājām, paņēmis atpakaļ to saimnieks. Toties kaimiņu tante Ilze Ruika, kurai pašai bērnu nebijis, par palīdzēšanu mūža galā Agra mammai novēlējusi “Cērpus”. Lauku sēta kopš 1987. gada ir kuplās saimes pārziņā – “kad pie pusdienu galda sanākam visi, ir desmit gabali”.
Sievu Daigu pirms divdesmit trīs gadiem otaņķnieks no Grobiņas atvedis. “Ko citu tais laikos darītu – strādāja par pārdevēju veikalā, bija, kā bija. Te mums pašiem ir piecpadsmit hektāri zemes, kaut ko piepirku, kaut ko paīrēju. Sēju visu, kas aug – labību, kartupeļus. Ir ganības, protams,” stāsta zemnieku saimniecības “Cērpi-2” saimnieks. “Cipars nosaukumam piekabināts, jo Liepājas rajonā vēl kaut kur tāds vārds reģistrēts. Abi ar tēvu Jāni par traktoristiem strādājām, no kolhoza vecu tehniku nopirkām. Ar kombainu gadās kaimiņiem palīdzēt.”
Ģimene ceļas sešos no rīta. Daigas ziņā ir septiņas slaucamas govis, vairāk nekā desmit audzējami lopi, vistas un gailis – kā kārtīgā lauku sētā pienākas. Tikai pēc lopu sakopšanas saime ēd brokastis. Cūkas “Cērpos” vairs netur. “Kādreiz paši samalām rudzus un cepām maizi, bet nu vairs ne: krāsns saplīsa.”
Ne Daiga, ne Agris nav no tiem, kuri uztraucas, streso. “Kāda jēga? No tā nekas nemainīsies! Nepatīk, protams, laikapstākļi un preču cenas veikala plauktos. Piena iepirkuma cena, ko piedāvā kooperatīvā sabiedrība “Laura”, ir kapitāli zem pašizmaksas – septiņpadsmit centi par litru. Degvielai ar pienu būtu jābūt vienā cenā! Izlikvidēt lopus var fiksi, bet stalli nevar izštepselēt un, kad būs cenas, ieslēgt atpakaļ,” atzīst ģimenes galva.
Govju skaitu Dīķi samazinājuši, jo nav jau alternatīvas: “Visi tagad lopbarību audzēs? Kur liks, ja lopu nebūs? Uz vietas nav arī darbavietu. Nolamā “kantori” un savelk jostas.”

Patīk žirafe un zaļais zem galda
Sasaucot bērnus kopbildei, Daiga skaidro, ka visu uz vietas nav: “Emīls (20 g.) viesojas pie draudzenes Kiprā, Jānis (18 g.) mums ir volejbolists, dzīvo Liepājā un ar visu sirdi iet uz sportu.”
Kristaps, Sniedze un vecākā meita Agnese (22 g.) nav no runātīgajiem, toties pastarītei Elīzai pēc pirmā gada Rudes bērnudārzā valodiņa smuka. Spriganā luteklīte stāsta, kas paticis Rīgas zoodārzā: “Žirafes un tie zaļie (aut. – krokodili). Viens zem krūma gulēja, viens zem galda (aut. – tiltiņa).”
Sniedze, jautāta par sekmēm skolā, kaut arī vērtējums svārstās no septiņi līdz desmit, sakautrējas. Tikmēr mazā māšele šauj ārā droši: “Tas nozīmē lieliski!” No mājlopiņiem meiteņu favorīte ir telīte Dollīte, ko omamma Vilma neļaujot apmīļot: ka lēkātāja neiesper.
Agnese pēc Nīcas vidusskolas absolvēšanas Liepājas Universitātē studē angļu, franču valodas un kultūru budžeta grupā. Sniedze un Kristaps mācās Rudes pamatskolā. Sniedze ne tikai sienāžus pa sētu trenkā – arī zemenes, kartupeļus lasa, šogad ravēt sākusi, paslavē vecāki. Visi staigā basām kājām, dārzeņus tieši no dobes pagaršo un ir norūdījušies.
“Kursas Laiks” ierodas, kad Dīķu ģimene tikko atgriezusies no pilsētas, kurp ar septiņvietīgo “Minivan Sharan” devušies iepirkties skolai. Meitenēm vienīgi drēbes un apavus vajag, ar grāmatām, burtnīcām, rakstāmpiederumiem nodrošina Nīcas pašvaldība. Daudzbērnu ģimenei ir arī brīvpusdienas. Uz minējumu, ka bērni droši vien nav izlepuši, ēd visu, ko dod, Agris reaģē, skaļi smejot: “Kā tad! Gribētu čipsus pirmā, otrā ēdiena un deserta vietā. Zupas negaršo.”

Izspiež no labajām zemēm
Jautāta, vai līdz kuplajam atvašu skaitam nonākts apzināti, Daiga teic, ka tas noteikti nav saistīts ar reliģiju. Pirmie trīs plānoti, pēc tam – kā sanāca. “Man patīk bērni. Jo viņu vairāk, jo vieglāk: cits citu savāc. Ja Dieviņš piespēlētu vēl kādu, tad gan teiktu – nē. Pietiek.”
Kāpēc latviešu ģimenēs vidēji ir viens vai divi bērni, Dīķiem nav viens viedoklis.
“Darba cilvēkiem nav. Lielākoties grib dzīvot paši priekš sevis, jo ar bērniem ir rūpes. Taču nemaz tik dārgi viņi neizmaksā! Pabalstus neesam prasījuši, jo man nepatīk lūgt. Radinieks atdeva drēbes meitenēm. Maizei pietiek, paēduši visi ir. Uz skolu Rudē no rīta vedu ar mašīnu, atpakaļ viņi tiek ar autobusu un kājām.”
Agnesei vēl divi gadi līdz humanitāro zinātņu bakalauram. Vai būs darbs izvēlētajā profesijā, jauniete neņemas spriest, bet ir pārliecināta – valodas vienmēr noderēs.
“Vecākie puikas būs prom. Emīls studē RTU par inženieri un jau pateicis, ka Otaņķos nepaliks. Jānis dzīvi saistīs ar sportu un jau dzīvo pats par sevi,” klusi nosaka Daiga.
Atjaunojot dzīvojamās mājas jumtu, A. Dīķis pamanījis uz šīfera loksnes uzrakstu “1947. gads”, bet apakšā bijis skaidu jumts. Tātad nams būvēts Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Kurš pārņems turpat simtgadīgo lauku saimniecību?
Kristaps rausta plecus: vēl tikai sestajā klasē mācās.
“Izskatās, ka laukos paliks tikai lielsaimnieki, kuri pamazām izspiež no labajām zemēm, mums te akmeņi vien. Blakus nomājām, bet atdeva tam, kurš piesolīja vairāk.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Daiga Dīķe: “Jo bērnu vairāk, jo vieglāk.”

Kategorijas