Rudzu maizes ceļš no “Otaņķiem”

2016. gada 25. augusts 07:00

1480

Latviskuma simbols daudziem ir kārtīgas lauku mājās, kupla dzimta un īstā maizes krāsnī cepts rupjmaizes klaips. Otaņķu pagasta “Otaņķos” zem viena jumta mīt piecas paaudzes, tostarp pieredzējusī maizes cepēja Maiga Otaņķe un amata pārņēmēja – meita Ilga Prenclava. Mūža deviņdesmit piektajā vasarā saimniecei Maigai, ko mazbērni sauc par “jamammu”, bet pārējie par “ūmammu”, veselība liedz fiziski darboties. Mīkla vairs netiek mīcīta ar rokām, taču no apses grebtā abra, simbolizējot maizes garu, joprojām glabājas pirms 130 gadiem celtajā klētī.
“Mana vīra Arņa mājas ir Prenclava dzirnavas, bet “Otaņķus ” divdesmit gadu vecumā uzbūvēja mans tēvs. Pavasarī sāka: visi ēda zaļā pļavā, no tuvējā Eglīšu ķieģeļu cepļa ņēma sarkanos ķieģeļus un pa vasaru māju bez komunikācijām un bez elektrības dabūja gatavu. Pirmā maizes cepēja te bija mana vecāmamma no tēva puses Anna Otaņķe, bet mana mamma, vecākā no divpadsmit bērniem, sākusi jau deviņu gadu vecumā. Jamamma zina lielo saimniecību un veco dzimtu radurakstus pa visu Nīcu,” stāsta Ilga.

Krāsns netur brūķi
Senāk laukos maizi cepa reizi mēnesī vai divas – kam lielāka saime. Ilga atceras sevi kā piecgadīgu meitēnu: “Mammai, ilgāk mīcot mīklu, rokas allaž paliek smukas, man ar tādas vajag. Lieku pirkstus iejavā, bet āāā – apķepuši. Brēcu un mazgāju nost. Vēlāk lielajā abrā mīcījām pa divām katra savā galā, lai mīkla neizdziest. To var tikai jaunībā! Vienā cepienā sanāca divpadsmit otrtik lieli kukuļi, pa trīs četriem kilogramiem katrs.”
Kopš deviņdesmito gadu vidus Maiga procesā piedalās vien ar padomu, arī abra vairs netiek izmantota.
“Pēc sludinājuma nopirkām miksera tipa mīklas jaucēju, sanāk četrpadsmit kukuļi – vienai pilnai krāsnij. Tūlīt otro reizi cept nevar, jo tad mīkla pārrūgst,” atklāj mājražotāja.
Kad Liepāja vēl bijusi pilna ar cilvēkiem, otaņķnieces cepušas pat piecas dienas nedēļā: tik liels pieprasījums bijis. Un cik kukulīšu nav aizgājis uz ārzemēm! Kāda austrāliete “Otaņķu” saldskābmaizi turējusi saldētavā un ēdusi vēl pēc pusgada.
Tad Ilga pateikusi: stop, es vēl gribu dzīvot un lustēties, arī maizes krāsns, kas tapusi 1921. gadā, reizē ar māju, no lielas cepšanas izjukusi. Vecās raudzes mūrnieks ķēries klāt, bet atzinies, ka maizes krāsni taisa pirmo reizi. Sanākusi smuka, bet velve ielikta par lielu, cukas nepareizi un priekša nolaista šķībi. Cits, diplomēts mūrniekmeistars, brīnījies, centies brāķi izlabot, tomēr krāsns sāns no trakā karstuma sasprādzis. Ar apstīpošanu izdevies saturēt, savukārt apflīzēšana padarījusi to viegli kopjamu.

Kaitē mitrums un caurvējš
Mīklu Ilga sāk gatavot iepriekšējā vakarā. “Kad uzvārītais ūdens bišķi atšāvies, rudzu miltus ieplaucē, samaisa un liek, lai čuč. Padzisušai mīklai, tik daudz, lai roka nedeg, pieliek ieraugu. Uzberu miltus, nolieku siltā vietā, lai mīkla domā, ko darīt. Nedrīkst būt caurvējš! No rīta skatos, vai gar malām iejavs panācis uz augšu.”
Mīcot ar rokām, rūgšana notikusi lēnāk, un krāsns kurināta laikus, tagad iekur tieši pirms mīcīšanas. Mīkla nāk gandrīz pāri piecdesmitlitrīgā katla malām, ogles jau izrušinātas, krāsns ar slapju bērzu slotu izslaucīta un pie reizes klons padzesēts. Nu laiks ar veco lizi likt kukulīšus iekšā. “Piecpadsmit minūtes pēc šībera aizšaušanas atveru durtiņas un paskatos, cik maizīte brūna. Ja patumšāka, parauju šīberi vaļā – lai cepas vienmērīgāk. Ar lāzera termometru mēru, uz klona jābūt 230 grādiem.”
Rudzu ir pamatmaize, tā cepas pusotru stundu, saldskābā tiek cepta tikai ceturtdienās. Gadījies arī pa brāķim. Brīžiem pat nevarot saprast, kas par vainu. Kad graudus Arnis vēl malis pats, protams, lietojuši savējos miltus, bet, kas savests “Otaņķu dzirnavniekā”, nevar zināt.
“Izprovēti pat igauņu milti, pašlaik ņemam no “Rīgas dzirnavnieka”. Diez, kas ar šiem lietiem būs nākamgad? Graudi nedrīkst būt pārkaltēti, tiem jābriest.”
“Otaņķu” maizi trešdienās var iegādāties Zaļajā tirdziņā, biežāk – zemnieku saimniecības veikaliņos Dzērves un Rīgas ielā, kā arī lielveikalā “Baata”. Ilga savam produktam liek pazīšanas zīmi – ar pirkstiem no apakšas uz malām kukuli iebuksē.

Paspēj visu
“Līdz sešdesmitajiem gadiem Vecliepājas tirgus skārņos viena rinda bija ar privāto maizi. Mamma ar saviem kukuļiem maisos brauca sestdienās, un pircēji jau pirms viņas ierašanās bija sastājušies rindā. Pārējās tirgotājas par to dusmojās. Savi klienti mums ir joprojām, arī izbraukuma tirdziņos ir piekrišana, jo cilvēki grib kaut ko citu.”
Nereti tiek pasūtīts uz kāzām. Nesen Ilgai nācies atteikt, jo nav iespējams izcept atsevišķu kukulīti divu kulaku lielumā, ko iesietu drāniņā kā ceļamaizi jaunajiem. “Teicu, ka malkas krāsnī nevaru regulēt temperatūru un būs tikai garoza. Lai klaips neiesprāgtu, tas atkarīgs no miltiem un no tā, kā trāpījies iekurināt krāsni. Dažreiz kukulīši izskatās skaisti, bet zinu – būs ziepes, garoza leks nost.”
Mitrā laikā dabīgā maize bez piedevām sāk pelēt, arī silta, ielikta maisiņā, dara savu. Kamēr cepiens atelpojas, agrāk segts ar palagiem, tagad – ar labības maisiem.
“Pašu vajadzībām turam pārtikas maisiņā, lai griezuma vieta neapkalst, bet bieži jau iznāk virināt: pie viena katliņa deviņas mutītes,” teic dzimtas tradīciju pārņēmusī I. Prenclava. Galvenā ēstvārītāja gan ir Ilgas mazdēla Raivja sieva Arta, dažkārt, kad brīva no pavāres darba Nīcas kafejnīcā “Pie Pētera”, arī mazmeita Aiva un meita, “Otaņķu gardumu” pavēlniece Pārsla Kupše.
Pie veclaicīgā, izvelkamā ozolkoka galda viesistabā kuplā saime sanāk, ja ir vismaz viens ciemiņš, bet ikdienas maltītes ietur virtuvē.
“No rīta brokastīs visi rupjmaizi ēd, pamērcējot biezā piena mērcē ar gaļas taukos saceptiem sīpoliem. Dienā katrs pārnāk savā laikā. Sieviešu dienā vai svētdienā atvelkam lielo galdu no loga nost un sasēžamies apkārt.”
Ilga uzņēmusies atbildību par sešām govīm, diviem bullīšiem, divām telītēm un četrām cūciņām, un tas, viņasprāt, nav daudz.
“Ar Pārslu govis pārmaiņus slaucam. Smagos kūts darbus paveic vīri. Pa pusotrai stundai no rīta un vakarā veltu kopjamai radiniecei. Tikko pabeidzu, jāsāk ar maizi darboties. Neko nevaru saīsināt. Ieplaucēt man visi palīdz, Arta māk likt kukulīšus krāsnī, bet viņa tagad aizņemta ar Oskariņu, kuram gads un divi mēneši. Regulāri cept maizi var tikai tas, kurš stāv mājās,” nosmej Ilga, kaut arī pati nav uz vietas sēdētāja: atrod laiku arī dziedāšanai Otaņķu etnogrāfiskajā ansamblī.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Rudzu maizes ceļš no “Otaņķiem”

Kategorijas