Dārznieka Ceriņa veikumu turpina meita

2016. gada 25. augusts 07:00

3242

“Mantojums ir pamatīgs atstāts, ko darīt nepietrūkst,” saka savulaik pazīstamā Medzes pagasta dārznieka, nu jau Mūžībā esošā Ārija Ceriņa meita Inese. Ģimene dārzus ietvērusi savā bioloģiskajā saimniecībā.
Māra Ceriņa atklāj, ka šogad beidz pedagoģes darba gaitas un vairs nestrādās par mājturības skolotāju Durbes vidusskolā. Nu visus spēkus varēs veltīt savai bioloģiskajai saimniecībai, ko kopj desmito gadu. Tajā aug gaļas lopi, tiek turētas bites, sēti mieži. Kazas vairs neturēs, jo tās “apgrauž visu, kas graužams”. Palīdz meitas – Dace “gana” bites, Inese uzmana augļu dārzu.
“Man patīk un laikam padodas. Ja nepatiktu, tad nedarītu. Man ir pārliecība, ka to visu vajag darīt bez ķīmijas,” savu līdzdalību pamato Inese. “Ja kopj pareizi un piestrādā, tad nav tik daudz ne slimību, ne kaitēkļu. Protams, vieglāk ir ar miglotāju nopūst.” Māra novērojusi, ka meitai ir tā saucamie “zaļie pirksti” – viss, ko iesēj un iestāda, aug. Kad atbrauc, nevarot vien sagaidīt, kad ielaist pirkstus zemē. “Tas no tēva,” zina māte.

Iestāda “vārda māsu”
Inese dārzkopības gudrības mācījusies gan no tēva, gan vecvecākiem. Nav gājusi uz vidusskolu, bet Bulduru dārzkopības tehnikumu. “Neviens mani nevarēja atrunāt.” Pēc tam studējusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Darbs un izglītība gan vēlāk aizvirzījusies pedagoģijas jomā, bet nu Inese atkal atgriezusies pie sākotnējās izvēles – ir vecākā inspektore Valsts Augu aizsardzības dienesta Kurzemes reģionālajā nodaļā.
Kad tēvs veselības dēļ pats dārzā vairs nav varējis daudz paveikt, tad komandējis meitu. No Ineses audzētajiem stādiem jau plešas bumbieru dārzs. Viņa atzīst, ka dārzs dod kaut nelielus ienākumus, tomēr prasa “šausmīgu darbu”. “Smuki āboli un bumbieri paši no sevis neizaug, ir jāpiestrādā.” Ar jaunu ābelīšu stādīšanu viņa neaizraujas, iestādījusi vien šķirni vārdā “Inese”. Liels darbs jāiegulda, lai noturētu jau esošo, un to paveic visu ģimenes locekļu spēkiem. Joprojām tiek audzētas Ā. Ceriņa iekoptās rudens avenes. Inese atjaunojusi vecās šķirnes, piemēram, “Mālābeli”, “Pienābeli”, kuras zariņu ar grūtībām sameklējusi.
Dārznieks daudz stādu pārdevis apkārtējiem un arī tālākiem saimniekiem. Vēl tagad interesenti zvanot un prasot pēc tiem, un tas esot viņa darba novērtējums. Inspektores pienākumus veicot, Inese iepazinusi, cik daudz Kurzemē ir skaistu dārzu. Viņai ir patīkami satikt cilvēkus, kuri atceras tēvu un stāsta, ka viņa dotās ābeles vēl labi ražo.

Ja nepatīk, griež nost
Inese atklāj, ka pirms dārza darbiem neskatās kalendāros, bet dara pēc izjūtas – kad ir laiks un griba. “Man šķiet, ka es jūtu, kurā brīdī kas ir jādara.” Ne vienmēr gan izdodas to saskaņot ar algoto darbu.
Viens ir zināšanas par augļu kociņa bioloģiju, otrs – pieredze. “Darot iemācās. Es jau arī esmu kļūdījusies un sapratusi, ko vajadzēja citādāk.” Trešais – jušana, ka vajag tā un tur. “Kad paskatos, jau redzu, kurš zars ir lieks un jāizgriež.” Tēvam gan neesot paticis, ka tik daudz apgriež. Pilnīgam profānam dārza lietās viņš esot ieteicis: ja zars gar zaru rīvējas, tad viens ir lieks. Inese atminas vēl kādu tēva ieteikumu: ja nepatīk, griez nost. “Neaudzē jau malku, bet ābolus un bumbierus.”
Tēva piezīmju blokā Inese atradusi ierakstu par ābeli, kuras šķirni nav varējusi noteikt – “No grāvja izraktā”. Tās āboli tik lieli un skaisti, ka Inese aiznesusi uz izstādi ar nosaukumu “NGI”. Ā. Ceriņa savāktās šķirnes neslimo un ražo pakāpeniski no vasaras līdz vēlam rudenim. “Viņš zināja, ko dara.”
Inese spriež, ka ir šķirnes, kuras mūsu klimatiskajos apstākļos nav vērts dārzā turēt. Citi esot ļoti aizrāvušies ar eksotiskām šķirnēm, tās sedz, miglo un auklējas. “Ja augam te grūti, tad nevajag ar to mocīties. Jāaudzē tāds, kam patīk te augt.” Zināšanu papildināšanai viņa pārlasa speciālo literatūru. “Kad zinu, ko man vajag, tad sameklēju.” Uz internetu paļauties nevar – tur sarakstītas arī muļķības.

Kalpa dzīvi nevēlas
Māra iesaistījusies projektā un saņems atbalstu ābolu pārstrādes iekārtu iegādei. Plānots gan spiest sulu, gan žāvēt šķēlītes. Tā varēs pārstrādāt ābolus, kas izskata dēļ nav tirgus prece. Jau tagad Māra kā mājražotāja gatavo un piedāvā žāvētus ābolus, kas tiek dēvēti par ābolu čipsiem un ilgi glabājas bez jebkādiem konservantiem.
Produkciju Māra pārdod tirdziņā pie veikala “Baata”. Varot novērot, ka pircēji izvēlas pirkt, piemēram, gurķus lielveikalā, kur visas preces vienkopus, nevis ārā par lētāku cenu no zemniekiem. Iesaistījusies arī Grobiņas novada uzņēmēju klubā “Spēkavots”. “Kopā ir vieglāk. Pa vienam sisties ir grūti,” novērtē Inese.
Inesei sāp, ka pašu cilvēki ir negodīgi, importa ābolus uzdodot par vietējiem. “Krāpj savējos. Kā viņi sadzīvo ar sirdsapziņu? Nauda izsaka visu?” Līdz ar to konkurence ir negodīga. “Ja man mūsu zemenes šķiet pārāk dārgas, es nopērku lietuviešu, bet ja tām ir norādīta izcelsme un es to daru apzināti.” Arī bioloģiskajos dārzos āboli izaug lieli, bez kraupja. Garšīgi esot arī importa āboli, taču pircējam jāzina, ko viņš ņem.
27 hektāri saimniecībai esot pietiekama platība. Pašiem sava tehnika, bet lielos darbus paveic kooperatīvs “Vērgale 1”. Inese prot novērtēt arī arāju darbu, jo akadēmijā aršana mācīta. “Paskatos un redzu – labs arums vai haltūra.”
Apkārtnes laukus apstrādā vācu fermeri. “Latvietis ir jocīgs – viņš labāk ies pie vācieša par kalpu, nekā pats uzņemsies saimniekot,” spriež Inese. Māra domā, ka tad nav jāuzņemas atbildība. “Kalpam ir vieglāka dzīve, bet viņš ir kalps,” turpina Inese. Māra norāda, ka kalpam nav jābēdā, ja lietus līst. “Mums jādomā, kā noņemt kartupeļus, nokult labību. Nepārtraukti nelielā stresā.” “Labāk tomēr, ka pats par sevi noteicējs,” uzskata Inese. Jo tad var izjust arī nemateriālas vērtības – brīvību, pašcieņu.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dārznieka Ceriņa veikumu turpina meita

Kategorijas