Pēdējā ciemā pirms Lietuvas robežas

2016. gada 25. augusts 07:00

26181

Nevar nosaukt vienu iemeslsu, kāpēc Latvijas un Lietuvas pierobežas ciemā Nidā, Rucavas novadā, ir tikai dažas mājas, kurās dzīvo vietējie iedzīvotāji. Notikumu virkne vairāku gadu desmitu laikā ir veidojusi ciemu, kuru nevar saukt par izmirstošu. Mājas te ir viena pie otras, no daudzām ved taciņas tieši līdz jūrai. Taču vairumā sētu skan lietuviešu valoda, pat kādreizējā Nidas skolā saimnieko kaimiņi.

Sapulcina kapusvētki
Latviešu valodu Nidā biežāk var dzirdēt kapusvētku laikā. Arī “Kursas Laiks” pierobežas ciemā iegriežas kapusvētku laikā un satiek īstenu nidenieku – Jāni Līpartu. Viņš aptuveni ceturto gadu ir Nidas kapu zvaniķis. Vasarā sagaidījis 80. jubileju, taču gatavs arī turpmāk apzvanīt visus, kuri zemes klēpī tiks guldīti vietējā kapsētā. Kaut arī vietējo ir maz, apbedīšana vietējā kapsētā notiek, jo aizgājēji tiek apglabāti blakus dzimtai.
Prāvests Ainars Jaunskalže pastāsta, ka nomaļie kapi svētku laikā ir sakopti, taču šogad uz svētkiem sabraukuši vairāk cilvēku. Iemesls – uzreiz pēc kapusvētkiem Māra Tapiņa ar māsām organizēja pirmo saietu, uz kuru aicināja visus, kuriem dzīve bijusi saistīta ar Nidu. Vietējo iedzīvotāju ir tik maz, ka pietiek ar vienas rokas pirkstiem, lai visus uzskaitītu. Daudzi Tapiņu ģimenes aicinājumam atsaucās un pēc kapusvētkiem devās uz Nidas estrādi. Pēc salidojuma māsas ir tuvāk savam sapnim un mērķim – dokumentēt iedzīvotāju atmiņas un dzīvesstāstus, lai tos apkopotu grāmatā. “Kursas Laiks” novēroja, ka sabraukušie viesi labprāt dalījās atmiņās, bet, kuri nepaspēja visu izstāstīt, atstāja māsām norādes, kā ar viņiem sazināties.

Jūra paņem savu daļu
M. Tapiņa pastāsta, ka Nidas ciems pirmoreiz rakstos minēts 1561. gadā, un cilvēki ciemā iemitināti, lai “nesērētu ciet Ventspils un Liepājas ostas”. 455 gadu laikā ciems izdzīvojis gan uzplaukumu, gan sagrāvi. Jūra arvien bijis lielākais magnēts, kas cilvēkus uz ciemu atvedusi un arī aizbiedējusi. Liels pārbaudījums vietējiem iedzīvotājiem bija 1967. gada vētra.
Bijušais nidenieks Alberts Dreimanis atceras, ka pēc vētras mājas pludojušas, bet cūkas bijušas aizskalotas līdz pat purvam. “Latvieši pēc vētras mājas negribēja atjaunot. Lietuvieši pamanīja, ka te ir vieta, un vieta nekad nepaliek tukša. Tūlīt bija klāt un par nelielu naudiņu sapirkās. Viņi vairāk novērtē jūru,” prāto A. Dreimanis. Iespējams, ka vietējo bailes ir pamatotas, jo jūra visos laikos ir paņēmusi savu daļu. 1934. gadā presē rakstīts, ka ciemā dalītas kopganības pēc vecajiem plāniem, un konstatēts, ka ap 1880. gadu ieraktās kupicas atradušās tālu jūrā. Nedomāt par jūras daļu var tikai tie, kuri nezina pagātni un ciemu izmanto kā brīvdienu mājas.

Traktors stiprāks par cilvēku
Kaut arī 1967. gada vētra tiek minēta kā būtisks iemesls, kāpēc vietējie pametuši ciemu, A. Dreimanis min citu svarīgu argumentu. Tehnika izkonkurēja cilvēka darba rokas, un iedzīvotāji devās darba meklējumos. Kā pierādījums argumentam ir uz saietu atbraukušais Jānis Sleža. Abi ar A. Dreimani strādājuši lauku brigādē, un galvenais darbarīks bijis zirgs. Tā tas bijis līdz aptuveni 1962. gadam, kad saimniecībās zemi sāka apstrādāt ar traktoriem. J. Sleža aizgājis uz arodskolu Liepājā mācīties un tur arī palicis. “Ir palikuši tikai kapi. Vecākās māsas un vecāki, un vecvecāki guļ kapos, esmu palicis viens no četru bērnu ģimenes,” par piesaisti Nidai saka J. Sleža. Labajos laikos ciemā saskaitīti 300 iedzīvotāji, 70 saimniecības, un mācības notika skolā, kurai pamatakmeni ielika Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis. J. Sleža pastāsta, ka pirms došanās uz arodskolu daudz laika kopā pavadīts gan ar A. Dreimani, gan ar citiem vietējiem. Pēc darbadienas beigām lauku brigādē A. Dreimanis bija muzikants, un J. Sleža devies uz Nidas skolu, kur notikušas varenas balles. “Kopā esam cēluši komunismu,” smej nidenieki.

Jūras skaistumu baudīt nevarēja
Komunisma celšana ciemu krietni paputināja. A. Dreimanis tādēļ zaudēja gan tēvu, gan vectēvu. “Vecaistēvs bija skolotājs, tēvs – kārtīgs zemnieks. Vecaistēvs mira izsūtījumā Krievijā. Tēvs aizmuka uz Zviedriju, švāģeris bija pārcēlājs, cēla pāri cilvēkus jūrai un pārcēla arī tēvu. Viņš bija iestājies aizsargos un saprata, ka beigas būs. Māte negribēja ar četriem bērniem braukt. Tēvs no sākuma sarakstījās, čekisti izsekoja, un pārtraucām. Kad nodibināja Latviju, aizbraucām pie viņa ciemos. Tēvs Jānis Dreimanis nodzīvoja līdz 92 gadiem,” savu dzimtas vēsturi ieskicē A. Dreimanis.
Nākamais komunisma pliķis – vietējie iedzīvotāji līdz jūrai nevarēja brīvi tikt, jo to apsargāja robežsardze. Tas liedza vietējiem brīvi doties zvejā. Arī jūras baudīšana īsti nesanāca. “Te bija slēgtā teritorija, un vietējie pie jūras tik viegli nevarēja tikt – žogs priekšā jūrai. Vasarā pretī skolai bija atvērta peldvieta aptuveni uz pāris mēnešiem. Pārējā laikā uz jūru varēja paskatīties tikai no malas,” tā J. Sleža.

Īpašumu atgūšanas trakums
Vēl viens vilnis, kas izslaucīja no ciema latviešu valodu, bija īpašumu atgūšana pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Kāds īpašumus pārdeva bezizejas dēļ, cits, lai labi nopelnītu, bet vēl kāds nesakārtoto īpašumtiesību dēļ. Tāds stāsts ir Saulcerītei Trankalei: “Kolhozs bija pazaudējis dokumentus par īpašumu, un iepriekšējais saimnieks ņēma un pārdeva leišiem, un leitis pateica, ka divu mēnešu laikā jāaizvācas.” Tagad S. Trankalei iemesls atbraukt uz Nidu ir kapi. “Parasti atbrauc dienu iepriekš, sakopj un dodas prom, uz nākamo dienu nemaz nepaliek,” secinājumu, ka kapusvētki ir lielākais Nidas pasākums mūsdienās, apstiprina S. Trankale.

+ 55

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pēdējā ciemā pirms Lietuvas robežas

Kategorijas