Kapteinis Ivars Helmšteins: “Latvija ir mūsu vienīgā valsts, ceturtās atmodas var arī nebūt”

2016. gada 1. septembris 07:00

575

Kapteinis Ivars Helmšteins: “Latvija ir mūsu vienīgā valsts, ceturtās atmodas var arī nebūt”

Šogad tiek atzīmētas divas Latvijas valsts drošībai nozīmīgu formējumu jubilejas. 1991. gada 23. augustā ar Anatolija Gorbunova pavēli tika dibināta Zemessardze, savukārt 23. septembris ir Zemessardzes 44. kājnieku bataljona dzimšanas diena.
Kapteinis Ivars Helmšteins ar Zemessardzi saistīts kopš tās pirmsākuma. No 2011. gada viņš ir izdienas pensijā un uz līguma pamata strādā par 1. Novada apsardzes inspektoru. Tepat dien arī virsseržante Santa Helmšteina. Ar dzīvesbiedriem, kuri ikdienā nēsā formastērpu, satiekamies Zemessardzes štāba un 44. kājnieku bataljona ēkā, ko dēvē par Jūras spēku mācību centru.

No zaļās uz patriotisma stīgu
“1991. gada septembrī, tūlīt pēc Zemessardzes nodibināšanas, Liepājā pieteicās vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Lai lielo skaitu spētu vadīt, 1993. gadā tika nodibināts 47. Liepājas rajona bataljons, kas drīz aizgāja uz Grobiņu,” atceras I. Helmšteins.
2002. gadā notikusi,viņaprāt, nepārdomāta Zemessardzes reforma jeb transformācija, kuras laikā bataljoni apvienoti. Pašlaik 44. kājnieku bataljonā ir aptuveni pieci simti brīvprātīgo zemessargu un mazāk par divdesmit cilvēku komandējošais sastāvs.
Bet tolaik Ivars strādājis Liepājas sērkociņu fabrikā “Baltija” un bijis saistīts ar Vides aizsardzības klubu (VAK) un neformālo kustību “Brīvprātīgie kārtības sargi”.
“Kopā ar VAK biedriem piedalījāmies akcijā pret atomstaciju būvniecību Ignalinā un Pāvilostā. Pēc profesijas esmu mežkopis, beidzis Aizupes meža tehnikumu, tāpēc pavilkos uz “zaļo stīgu”. Piedaloties barikādēs, iepazinos ar Aivaru Kržanoviču, Aivaru Prūsi un Gaidi Ošenieku – Liepājas municipālās policijas priekšnieku. Viņiem vajadzēja četrus puišus, mēs no “Baltijas” aizbraucām un 1991. gadā no 13. līdz 27. janvārim bijām Augstākās padomes Prezidija apsardzē. Augustā G. Ošenieks, kuru iecēla par 44. bataljona komandieri, municipālās policijas ēkā, Pasta ielā, organizēja reģistrēšanos Zemessardzē, un mēs no “Baltijas” aizgājām pieteikties. Bataljoni tika dibināti septembrī,” atceras toreizējais ārrindas zemessargs.
Kad Grobiņā radies zemessargu vads, I. Helmšteinam piedāvāts to komandēt, par ko divdesmit sešus gadus jaunais vīrietis šaubījies:
“Bija tikai mēbeļu ceha brigadiera un seržanta pieredze padomju armijā. Tomēr piekritu. Sākums noteikti balstījās uz patriotismu un entuziasmu. Tāpēc jau Zemessardze ir. Latvija ir mūsu vienīgā valsts, ceturtās atmodas latviešiem var arī nebūt.”

Munīciju pērk no padomju armijas
1991. gadu I. Helmšteins raksturo kā ļoti saspringtu. Pašiem nekā nebijis, pirmās formas parādījušās tikai 1992. gada sākumā, kad nodevuši zvērestu. “Dokumentācija aizkavējās: nebija kopētāju, visu pavairojām uz rakstāmmašīnas, bet zemessargu jau bija pie 20 tūkstošiem.”
Zemessargi paši sametuši naudu un braukuši pirkt patronas no padomju armijas karavīriem Karostā, kas vēl bija slēgtā pilsētiņa.
“Viņi bija gatavi tirgot ārā pašu velnu, pat bruņu transportieri. Finansiāli palīdzēja daudzas pašvaldības un to vadītāji: Juris Aizezers, Aivars Priedols, Pēteris Hanka, Haralds Beķeris. Iedeva “repšikus” skaidrā naudā, ko aizvest uz bataljonu. Radās iespēja nopirkt Makarova pistoles un SKS karabīnes, kas nāca no Austrumiem, iegādājāmies ieročus Grobiņas vada nodaļu komandieriem, arī zābakus, ekipējumu. Reiz četratā devāmies pirkt patronas no praporščikiem kādā trešā stāva dzīvoklī Karostā. Mūs varēja sašņorēt un uztaisīt par Latvijas teroristiem. Bija cits laiks un vīriem cita degsme: nācām no Padomju Savienības un ļoti gribējām savu valsti.”

Vienlīdz cietušas abu dzimtas
Daudzās latviešu ģimenēs ir izsūtītie vai leģionāri, un arī Helmšteinu dzimta zināja, ko tas nozīmē. Viens no vectēva Eduarda brāļiem Kārlis Helmšteins ir Lāčplēša ordeņa kavalieris, otrs – Alfrēds – bija leģionā un pēc tam nokļuva Zviedrijā. Vecaistēvs to nav gluži slēpis, bet arī atturējies no iesaistīšanās politikā, lai gan pats Liepājas dzelzceļa darbnīcās piedalījies slavenā Oskara Kalpaka bruņu vilciena izgatavošanā.
“Mana vecmāmiņa Irma un vecvecmāmiņa bija vācietes, skaitīt līdz desmit vispirms iemācījos vāciski. Ja to dzirdēja opis, viņš lika pārtraukt un izvairījās no sarunām par Alfrēdu un Kārli. Mans opis Jēkabs Vilemsons no mammas dzimtas, kuru neesmu saticis, 1946. gadā tika izsūtīts un no Vorkutas atgriezās pēc desmit gadiem. Jubilejās, kopā sanākšanas reizēs vienmēr runājām, kā bijis Latvijas laikā un vēlāk. 1949. gada pavasarī izsūtāmo sarakstā bijusi arī mana otra oma Anna, mamma, māsa un piecgadīgais brālītis, bet labs cilvēks Vērgalē 24. marta vakarā pieklauvēja pie loga un ieteica nākamo nakti pārlaist citur. Viņi izbrauca uz Dunalkas pagastu Aizputes apriņķī. Mana mamma Aldona strādāja Ploces kūdras fabrikā, tētis Zigfrīds bija traktorists, vēlāk mežkopis “Kopdarbā”. Viņi sapazinās, dejojot tautiskās dejas.”
Ivara interesi par vēsturi ietekmējusi vēstures skolotāja Vērgales astoņgadīgajā skolā Mirdza Sīpola, tikai sagadīšanās dēļ puisis neaizgājis studēt arheoloģiju. “Pirms mācību gada saņēmām mācību grāmatas, līdz 1. septembrim vēstures grāmatu jau biju izlasījis, tāpēc vairāk zinu arī par sievas dzimtu, kurā pagātni centās nepieminēt: tas bija bīstami.”
Tikai astoņdesmito gadu beigās uzzinājuši, ka Roberts Enkuzens, sievas vectēvs no tēva puses, bijis viens no robežsargiem, kurš bez pēdām pazudis, kad 1940. gadā padomju armija ieņēma Ilūkstes – Silenes robežas posteni. Arī meklēšana caur Sarkano Krustu nav devusi rezultātus. Otrs vectēvs Jāzeps Petrovskis 1946. gadā ticis izsūtīts uz filtrācijas nometni, arī nokļuvis Vorkutā.

Abi ar uzplečiem
Grobiņniece Santa un liepājnieks Ivars saskatījušies darbavietā. “Strādāju kokapstrādes kombināta “Baltija”sērkociņu cehā, viņš – “mēbelēs”. Draudzējāmies gadu, 1987. gadā apprecējāmies. Kamēr biju dekrēta atvaļinājumā, uzņēmumu likvidēja, nebija vairs, kur atgriezties. Tieši tolaik izveidojās 47. Zemessardzes bataljons ar dislokācijas vietu Grobiņā. Lai gan bērnībā sapņoju kļūt par bērnudārza audzinātāju, pieņēmu piedāvāto apkopējas vietu.”
1995. gadā, kamēr Ivars bijis komandējumā, komandieris Olmārs Priede, uzaicinājis Santu strādāt par kasieri, un viņa bez pārdomām piekritusi. Vīrs nostādīts fakta priekšā.
Ivars zinājis, cik grūti ir diviem dienējošiem, un Santa tagad viņam piekrīt: ar šodienas domāšanu otro reizi dzīvē to nekad vairs nedarītu un nevienam neieteiktu.
“Līdz 2002. gadam piedalījos visās bataljona organizētajās lielajās mācībās, trīs dienu pārgājienos mežā pilnā ekipējumā ar ieročiem. Kad Ivars kļuva par bataljona komandieri, mani uztvēra kā viņa dzīvesbiedri, kaut arī nebiju tiešā pakļautībā. Tomēr negribējās mest plinti krūmos: piedalīties mācībās bija aizraujoši, blakus vīri, kuri palīdz un pastāsta.”
To, ka mamma un tētis dodas uz darbu formas tērpā, Helmšteinu atvases uztvērušas kā pašu par sevi saprotamu. “Citu dzīvi viņi nezina, nereti, nākot no skolas Grobiņā, ieskrēja bataljonā. Bērniem saslimstot, neņēmām slimības lapu, atstājām pie vecvecākiem Grobiņā. Arī, kad abi bijām mācībās mežā.”
Dēla un meitas ceļus vecāku profesija nav ietekmējusi, toties ieaudzinājusi patstāvību. Abi dzīvo galvaspilsētā. Ritvaram pašlaik ir divdesmit septiņi gadi, precējies, beidzis Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju kā ekonomists, ir basketbola tiesnesis un strādā “Lursoft” datu bāzē Rīgā. Leldei ir divdesmit seši, kaut arī beigusi Liepājas Universitāti, izvēlējusies manikīres profesiju.

Datoru apgūst telefoniski
Lai pilnveidotos, Santa izgājusi militārās lietvedības un datorzinību kursus, savukārt Ivars absolvējis Aizsardzības akadēmiju. Pēc tam viņš mācījies Dānijā, Zviedrijā, kā arī Aizsardzības koledžā Holandē. Studijas neklātienē prasījušas daudz, ik pa diviem mēnešiem nācies nedēļu dzīvot Rīgā. Bērni mazi, un tieši prombūtnes laikā allaž kaut kas atgadījies ar sadzīves tehniku vai automašīnu. Vēl nebija ne datoru, ne mobilo telefonu.
“Pirmais dators Zemessardzes bataljonā bija man, lietvedei. Kad Ivaram Holandē iedeva portatīvo datoru, viņš mācēja atrast vien ieslēgšanas pogu un vakaros zvanīja man uz mājas telefonu. Iedomājos darba datora klaviatūru un mācīju, kas ar laptopu jādara.”
Pateicoties domes priekšsēdētājam A. Priedolam, kurš pats iestājies Zemessardzē un piedalījies mācībās, komandieris I. Helmšteins ticis pie pirmā mobilā telefona, kas izmēru dēļ atgādinājis rāciju.
S. Helmšteina pēc gada būs sasniegusi krustceles: “Diemžēl personāldaļas 1. klases speciālistam-instruktoram ir noteikts maksimālais vecums, pēc kura dienesta līgumu var pagarināt. Ja nepagarinās, neuztraucos: būšu izdienas militārais pensionārs, ceļosim, baudīsim kultūru un brauksim ciemos pie bērniem, mazbērniem.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kapteinis Ivars Helmšteins: “Latvija ir mūsu vienīgā valsts, ceturtās atmodas var arī nebūt”

Kategorijas