Skolotāja 1. septembri sagaida ar prieku un dziesmām

2016. gada 1. septembris 07:00

606

Skolotāja 1. septembri sagaida ar prieku un dziesmām

1. septembris ir viens no tiem datumiem, kas tā vai citādi skar ikvienu Latvijas ģimeni, jo gandrīz vai katrā ir vai nu skolas vecuma bērni vai studenti, vai arī pieaugušie, kuru profesija saistīta ar izglītības sistēmu. Skolotāji mūsu valstī diemžēl netiek pienācīgi novērtēti gan finansiālā, gan arī morālā ziņā, jo, kā melš ļaunas mēles, profesijai ir zems prestižs.
Guntra Plūce ir skolotāja, kurai pedagoga darbs ir aicinājums, kam veltīti vairāk nekā 30 gadi. Pedagoģe jau ilgus gadus dzīvo Grobiņas centrā, taču katru darbadienas rītu mēro ceļu uz Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskolu. Guntra ir skolotāja sākumskolas posmā un arī mūzikas pedagoģe. Ar mūziku Guntras ģimenei īpašas attiecības – viņas brālis Ainars Pūpols ir populārs mūziķis, blūzmenis, savukārt abu saknes meklējamas Tukumā. Pūpolu ģimenē svētku reizēs dziedātas visas dziesmas pēc kārtas, arī tās, kas padomju laikā bija aizliegtas.

Brālis seko māsiņai
Guntra piedzima Tukumā Zaļajā ceturtdienā. Pēc diviem gadiem pievienojās brālis, kurš pamanījās piedzimt tieši pa Ziemassvētkiem. Tie padomju laikā bija datumi, ko labāk atklāti neatzīmēt, ja nevēlas problēmas. Guntras mamma vēl tagad atceras, ka abu savu bērnu dzimšanas apliecības turējusi redzamā vietā, ja gadījumā kāds sāktu interesēties, kāpēc ģimene un radu saime pulcējas pie svinību galda un dzied tā, ka dzirdams pa lielu gabalu. Lielākais dziedātājs ģimenē bijis tētis, viņš pratis ārkārtīgi daudz latviešu dziesmu.
Lai varētu tētim piespēlēt pavadījumu, Guntra iestājās Tukuma Mūzikas skolā. “Biju akordeona klasē, un, tā kā man bija paliels augums, mani jau uzņēma deviņos gados, lai gan parasti akordeona klasē uzņem no 10 gadu vecuma.” Vecāki mūzikas skolā gribējuši sūtīt arī Ainaru, bet viņš atteicies. “Vidusskolā sāku mācīties spēlēt ģitāru. Tas brāli ļoti ieinteresēja, tāpēc viņš sāka mācīties to pašu. Ainars mācījās patstāvīgi un darīja to ļoti cītīgi. No ierakstiem, pēc dzirdes, jo viņam mūzikā toreiz nebija pamatu.” Guntra pēc vidusskolas iestājās Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, un uz vēju pilsētu pārcēlās arī Ainars. “Brālis man ir sekojis visu laiku. Liepājā viņš gribēja iestāties mūzikas skolā, bet septembrī, kad atkārto vielu un nostiprina bērnu mūzikas skolā apgūto, Ainaru aizsūtīja darbos uz kolhozu. Tas pamatīgi “iegrieza”, tādēļ viņam skolu nācās pamest.” Bet Ainars nav skumis, viņš iestājās Liepājas Pedagoģiskajā institūtā un arī izmācījās par pedagogu.
Uzstājās koncertturnejās
Nenoliedzami, spilgtākās atmiņas cilvēkam ir no agras jaunības laikiem. Tādēļ jāizstāsta kāds stāsts. Paralēli studijām pedagoģijas un metodikas specialitātē Guntra darbojusies gan institūta vokāli instrumentālajā ansamblī, gan dziedājusi korī “Atbalss” un vokālajā ansamblī “Līga”. “Ja dziedāju ansamblī “Līga”, obligāti bija jādzied arī korī, tāds bija noteikums. Un savā kursā es visos pasākumos spēlēju ģitāru – piespēlēju pavadījumu.”
Kad Guntra pabeidza 2. kursu, sekoja liels piedzīvojums tiem laikiem – varena koncertturneja. “Tā kā mūsu ansamblis “Līga” bija republikas skates laureāte, dabūjām ceļazīmi uz Baikāla-Amūras maģistrāli un kopā ar populāro grupu “Credo” braucām uzstāties. Vistālākais punkts bija Habarovska. Atpakaļ braucām ar vilcienu. Sākumā gar Ķīnas robežu, tad pa Baikāla-Amūras maģistrāli, bet, tā kā sliežu ceļš vēl visur nebija uzbūvēts, mūs vietām veda ar autobusu. Uz Ķīnas robežas dziedājām armijas daļā. “Credo” dziedāja uz skatuves Amūras krastā, un otrpus robežas viņu dziesmas klausījās arī ķīnieši. “Credo” bija savs repertuārs, mums savs.” Jāpiebilst, ka ansambļa “Līga” meitenes dziedāja tikai latviešu valodā. Tās pārsvarā bija tautasdziesmas un arī dažādas latviešu estrādes dziesmas. “Tur es pirmoreiz redzēju, kāda izskatās stepe, kādas izskatās brīvā vaļā klīstošas, dubļos novārtījušās cūkas. Baikāla-Amūras maģistrāles malās bija veikali, kur varēja nopirkt džinsus, ananasus, banānus. Tiem laikiem tas bija kaut kas neredzēts.” Koncertturneja bija apmaksāta, katrai meitenei bija komandējuma nauda. “Un vēl mums bija līdzi partijas biedrs, kurš nepārtraukti stāstīja anekdotes, un žurnāliste no “Padomju Jaunatnes”.”
Savukārt ar kori “Atbalss” Guntra uzstājusies Ukrainā, kur visas koristes kāpušas Karpatu kalnos, kā arī Sanktpēterburgā. Par pēdējo viņai īpašs stāsts. “Sanktpēterburgā, ko toreiz sauca par Ļeņingradu, pa Ņevas upi iemācījos stūrēt kuģi, kamēr pārējie ballējās lejā uz klāja. Izstūrēju caur Ņevas paceļamo tiltu – tas bija neaizmirstami!”

Nerāties, bet uzdziedāt!
Atšķirībā no brāļa Ainara Guntra koncertturnejās vairs nedodas, taču dziedāšanu viņa aizmirst negrasās. Studējot maģistrantūrā, skolotājai bija komandējums uz Odensi Dānijā. Stundu laikā dāņu bērniem par prieku Guntra spēlējusi dažādus mūzikas instrumentus, kamēr viņu mūzikas skolotājs varējis spēlēt pavadījumu tikai uz ģitāras.
Pašreiz, mācot sākumskolas bērnus, viņi uzdzied gan matemātikas, gan latviešu valodas stundu laikā. “Tā ir mana iespēja bērniem sniegt to, ko es varu un māku. Klasē ir klavieres, un, ja skolēni ir noguruši, mēs dziedam un pakustamies. Tas ir tas, ko es varu bērniem dot un ko varbūt nevar citi skolotāji. Un, ja ir tā, ka būtu jāsāk rāties, tad labāk uzdziedāt.”
Tagadējā situācija, kad tik daudzas latviešu ģimenes ir šķirtas, jo, apstākļu spiests, kāds no vecākiem vai pat abi devušies peļņā ārpus Latvijas, skolotājiem rada dubultslodzi. Tas nav gājis secen arī Guntras audzināmajai klasei. Taču, lai saruna nebūtu jābeidz “uz bēdīgas nots”, jāpastāsta arī tas, ka viens no Plūces nu jau bijušās audzināmās klases zēniem – Dāvis – nesen bijis Austrālijā ciemos pie savas māsiņas, kura tur dzīvo jau otro gadu. Kā suvenīru viņš skolotājai atvedis galdautiņu ar Austrālijas karti. “Man lielākais pārsteigums bija skatīt Austrāliju ar kājām gaisā, nekā ir pieņemts skatīties kartē pie mums,” mūsu sarunas noslēgumā smej Guntra.
Lāsma Gaitniece

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Skolotāja 1. septembri sagaida ar prieku un dziesmām

Kategorijas