Virssaimniece

2016. gada 15. septembris 07:00

1752

Miliju Otaņķi, iespējams, apskauž ne viens vien seniors, arī viņa pati teic, ka tā ir laime mūža nogalē dzīvot savās mājās kopā ar saviem mīļajiem, būt aprūpētai un cienītai. Pērkones “Paisās” Milijai ir savs postenis, vadības tronis, kā mājinieki sauc omas lielo klubkrēslu starp virtuvi un ēdamistabu, no kurienes saimes gaitas labi pārskatāmas.
“Sēdēt varu un kaut ko darīt, bet uz iešanu vairs neesmu, ja nu kopā ar savu ceļabiedru – spieķi,” smaida astoņdesmit trīs gadu vecā kundze. Kad viņas dēls Jānis Otaņķis apprecējis Lieni, dažs teicis: būsi jaunā saimniece, Paisene, bet Liene pretī: “Tā nevar, ome te vienmēr būs virssaimniece.” Kartupeļu mizošanu Milija sauc par savu peļņu, ko nevienam citam neuztic.

Vagara mazmeita
Milijai prāts mundrs un nesas uz jokiem: “Esmu dzimusi Bernātu krūmos,” izbaudījusi klausītāja izbrīnu, viņa piebilst, ka dzimusi mājās ar nosaukumu “Krūmi”. No Krūmu kāpas līdz Liepājai pleties Pērkones ciems.
Milijas vecaistēvs Miķelis Dravnieks bijis vagars Nīcas muižā, vecāmamma turpat strādājusi par istabmeitu, savukārt tēvs Fridrihs Treikants, vācietis pēc tautības, bijis mežsargs Bernātos. Tāpēc pirmais darbs pēc skolas pabeigšanas sešpadsmitgadīgajam meitēnam bijis mežā. Sējusi, stādījusi un zāģējusi kokus. Skolotājs, kurš izdevis liecību Skatres septiņgadīgās skolas beidzējai, nožēlojis, ka nav, kam muzikāli apdāvināto audzēkni, sesto bērnu ģimenē, tālāk paskolot.
Pēc tēva nāves Milija strādājusi Bernātu siltumnīcās, ziemā kurinot, pavasarī veicot dažādus darbus, bet vasarā tirgojot kolhoza ražu. “Pēcāk aizgāju par izpalīdzi pie mencu zvejniekiem. Kabināju ūdas, šņorus saliku, uz katra āķa pa gabaliņos sagrieztai zivītei. Smagi tas nebija, bet piņķerīgi. Die’s nedod, ja sajuka!”
Milijas mamma Anna piedzimusi Nīcas muižā, “Nīcas dīķī viņas lupatiņi mazgāti. Pēc apprecēšanās tēvs aizgāja no vagara amata un pārņēma Bernātu krogu, kafejnīca “Dzintariņš” atradās uz mana tēva zemes”.

Jāizpērk pašu māja
Nākamais vīrs Jānis Otaņķis strādājis Bernātu gaterī netālu no mežsarga meitas mājām. Septembrī abi sarakstījušies Pērkones ciema padomē, kas atradusies “Jūrnieka ligzdas” ēkā, salaulāti Ziemassvētkos Liepājas Svētās Annas baznīcā, kur Milija arī kristīta un iesvētīta.
“Vecie jau bija miruši, kad mans nākamais vīrs Jānis, kā jau lielsaimnieks, tika izvests uz “plašo”. 1957. gadā viņš pārnāca no Sibīrijas. Latvijas brīvvalsts laikā saimniecības ar septiņām ēkām vietā radās divi grausti bez grīdas un krāsnīm, logi izsisti, dures ar zeķi aizsietas: krievu laikos mītnieki nākuši un gājuši. Man pūrā bija govs, vienā istabā sienu ielikām, otrā – malku sasviedām. Sākt visu no jauna nebija joki. Visa mūža darbs!”
Ar kolhoza “Imants Sudmalis” priekšsēdētāja Indriķa Tauriņa gādību vīrs varējis nopelnīt gan lauku brigādē, gan dārzniecībā. “Dieva laime, ka ļāva pēc Sibīrijas te pierakstīties, bet par dzīvošanu savā mājā mums bija mīte jāmaksā. Pēc daudziem gadiem dabūjām atpirkt,” tā Milija.

Jāņi piecās paaudzēs
Divus gadus pēc kāzām pasaulē ieradusies Otaņķu pirmdzimtā Gaida, 1962. gadā – dēls Jānis.
Vedekla Liene Otaņķe, kura strādā par saimniecības daļas vadītāju Nīcas vidusskolā, sazīmējusi mistisku divnieku svarīgākajās dzimtas norisēs: “Opis Fridrihs dzimis 1882. gadā, omamma 1892. gadā. Milija pati dzimusi 1932., viņas vecākais brālis 1912. gadā, savukārt mans dēls Jānis 1992. gada 2. mēneša 22. datumā. Atceros, kā, viņam piedzimstot, ome teica: Jāņi te ir bijuši un Jāņiem te ir jābūt! Ja mums ar Jāni būs mazdēls, tam noteikti arī jābūt Jānim. Kad Vērbeļu kapos apkopju Jāņa opīša atdusas vietu, vienmēr pateicos viņam par “Paisām”.”
Milija Otaņķe par piedzīvotajiem skarbajiem laikiem nesūdzas: nav bijuši bagāti, bet paēduši vienmēr. Jo – balts vai melns – visus darbus ar prieku darījusi, lai savās mājās dzīvotu, kā pašai gribas. Milijas kundze atceras, ka sākumā “Paisās” bijis tikai viens stāvs.
“Meita Gaida pēc Nīcas vidusskolas diezgan ātri apprecējās, Alsungā strādāja par zootehniķi, tagad ir pašai sava saimniecība. Cik par bullīti iznāk, tik ir labi. Dēlam Jānim patika gan koka darbi, gan tehnika. Ilgi domāja, kur mācīties, bet iestājās Cīravas arodskolā. Pēc papildu mācīšanās visādos kursos viņam ir visu iespējamo transporta līdzekļu vadīšanas tiesības. Pastrādāja kādu laiku Kanādā, sapelnīja naudiņu tālākai dzīvošanai. Bizness ar gateri veicās, bet sanāca nepatikšanas ar pušelnieku. Arī gružu apsaimniekošanas uzņēmuma vairs nav, tagad Jānis strādā par tehnikas pārzini fermā. Lauksaimniecību viņš zina augstā līmenī. Par katru cenu gribēja studēt Lauksaimniecības akadēmijā, bet tētiņš palika neredzīgs, un es viena nevarēju stutēt.”

Dzīvo kā azotē
Milija smej, ka viņai klājas tikpat labi kā eksprezidentei Vīķei-Freibergai. “Bērni un mazbērni labi, mēs visi dikti labi satiekam. Ar vedeklu kopā jau divdesmit piecus gadus, bet vēl neesam kārtīgi izrājušās. Ja nepatikšanas, cits par citu pasmejas, nolīdzina, un dumpis nesanāk. Kupla saime esam – deviņi. Ēst vārītāja ir Liene, man vairs tā nevedas, bet kartupeļu mizošanas darīšanu gan nevienam neatdodu.”
Lauku darbos Milija vairs nepiedalās, līdz jūriņai un uz kapusvētkiem vairs nedodas, lai gan ļoti gribas. Mazmeita ar mašīnu aizved vienīgi uz Alsungu un pie daktera Nīcā, izlaiž pie pašām durvīm. “Kad mežā strādāju, tad gan itin nekas nebija divdesmit piecus kilometrus ar riteni aizbraukt līdz mežam, visu dienu izstrādāties un vakarā mājās.”
Pirmā stāva istabiņā viņas iecienītā izklaide nu ir grāmatas un televizors, vislabāk tīk vērot koncertus un teātra izrādes. No politikas neko izlobīt nevarot: “tur visi strīdas kopš pasaules sākuma”.
“Otrajā stāvā pēdējoreiz biju uzrāpusies pa Ziemassvētkiem, jo ceļgali sāp. Prieks, ka jaunākajai paaudzei labi iet, visi izskolojušies. Izdarīgi bērni – tā ir laime. Mazdēlam Jānim izdevās tas, kas neizdevās viņa tēvam – pabeidza Lauksaimniecības akadēmiju, ir inženieris, strādā Liepājas Biznesa centrā. Mazmeitai Laurai savs bizness – atjauno kafejnīcu “Dzintariņš”, nākamvasar, iespējams, tur varēs labu kafiju dabūt. Inga ir pārdevēja veikalā “Supernetto”, tai vēl jāaug.”
Vienīgais, par ko Milija mazliet kreņķējas, ir nesakritība datumos: pašas dzimšanas diena iegadījusies 19. novembrī, dienā pēc Valsts svētkiem, kad vienīgās puķes ir mārtiņrozes, arī vārda diena tūlīt pēc Jāņiem – 25. jūnijā, kad visi noguruši.
Virssaimniece ir apņēmības pilna sagaidīt sesto Jāni dzimtā un visiem vecākiem iesaka “bērnus no mazienes ar prieku radināt gan pie baltā, gan melnā darba, jo nevar zināt, kas dzīvē sagaida”.

+ 5

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Virssaimniece

Kategorijas