Iedvesmo brīvība darīt, kas patīk, un vīns

2016. gada 15. septembris 07:00

5167

Iedvesmo brīvība darīt, kas patīk, un vīns

Medzes pagasta “Lejarājos” pirms pieciem gadiem stabilu ligzdu savijušas divas radošas personības – māksliniece Ginta Stavrovska un fotogrāfs Ziedonis Safronovs. Vietā, kur valda harmonija, ir jauki visos gadalaikos, bet septembrī te visvairāk priecē no ražas smaguma līgstošie augļu koku zari un simtiem saulespuķu. Pat nelegālais migrants no Āfrikas – rīcins – augumā padevies varens, tikpat efektīgi atvasaras krāsu kakofonijā piedalās dekoratīvais krūms, ko saimnieki dēvē par ķīseļkoku.
“Stikloto verandu mājas dienvidu pusē, kas tika būvēta romantiskai pasēdēšanai, “latvietis praktiskais” atdeva tomātiem,” smej Ziedonis, un redzams – sarkanie nakteņi šo žestu atlīdzina ar dāsnu ražu.
Plenēri, izstādes, plenēri
Pazīstot Ziedoņa un Gintas neremdināmās izziņas kāres un radošās intensitātes garu, “Kursas Laiku” nepārsteidz, ka paviesoties “Lejarājos” izdodas tikai ar trešo piegājienu.
Šovasar latvieši piedalījušies starptautiskajā plenērā Lietuvas pilsētā Jonišķos un miestā Rozalimā, kur draugi un atsaucīgie, sirsnīgie iedzīvotāji ļāvuši justies kā mājās. “Mēs tur gleznojām, un viena sveša kundze pēkšņi atnesa spaini ar tomātiem.”
Savukārt augusta nogalē abi čakli darbojušies mākslas plenērā Mazirbē “Līvzeme 2016”. Ziedonis pajoko, ka izstādēs nepiedalītos, ja Ginta nepierunātu.
Ar kaimiņiem ciešu attiecību nav, ar otrpus dīķim dzīvojošajiem pat sarunāties nav gadījies. Saimnieku prombūtnē māju apsargā medīgā kaķene Eira, kas skrien virsū pat bukiem. Runā, ka trīskrāsu kaķi nesot mājiniekiem pārticību, un arī “Lejarāju” iemītnieki par iztikšanu neuztraucas.

Laukos plusu – vairāk
Ziedonis sauc sevi par kosmopolītu: “Kuldīdznieki mani uzskata par viņējo, jo dzemdēts esmu Kuldīgā, tomēr laukos Ventspils rajonā dzīvoju līdz armijai. Pēc tam atnācu uz Liepāju. Pirms gadiem divdesmit, kad mamma kļuva vājāka, šo māju nopirkām viņai – lai būtu tuvāk. No pilsētas dzīvokļa ik nedēļas nogali braucām ieelpot svaigu gaisu.”
Ginta, bijusī liepājniece, bērnības vasaras pavadījusi pie vecmāmiņas Emīlijas Treikantes Bernātos, kur vajadzējis palīdzēt ravēt. Lēmumu pārcelties uz Medzes pagastu abi pieņēmuši, jo apnikusi pilsētas burzma un gribējies būt tuvāk pie dabas.
1928. gadā būvētās mājiņas interjerā personības nospiedumus atstājis katrs no saimniekiem. Tagadējie cieņu pret pagātni apliecina ar atsegtajām vecajām sijām, senlaicīgām mēbelēm un Gintas zilo līniju rakstiem uz sienām, krāsnīm un durvju aplodām. Ziedonis izgudrojis un virs plīts piestiprinājis oriģinālu gaisa nosūcēju no veļas mašīnas bunduļa, arī flīzēšanas darbus pats veicis. Logiem nav aizkaru, ļaujot telpai saplūst ar ainavu. Medzenieki neatceras, kad ēduši veikalā pirktu maizi. Pašu ceptajai ar ieraugu, klijām un dažādām sēkliņām – cita garša un uzturvērtība.
“Šejienes smaržas, skaņas, saulrietu pa īstam var novērtēt tikai pēc pilsētas. Piektā stāva dzīvoklī Liepājas centrā bija karsts jau no rīta. Nesapratām, ko mēs tur vispār darām. Te nekad nav par karstu.”
Par ikdienas rituālu abiem kļuvusi aplaistīšanās ar piemājas dīķīša ūdeni, arī ziemā. Ja vienam uznāk slinkums, otrs pamudina. Lielākajā – Bērzkalnu – dīķī saimnieko tikai līdakas.
Sēšana un stādīšana gan notiekot vairāk inerces pēc, jo izaudzēto regulāri notiesā dzīvnieki. Sarkanajām bietēm lapas nograuztas, pupiņas apēstas – pie vainas varētu būt zaķi, stirnas, buki, spriež saimnieki.
Bez mušpapīra laukos neiztikt, nelūgto mošķu klātbūtni veicinot dažu kilometru attālā Ploces ferma. “Nav pierādīts, bet viņgad te vienkārši mudžēja. Šausmīga sajūta – tu gatavo ēst, un mušas pa galvu ložņā!”

“Viņš ir emulators”
Kaut arī brīvas profesijas pārstāvji varētu celties, kad iegribas, diennakts ritmu ziņā abiem labi saskan. “Esam cīruļi. Ja nogulētu līdz vienpadsmitiem, būtu slikta pašsajūta un milzīga nožēla par zaudēto dienu.”
Tūlīt pēc brokastīm, ja nav, ko dārzā darīt, Ginta ķeras pie otām, akrila vai eļļas krāsām, gleznošana viņai vedas no rīta. Gleznu tēli un abstraktas vīzijas rodoties galvā, bet “pusreālas” bildes tiekot taisītas, lai cilvēkiem patiktu un varētu pārdot.
“Viena noteikti nevarētu izdzīvot: daudz jāiegulda materiālos. Desmit gadus nostrādāju par pasniedzēju Liepājas Bērnu mākslas skolā. Aizgāju, jo gribēju vienkārši gleznot. Baiļu, ka varbūt nepietiks maizei, nebija, jo tolaik manus darbus ļoti labi pirka viesnīcas. Tagad tie ir “Ideju bodē”, kas piedāvā arī internetā. “Vecajā kapteinī” vairākkārt apgleznoju sienas. Katrā plenērā pa gleznai nopērk un Liepājas privātskolā “Varavīksne” vadu mākslas studiju interesentiem.”
Tas, ka pietiek ne tikai iztikšanai, dzīvesbiedriem liekas mazliet mistisks jautājums. Atliek vien paļauties, un, kad vajag, nauda uzrodas.
Ziedoņaprāt, dzīvošanai laukos diži daudz naudas nevajag. Izīrējot piecus arpus hektārus zemes, izdodas nosegt gan īpašuma nodokli, gan rēķinu par internetu un elektrību.
“Fotografējot vien, reti kurš var iziet ar plusiem. Tagad, piemēram, fotoaparāta objektīvs ir noguris, tam aptuveni divus tūkstošus vajag. Divus gadus strādājot “UPB”, varēju uztaisīt nelielu finansiālu spilvenu. Daudz kas ar lielu interesi apgūts pašmācības ceļā, piemēram, televizora un citas tehnikas remontēšana. Pērn ar celtniecību piepelnījos, ar elektrību un elektroniku darbojos. Patīk pašam izprojektēt un uztaisīt. Pērn kaimiņam māju cēlām. Šogad drusciņ skolā dežurēju un naktsmaiņās varēju sakārtot bilžu lietas. Pastāvīgāks darbs – reizes divpadsmit gadā ir Liepājas teātrī, kas prasa pirmizrāžu bildes reklāmai.”
Gana laba sadarbība Z. Safronovam izveidojusies ar ostām un Kuldīgas domi. Ar kāzu fotografēšanu viņš vairs neiespringst: reti gadās radoša pieeja, parasti – mūžīgais viens un tas pats.
“Viņš ir emulators,” dzīvesbiedra spējas smejot uzteic Ginta. “Bet par sevi pieteikumā izstādei norādīju bakalaura grādu mākslā un maģistra – izglītības zinātnēs.”

Patīk izaicinājumi
Omulībai garajos, tumšajos vakaros, tāpat draugu pacienāšanai lielās stikla tilpnēs gatavojas mājas vīns, uz ko Ziedoni iedvesmojis kolēģis Varis Sants. Neiet postā rabarberu, piparmētru un ogu pārprodukcija, savukārt plūškoka dzira, ieņemta pa piņģerotam, darbojas kā lielisks antioksidants un veselības uzlabotājs.
“Uz fotogrāfiju arī Varis samusināja. Iepriekš pats kaut ko darīju, bet, kad aizgāju uz klubiņu, jau daudz nopietnāk.”
Mājlopus, pat vistas, “Lejarājos” netur, jo Ginta ir veģetāriete un Ziedonis nav uz gaļu kārs. Turklāt abiem patīk paceļot. Ekskursijas plāno, laikus izvēloties lētākos piedāvājumus, akcijas. Pērn bijuši Barselonā, bet šā gada sākumā – Āfrikā. Brauciens katram izmaksājis vien aptuveni simts eiro. Arī uzturēšanās bijusi lēta: nomalēs pie tuksneša divvietīgs numuriņš dabūjams, sākot no deviņiem eiro, dārgākais – divdesmit trīs eiro. Par septiņpadsmit jau ir ar baseinu un palmām iekšā.
“Trīs nedēļas bijām prom, izbraucām divarpus tūkstošus kilometru pa Maroku. Pirms tam pa “fotografēšanas līniju” ar Latvijas komandu ūdenssportā biju Saūda Arābijā. Āfrika ir diezgan globalizējusies, pie arābiem un berberiem jūtos drošāk nekā Liepājā. Mums bija mērķis redzēt tieši strādnieku dzīvi, tāpēc ēdām vienkāršās kafejnīcās. Liela daļa iedzīvotāju ir nabadzīgi, no tūristiem cenšas noplēst desmitkārtīgi. Cenas kosmosā, noteikti jākaulējas. Vesels teātris! Ādas somu, par ko sākumā prasīja trīs simtus, dabūjām par trīsdesmit.”
Gintas valstību bēniņos, kur mākslinieces ieceres pārtop taustāmos un skatāmos objektos, ziemā piesilda krāsniņa.
Kas abiem dod fīlingu? Ziedonim tie ir sarežģīti darbi, kas prasa nestandarta risinājumu, interesantus rakursus, arī ilgstoši projekti, piemēram, kalendāri. “Kad slikti jūtos, uzradies jauns pasūtījums liek asinīm straujāk riņķot.”
Ginta prieka avotu atklāj, skaļi iesmejoties: “Vīns un gleznošana! Atļaušanās darīt to, kas patīk.”

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Iedvesmo brīvība darīt, kas patīk, un vīns

Kategorijas