Stāv sardzē par mūsu drošību

2016. gada 15. septembris 07:00

Armijas karavīri vienmēr asociējušies ar lielu drosmi, apņēmību un patriotismu. Nevar noliegt, ka ne kurš katrs būtu gatavs riskēt ar veselību un dzīvību, lai aizstāvētu savu valsti un godu. Mūsdienās armijai un tās vīriem pievērsta pastiprināta uzmanība terorisma draudu dēļ. Arvien tiek aicināti jauni biedri, kuri būtu gatavi mūs aizstāvēt. Kāda ir Latvijas armijas karavīra ikdiena, “Kursas Laiks” centās noskaidrot sarunā ar Mārtiņu Reinholdu.

Sapņo kļūt par policistu
Mārtiņš nāk no Liepājas, šeit pavadījis savu bērnību un skolas gadus. Mācoties Liepājas 1. vidusskolā, puisis nolēmis pievienoties jaunsargu pulkam. “Viss sākās ar jaunsargiem, kas Liepājā ir. Tur mums bija instruktors Pēteris Rudzinskis, kurš ar tādu aizrautību to visu māca, ka tas vienkārši iegājās. Man īstenībā nebija plāna būt par karavīru visu savu mūžu, gribēju kļūt policists.”
Viņam patikušas jaunsargos piedzīvotās nometnes, nodarbības, taču pusaudža gados šo nodarbi uz kādu laiku pametis. Tagad smejot saka: “Pusaudža gados bija bišķi citas lietas, ko darīt.” Tomēr Jaunsardzē gūtā pieredze un iemaņas nekur nepazuda, un, iespējams, tieši tādēļ liepājnieks lēma par labu karavīra karjerai.
“Beidzot skolu, es sapratu, ka nezinu, ko mācīties vairāk. Nodomāju – ā, es taču varu iet armijā! Bija īstie cilvēki, kuri palīdzēja, deva padomus un pabakstīja, ka tā ir laba doma, un tā arī tā lieta aizgāja,” šodien atceras karavīrs. Uzreiz pēc vidusskolas viņš tika iesaukts dienestā. Tomēr nokļūt armijā nevar kurš katrs, sākumā ir jāiztur dažādas pārbaudes un jāizpilda prasības. Kā viena no tām bijusi obligāts C līmenis angļu un matemātikas eksāmenos. Tam, protams, sekoja fiziskās sagatavotības pārbaude, psiholoģiskā stāvokļa pārbaude, kā arī fiziskās veselības pārbaude, ko noteica dažādos testos. “Ja tas viss atļauj, tad viss – tu vari dienēt,” atklāj Mārtiņš.
Viņš dienē armijā jau astoto gadu un pilda militārā policista pienākumus. Kā pats smej – no sapņa par policista profesiju nekur tālu nav aizgājis.

Nav garantētu brīvdienu
Mārtiņš pastāsta, ka galvenais viņa uzdevums ir apsargāt dažāda ranga amatpersonas, uzmanīt kopējo drošības stāvokli. “Es esmu tā kā Aizsardzības ministrijas stacionārā apsardze, bet tas ir tikai tiešais pienākums, tam jau nāk vēl klāt citi uzdevumi. Uz lielākiem pasākumiem – teritorijas apsardze, cilvēku pārbaude uz eskortiem, kad ir jāvelk kādas kravas vai tādas lietas,” pastāsta karavīrs.
Šobrīd, kad visā pasaulē tiek ziņots par teroraktiem un brīdināts par valstu un iedzīvotāju drošību, nākas būt vēl uzmanīgākam un piesardzīgākam. “Mēs strādājam nedaudz pastiprinātāk nekā ikdienā – ir jāpaskatās vairāk. Ja kaut kas aizdomīgs liekas, tad jāpārbauda pastiprināti, jo situācija tomēr ir tāda, kāda ir.”
Liepājnieka ikdiena paiet, strādājot maiņās, taču ne vienmēr šajā profesijā var rēķināties ar garantētu brīvdienu. “Mums ir maiņas – divdesmit četras stundas nostrādā un tad ir kaut kāds laika sprīdis brīvs, bet pa to vidu var būt dažādas apmācības, papildu maiņas, var būt tā, ka zvana un izsauc. Jo karavīrs ir divdesmit četras stundas septiņas dienas nedēļā. Nav tā, ka vakaros vari necelt telefonu.”
Mārtiņš divas reizes pabijis arī misijās Afganistānā. Kā pats atzīst – šis nav obligāts pienākums, to darīt vai nedarīt izlemj katrs pats. Jautāts, kas viņu pašu pamudinājis doties uz vienu no “karstajiem punktiem”, liepājnieks stāsta: “Pieredze. Tas viss ir baigā dzīves pieredze. Protams, arī finansiālais – naudiņa bišķi labāka nekā Latvijā, bet man galvenokārt tā bija pieredze.” Puisis gan piebilst, ka viņa uzdevums bijis aizsargāt augsta ranga amatpersonas, tādēļ viņu šī pieredze nav ietekmējusi psiholoģiski smagi, kā tas nereti ir ar karavīriem, kuri piedalās tiešajā karadarbībā.

Ģimene pārbauda “skaipā”
Liepājnieks pastāsta, ka darbam armijā nav gatavs ikviens, jo šajā darbā cilvēkam jāpiemīt stingram raksturam un nostājai. Svarīgi esot, lai cilvēks nebūtu kluss malāsēdētājs, bet būtu gatavs iesaistīties, runāt un sadarboties ar citiem. Īpaša nozīme ir komandas darbam, tāpēc cilvēkam jāprot uzticēties ne tikai sev, bet arī saviem pāriniekiem. “Tas viss vienkārši ir viena liela komanda,” atzīst karavīrs.
Tāpat, viņaprāt, armijā nevar iztikt bez patriotisma jūtām un liela entuziasma, jo karavīra darbs ir darbs mūža garumā, tam ir jābūt saistītam ar iekšējām izjūtām un pārliecību. “Lai būtu armijā, ir jābūt patriotam, to nevar darīt vienkārši tāpat, jo brīžiem ir tā, ka ir grūti, un tad tu meklē to iemeslu – kāpēc? Un tas mani pamudina tā, ka – ir jādara.”
Vaicāts, vai ģimenē vēl kāds ir saistīts ar armiju, viņš nosmej: “Manā ģimenē vispār visi ir ugunsdzēsēji. Visur man apkārt viss ir ar ugunsdzēsējiem saistīts.” Šā iemesla dēļ Mārtiņam pašam uz laiku bijusi doma par darbu šajā sfērā, taču izšķīries par labu armijai. Ģimene šo lēmumu atbalstījusi, lai gan brīžos, kad liepājnieks dodas misijās, protams, pārdzīvo un uztraucas. “Īstenībā viņi mani ļoti atbalsta. Sākumā viņi bija tie, kuri mani bīdīja: ja tu nemācies, tad ej armijā, dari kaut ko vismaz! Bet ar tām misijām ir tā, kā ir – mamma jau gan ir samierinājusies. Tad, kad uzzvanu viņai, tad ir atvieglojums.”
Misijās karavīri dodas uz sešiem mēnešiem, pa vidu saņemot divu nedēļu garu atvaļinājumu. Liepājnieks atzīst, ka mūsdienu laikmetā saziņa ar tuviniekiem ir ļoti viegla – ir iespējams gan piezvanīt, gan sazināties, izmantojot “Skype”, un redzēt tuvos vismaz ar video starpniecību. Arī ģimenei šādi ir vieglāk, jo viņi paši savām acīm var pārliecināties, ka viss patiesi ir kārtībā.

Darbs bez mīnusiem
Taujāts par militārās karjeras priekšrocībām, armijnieks atbild: “Sociālās garantijas noteikti – visa veselība, kaut vai tas pats zobārsts.” Tāpat ļoti svarīgs aspekts, ko varētu uzskatīt par lielu plusu, ir garantija, ka armijā tiek nodrošināts darbs. Jo, stājoties dienestā, līgums tiek slēgts uz pieciem gadiem, pēc tam, protams, to pagarina, ja karavīrs vēl ir dienestam atbilstošs. “Nodrošināts darbs. Tu zini, ka tas tev būs, ka nebūs tā, ka tev vienu rītu piezvana un pasaka: paldies!” spriež liepājnieks un pauž pārliecību, ka armija un karavīri būs vajadzīgi vienmēr, jo savu valsti un iedzīvotājus nepieciešams sargāt un aizstāvēt visu laiku.
Vēl kāds pluss, kurš daudziem varētu šķist noteicošs, ir atalgojums. “Alga, es domāju, ir ļoti liels pluss. Tā ir atkarīga no tā, cik ilgi esi dienestā un kādas tev ir pakāpes – jo tu esi ilgāk un augstāk, jo alga paliek lielāka,” pastāsta liepājnieks un atklāj, ka atalgojums dod lielu stimulu pilnveidoties un kāpt augstāk pa militārās karjeras kāpnēm.
Mārtiņš uzsver, ka, protams, ir lietas, ko šajā profesijā varētu uzskatīt par mīnusiem, bet tās noteikti nav tādas, ko nevarētu pārvarēt vai pieņemt. “Mīnuss varbūt ir tas, ka tu esi karavīrs divdesmit četras stundas septiņas dienas nedēļā – it kā vari plānot savu nedēļu, mēnesi, bet viss var vienā brīdī samainīties.”
Vēl kāds aspekts, kas daudziem varētu šķist smags – prombūtne, ko nākas piedzīvot misiju laikā. “Tev varbūt pašam, pildot uzdevumus uz vietas, ne, bet mājiniekiem ir grūti,” domās dalās karavīrs. Mēģinot iedomāties vēl kādu mīnusu, puisis smej: “Ko vēl tādu sliktu varētu pateikt?” un pēc tam atzīst: “Nu, nav, es nezinu. Man patīk, ko es daru, man ir grūti atrast mīnusus.”
Viņš arī pastāsta, ka ar dienestu nolēmis saistīt visu savu dzīvi tik ilgi, kamēr būs tam atbilstošs, jo armija ir vieta un struktūra, kurai jūtas patiesi piederīgs.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Stāv sardzē par mūsu drošību

Kategorijas