Vecliepājas puika ar misijas apziņu

2016. gada 22. septembris 07:00

2371

Tenisists, kaislīgs ziemas peldētājs un riteņbraucējs, muzikants, neatkarīgais producents, lokālpatriots, ģimenes cilvēks un sava ceļa gājējs. Tas viss vienā personībā – Vernerā Bokumā.

Piepilda sapni par meža stūrīti
Nīcas pagasta “Priedainē” somu kalnu tipa namiņā Verners Bokums mīt jau sešpadsmito gadu. Ar viņu kopā ir dzīvesbiedre Valentīna, kurai ģimenes apstākļu dēļ gadus piecus nācies dzīvot Rīgā.
“Lielu daļu mūža esmu mitis bijušās Pētera Stučkas un Uzvaras ielas stūrī. Spēlējām futbolu parkā un pludmalē. Skolas laikā mūs sauca arī par “Dailes” puikām: pulcējāmies pie kinoteātra.”
Jau braukājot pa Latviju ar “Credo”, Verners sapņojis par iespēju reiz apmesties gleznainā pļaviņā vai meža stūrītī. Pirms divdesmit pieciem gadiem viņš Pērkonē ticies ar aktieri Jāni Dreiblatu un apjautājies, vai blakus kāds zemesgabalu neandelē. Kolhoza laikā īpašumus sapirkušie piedāvājuši 4000 kvadrātmetru lielu platību, bet to Verners nav varējis pacelt. “Pārdevām atgūto ģimenes īpašumu – vectēva Ērģeļu un harmoniju fabriku, kopā ar Edgaru Ervilu nopirkām to zemi, sadalījām uz pusēm, un mans sapnis piepildījās.”
Automašīnas Verneram nav: skolas gados zēns redzējis sapni, kas brīdinājis nesēsties pie stūres. Šis tabu nav pārkāpts, kaut arī ceļot ļoti patīk. Kopā ar vecākiem viņš bijis Krimā, Kaukāzā, Karpatos. “Ar velosipēdu draudzējos kopš bērna kājas. Mamma – izcila tirdzniecības darbiniece, visu mūžu nostrādāja par vadītāju dzelzceļnieku veikalā Lāčplēša ielā. Vectēvs gāja bojā 1945. gada 9. maijā. Bija pasludināta Uzvaras diena, tomēr krievi todien bombardēja Liepāju un uzmeta bumbu tieši patversmei, kurā viņš bija ieskrējis.”

No sporta nešķiras
“Priedainē” Verners mūs sagaida puskails, ar vēl slapjiem matiem: atgriezies no peldes jūrā, kas veselībai tikpat labvēlīga kā riteņbraukšana. “Dzīvesbiedre Valentīna bija liela sportiste, mākslas vingrotāja, iepazināmies 1980. gada Olimpiskajās spēlēs. Apprecējāmies pēc diviem gadiem. Valentīna ilgus gadus strādāja par galveno mākslas vingrošanas treneri. Tagad nūjojam, līdz vēlam rudenim peldamies. Mūsu meita Agnese arī bija mākslas vingrotāja. Nu jau trīspadsmit gadus viņa kopā ar vīru grobiņnieku Ingusu Adomaiti un mūsu trīspadsmitgadīgo mazdēlu Marku dzīvo Londonā.”
Verneru sportā ievilcis pusbrālis Juris Bokums, un pie trenera Edgara Ernestsona Liepājas Tenisa sporta skolā puisis darbojies no 1961. gada. Līdz ārsti aizlieguši. “Pēc 6. vidusskolas absolvēšanas ar klasesbiedriem sataisījāmies uz Fizkultūras institūtu, draugi Linards Muciņš un Jānis Lagzdiņš musināja iet uz juristiem. Devos likt eksāmenus Latvijas Universitātē, nenoliku, bet ieskaitīja rezervē. Pēc Jaunā gada būtu ņemts atkritušo studentu vietā. Biju PSRS junioru čempionātā pie Baku, kad atnāca telegramma no kara komisariāta – jāiet armijā.”

Viens no pirmajiem Liepājā
Padomju Savienībai sabrūkot, iziris arī Vernera dibinātais Jaunatnes centrs. “1991. gadā sākās Uzņēmējdarbības reģistrs, mēs ar Verneru Pīlēnu bijām pirmie Liepājā. Es piereģistrēju individuālo uzņēmumu “Bokums un Co”. Tolaik vēl nebija Radio un televīzijas padomes (RTP), kas izsniedz mediju licences, to izdeva Tieslietu ministrijas departaments. Kā neatkarīgais producents drīkstēju veidot materiālus plašsaziņas līdzekļiem. Nosaucu par Liepājas Neatkarīgo radio. LNR eksistē vēl tagad. Rīgā, Benjamiņu namā, notika pirmā RTP sēde, Zigmaru Liepiņu apstiprināja kā radio “SWH” dibinātāju un mani – LNR producentu sadarbībai ar Latvijas Radio. Ar Jāņa Dreiblata atbalstu pie Liepājas teātra izveidojām Liepājas neatkarīgo raidītāju un startējām blokā: “Brīvā Eiropa”, “LNR”, “Amerikas balss” un “Radio Sweden”,” Verners klāsta, kā kļuvis par neatkarīgo producentu.
Kad minētā uzņēmējdarbības forma likvidēta, Valsts ieņēmumu dienestā Verneram ieteikts reģistrēties kā pašnodarbinātajai personai. Šis statuss bijis izdevīgs cilvēkiem, “kam vajag tikai galvu, zīmuli un papīru”, bet pērn arī tas beidzis pastāvēt. “Priekšlaicīgi pensionējos sievas un paša veselības dēļ. Man bija gūžas operācija, tagad ir bleķis jeb Šveices metālu sakausējums iekšā. Liepājā man ārstēja muguru, bet sporta ārsti Rīgā atzina, ka gūža ir noskrieta – skrimšļi izdauzīti. Pēc armijas, strādājot par treneri dažādās sporta nometnēs, baigi daudz nācās skriet. Izrādās, bez speciāliem apaviem pa asfaltu nedrīkst skriet: baigais atsitiens.”

“Kas iekšā no jaunības, nepazūd”
Mūzika Verneram bija kļuvusi par hobiju dēļ progresīvas mūzikas skolotājas, kura ne tikai likusi rakstīt diktātus solfedžo, bet nesusi uz skolu britu grupas “The Rolling Stones” plates.
1. vidusskolas ansamblī darbojušies brāļi Uldis un Andris Maisiņi, Armands Vagris, Elijs Hišbergs un bundzinieks Verners Bokums. Divus gadus spēlējuši vokāli instrumentālajā ansamblī vecā Metalurgu kultūras nama paspārnē. “Gruntīgi braucām uz jauno talantu konkursiem, arī Pionieru pilī. 1972. gadā Juris Pavītols kultūras namā izveidoja ansambli un koncertbrigādi. Līdz ar Valdi Skujiņu, Aivaru Hermani un citiem tur bija buņģieris Raimonds Gabaliņš, kurš pirmais mani apmācīja un atļāva pēc koncertiem dejas spēlēt. Atceros, Skrundas “Mežābelē”, kamēr visi svinēja, mēs ar Valdi pa diviem riktīgi laidām vaļā. Jau tolaik vienojāmies, ka, man atgriežoties no armijas, būs ansamblis. Skujiņš palika spēlēt pie Pavītola, pēc “Santas” izjukšanas iesaistījās arī brāļi Zakovici, un 1974. gadā pēc skates tika apstiprināts nosaukums “Līvi”.”
Datējums salaists grīstē, jo Ainars Virga rēķinot pa savam. “Viņš bija puišelis bērnu ansamblī, ko uztaisīja Ēriks Ķiģelis, bet man “Līvi” asociējas ar Pavītolu. Tāpat vienubrīd Guntis Veits piesavinājās “Credo”. Mēs ar Valdi atļāvām, kad mūziķi, uztaisījuši koncertprogrammu, lūdza mums atļauju izmantot “Credo” vārdu. Pieņēmām nosaukumu “Liepājas sērkociņu fabrikas vokāli instrumentālais ansamblis”, bet, kad Aldis un Irēna pēkšņi aizgāja Aizsaulē, palikām par “Sērkociņu cehu”. Raimonda Paula 75 gadu jubilejā gan Langbaums, gan Armands Alksnis atteicās kāpt uz skatuves, ja būs Veits.”
“Kas iekšā no jaunības dienām, nepazūd,” secina Verners, atkal sēžoties pie bungām. ““Sērkociņu fabrīķis” gatavo programmu. Esam nolasījušies interesanta brigāde: Valdis Skujiņš, Jānis Šteinbergs, kompanjoni Linda Rozentāle, Ieva Dreimane, Guntars Brečs un es. Martā Liepājā Rožu zālē būs kārtējais Paula jubilejas koncerts. Pirmajā daļā skanēs skaista mūzika no teātra izrādes “Marlen”, otrajā – Paula mūzika, ko neesam ierakstījuši diskos. Oktobrī bišķiņ spēlēsim korporatīvos pasākumos.”

Saglabā kultūras mantojumu
Kopš 2005. gada V. Bokums iesaistījies lielā projektā, kas aizsācies ar Imanta Rešņa ideju fiksēt kultūras mantojumu. Verners kultūras mantojuma fiksācijas projektu uztver kā misiju. “Otro gadu pie tā strādā Liepājas Izglītības pārvalde kā pasūtītājs. Liepājas Universitātes Informācijas tehnoloģiju katedras pasniedzēji sadarbībā ar topošajiem maģistriem izstrādā programmatūru, ar ko skolotāji varēs veidot mācību stundas. Mūsu uzdevums ir no safilmētā, sarakstītā veidot mācību filmas. Pirmajā kolekcijā Universitātes pasniedzēji rādīs, kā mācību stundā iekļaut materiālus no filmu kolekcijas par Olafu Gūtmani.”
Verners atzīst, ka dzīvesveids laukos un pilsētā atšķiras, tomēr līdz Ķempes ielas galam ar autobusu var nokļūt piecās minūtēs, ar riteni – piecpadsmit. “No rīta izeju dabā, un Liepāja, kur izpaužos ar sirdi un prātu, vairs neeksistē. Ar puskāju esmu laucinieks, saistībā ar folkloru palīdzu nīceniekiem, otaņķniekiem un rucavniekiem. Šovasar veselu nedēļu Nīcas kultūras namā no rīta līdz vakaram ierakstījām dažādus skaņdarbus.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vecliepājas puika ar misijas apziņu

Kategorijas