Vecpilniece ar pārliecību “nav ko mājās sēdēt!”

2016. gada 22. septembris 07:00

1037

Vecpilniece ar pārliecību “nav ko mājās sēdēt!”

Vecpilniece Inta Dreimane ir viena no tiem, par kuriem saka – cilvēks īstajā vietā un laikā. Šo teicienu var attiecināt arī uz viņas neilgo darba posmu Durbes novada Dunalkas kultūras namā. Inta priecājas, ka viņai tikusi dota šāda iespēja, un ir pateicīga novada domei, ka pieņēma viņu darbā, lai savu sirdslietu ieliktu reālā darbā un gūtu jaunu pieredzi.

Kad Intu satiekam Dunalkas kultūras namā, izrādās, ka saulainā piektdiena ir viņas pēdējā darba diena šajā iestādē. Aiz muguras pavadīti desmit mēneši vadītājas pienākumu izpildītājas amatā, kur pieredzētas dažādas situācijas pašas organizētajos pasākumos. Pēdējā darba dienā kopā ar viņu ir meita Guna un četrus mēnešus vecais mazdēliņš Ansis. Inta ir priecīgā noskaņojumā un labprāt dalās savā redzējumā par vietējiem cilvēkiem, kultūras nepieciešamību ciematos un vēlmi savu dzīvesvietu padarīt sakoptu.

Arvien meklē izaicinājumus
Inta ir dzimusi, augusi un skolojusies Vecpilī, pēc pamatskolas devusies uz Durbes vidusskolu. “Tūlīt pēc vidusskolas savā jaunības dullumā apprecējos,” smejot teic Inta, kura savā dzimtajā vietā atgriezusies, jo, kā pati atzīst, šai vietai ir īpaša aura. Tolaik dabūjusi darbu Vecpils bērnudārzā. “Jā, kādreiz Vecpilī bija gan bērnudārzs, gan skola. Tagad jau labu laiku tā visa tur vairs nav un tādēļ Vecpils ir kļuvusi par klusu, rāmu vietu, kur daudziem varētu šķist, ka nekas nenotiek. Agrāk gan tur bija dzīvība,” atceras vecpilniece. “Kad strādāju bērnudārzā par audzinātāju, atceros, ka man ļoti patika darboties ar bērniem un izdomāt katrā nodarbībā kaut ko jaunu. Visvairāk atmiņā iespiedies, kā taisījām pūkainus kaķīšus no pūpoliem.”
Laika gaitā, lai iegūtu jaunu pieredzi un zināšanas, Inta apmeklējusi dažādas apmācības un kursus. “Ko tik neesmu darījusi! Par ko tik nav strādāts! Biju Vecpils pasta priekšniece un pastniece vienā personā, esmu bijusi arī Latvijas Krājbankas operatore. Pēdējos astoņus gadus strādāju par māsu palīgu Liepājas reģionālajā slimnīcā. Darbs nebija viegls, fiziski grūts. Dakteris man pateica, ka lielās slodzes dēļ ir sabeigta mugura un vairs nedrīkstu fizisku darbu strādāt. Bet mierā jau nosēdēt es nevaru, man vajag un patīk iet cilvēkos, vienkārši gribu strādāt! Vecpilī darba vietu vairāk nav nekā ir. Un tad izlasīju pašvaldības avīzē, ka Dunalkā meklē kultūras nama vadītāja pienākumu izpildītāju. Darbs uz noteiktu laiku, nolēmu pamēģināt, lai gan saprašana par šo jomu bija gandrīz nekāda,” stāsta Inta. Viņa savā dzīvesvietā spēlē amatierteātri, iesaistījusi savas mājas iedzīvotājus dažādos darbos, lai apkārtni padarītu pievilcīgāku. Radošs darbs Intai vienmēr viņa ļoti paticis – lai pašai un citiem prieks.
Kad sākusi strādāt Dunalkā, iesākums esot bijis ļoti grūts. “Man kā dzimušam, augušam un visu laiku dzīvojošam Vecpilī atnākt pie citiem cilvēkiem – tas bija izaicinājums. Nevienu šeit nepazinu, nācās atklāt jaunu pasauli,” atzīstas Inta.

Uzrunā katru personīgi
Pagājušā gada novembrī stājusies darbā. “Sanita Bušma bija devusies bērna kopšanas atvaļinājumā, vietā bija pieņemts Aigars Stonis, taču no darba aizgāja. Tobrīd bija diezgan liels panīkums Dunalkā ar kultūras jomu, tādēļ man bija jārēķinās, ka vietējos būs ļoti grūti uz kaut ko iekustināt. Sapratu, ka jāsāk iepazīt vietējos, ar viņiem satiekoties. Satieku vienu – viņš stāsta: ir tā un tā. Iepazīstu otru – pastāsta atkal kaut ko citu. Pēc trešā teiktā izrādās, ka tā, kā stāsta pirmais, ir pilnīgi nepareizi. Saka: ko tu vispār klausīji to pirmo? Man bija tāds apjukums! Bet pamazām vien uzzināju, ko cilvēki vēlas, ko vajag klausīt un ko labāk ne. Jaunā jomā ir grūti iestrādāties, īpaši tad, ja vide nav pazīstama,” secina Inta, kuras dzīves filozofija ir “iemācīties var visu”.
“Man saprašanas nebija nekādas. Pasākumi notika, centos, lai tie būtu apmeklēti. Bet gāja jau visādi. Biju uzaicinājusi Liepājas Bērnu 2. mūzikas skolas audzēkņus ar koncertu. Koncertētāju bija vairāk, jo atnāca vienpadsmit skatītāji, no kuriem tikai divi bija dunalcnieki. Biju diezgan pārsteigta,” pirmā pasākuma pieredzē dalās Inta. Tad viņa sapratusi, ka cilvēkus nevar uz pasākumu aicināt ar vienkārši pliku informāciju, bet jāuzrunā katrs individuāli. “Pateiksi vienam, viņš pateiks nākamajam un tā tālāk. Mutiska reklāma tā pati labākā!” nosaka pasākumu organizētāja, kura, satiekot katru cilvēku Dunalkā, personīgi uzaicinājusi ciemos pie sevis uz kultūras namu, uz konkrēto pasākumu. “Cilvēks tad jūtas īpaši, ka viņš tā tiek uzaicināts. Jūtas ievērots. Un citādāk jau nevar – laukos tā jau ir tik maz cilvēku, daudzi ir noslēgušies sevī – ai, ko tad es iešu? Bet nedrīkst aizmirst nevienu!” Pa dzīvokļiem gan neesot staigājusi, lai atrastu kādu.
Nākamais pasākums bijis ģimeņu vakars, kas pašai sagādājis kārtīgu gandarījumu. “Uz to bija 100 cilvēki! Tas tik bija kaut kas – saņēmu labas atsauksmes,” priekā dalās kultūras nama vadītāja. Tad arī sapratusi, ka padodas darbs kultūrā. “Cilvēkiem patīk, ka pasākumos viņi tiek iesaistīti ar dažādām aktivitātēm, atrakcijām, lai tiek izklaidēti!”
Inta šajos darba mēnešos lauku kultūras vidē un sabiedrībā atradusi arī visatsaucīgāko auditoriju. “Viennozīmīgi, ka tie ir seniori, iedzīvotāji virs piecdesmit gadiem. Cepuri nost viņu priekšā! Apbrīnoju, ka šie cilvēki, kuriem tā jau jāuztur rūpes par mājām, saimniecībām, paspēj arī baudīt kultūru un atsaukties aicinājumiem braukt ekskursijās, uz teātri,” savus atbalstītājus slavē Inta. “Kad aicinu iesaistīties, paņemu cilvēkus uz tādu kā joku. Jābrauc uz teātri, piezvanu vai satieku dunalcniekus un saku: ņem desmit eiro zobos un braucam uz teātri! Un cilvēks tad tā atplaukst smaidā, smejas, pajoko pretī, jo viņš ir priecīgs. Cilvēkiem patīk, ka viņiem tiek sagādāts prieks!”
Taču reiz ar teātra izrādi iznācis pārpratums. “Seniorus aizvedu uz teātra viesizrādi, un izrādījās, ka tā tāda pasmaga. Par tādām problēmām, kas parasti šāda vecuma cilvēkus nomāc. Baiļojos, kā nu būs, bet neviens nekā slikta neteica,” atvieglojumā nopūšas Inta.
Paspētas noorganizēt arī dažas ekskursijas. “Bijām uz Kolkas ragu, iesaistot arī citus novadniekus, devāmies ciemos uz kaimiņu novadiem uz kādiem jaukiem atpūtas pasākumiem. Patīk, ka ikvienā vietā, kur esmu bijusi, cilvēki jūtas atpūtušies un guvuši jaunus iespaidus,” tā Inta.

Bez teātra – nu nekādi!
Inta kultūras namā strādājusi pilnas slodzes darbu. “Ļoti daudz darba nesu līdzi uz mājām, jo man nebija noteikts darbalaiks. Kad tuvojās vai notika pasākumi un pulciņu nodarbības, biju uz vietas, bet pārējās darba dienas visus darbus darīju no mājām – sazvanījos, sarunāju. Pa ziemu jau arī uz kultūras namu tik bieži cilvēki nenāk. Ja ir kāda steidzamāka darīšana, atskrēju ar mašīnu,” darba ikdienu raksturo vecpilniece, kurai uz darbu no mājām vienā virzienā bija jāmēro 20 kilometri.
“Visu jau šajos darba mēnešos neiemācījos. Žēl doties prom, bet daudz ko arī izdevās izdarīt, lai kaut kas pēc manis labs paliktu,” sajūtās dalās Inta. Viņai ir gandarījums, ka tiks remontēta kultūras nama fasāde, ka izdevies sarīkot pasākumus vietējiem amatieru kolektīviem, ka izdevies arī atjaunot Dunalkas amatierteātra kolektīvu. “Kolektīvā arī bija tāds kā panīkums – vietējie tajā gribēja redzēt spēlējam un darbojamies savējos, taču vietējo teātrī bija vien daži cilvēki, pārsvarā braukātāji no citurienes, līdz kolektīvs pajuka. Nodomāju, ka tā nu vis nevar – teātrim šeit jābūt, jo vienmēr bijis. Tā kā pati spēlēju teātri Vecpilī, nolēmu pacīnīties. Uzradās režisors Juris Āboliņš, kuram Durbes novadā ir vasarnīca un uz šo pusi diezgan bieži brauc. Izrādījās, ka viņš jau agrāk mācījis teātri spēlēt dunalcniekiem. Tagad kolektīvs izveidots tikai no dunalcniekiem un viņi ļoti aktīvi, nopietni darbojas ar jaunas izrādes materiālu. Teicu: lai arī šeit vairs nestrādāšu, uz pirmizrādi būšu klāt!” apņēmīgi saka bijusī kultūras kūrētāja.
Pa šiem mēnešiem izdarīti arī secinājumi par jomu kopumā. “Kultūras darbs ir nenovērtēts – alga šiem darbiniekiem ir maza, ņemot vērā to, kas jādara, lai citi varētu atpūsties. Tas ir darbs naktīs, tās ir virsstundas, atbildība par pasākuma norisi bez starpgadījumiem. Paldies Dievam, ka tādi nopietni starpgadījumi nav bijuši, esam tikuši galā ar pārrunām un iekarsušākie sarīkojumu apmeklētāji nomierinājušies! Lai gan es bieži iedomājos – ja uz traci noskaņotais apmeklētājs, kuram blakus es jūtos tik maziņa, iedomātos man pretoties ar spēku...”
“Vīrs jau man arī teica – esot ielīdusi par daudz darbā. Tik daudz ko nesu šurp no savām mājām, tāpat mani ietaupītie līdzekļi tika ieguldīti darbā, lai tikai es šeit varētu būt un strādāt,” atklāj Inta. “Bet tagad, kad atbraucu uz šejieni, man ir žēl, ka jāiet prom. Biju šejieni iemīļojusi, bet, protams, vislabāk es vienmēr jutīšos Vecpilī – tomēr būt par savējo citur ir neiespējami,” nosaka Inta, lai gan jūt, ka cilvēki viņu pieņēmuši. Tāpat kultūras darbiniecei paticis doties ciemos pie jubilāriem.

Pievērsīsies mazdēliņam
Kad jautājam, ko Inta darīs pēc tam, kad vairs kultūras namā nestrādās, viņas atbilde ir īsa: “Stāšos bezdarbniekos.” Tomēr mierā sēdēšana neesot viņas garā. “Zinu, ka mājās ilgi nenosēdēšu, bet konkrētus plānus vēl nevaru pateikt. Iesākumā noteikti pievērsīšos savam mazdēliņam, būšu omīte uz pilnu slodzi.” Četrus mēnešus vecais Ansis ir pagaidām Intas un viņas vīra Visvalža vienīgais mazbērns.
Dreimaņu pāris izaudzinājis trīs bērnus. Meitai Gunai ir 27 gadi, viņas rūpes ir dēliņa audzināšana. Guna ar draugu un mazdēlu dzīvo Vecpilī, no vecākiem pāris kilometru tālāk. Gunas dvīņubrālis Andis autosporta mīļotājiem ir pazīstams kā folkreisists, dzīvo Grobiņā. “Gan dēls, gan mans vīrs ikdienā strādā par autovadītājiem,” papildina Inta. Savukārt pastarīte Ance, kurai ir 14 gadi, mācās kaimiņu Priekules novadā Krotes pamatskolā un darbojas turienes folkloras kopā. Minētajā skolā Inta sešus gadus darbojas skolas padomē. “Esmu pateicīga, ka ar vīru bijām spītīgi un izlēmām meitu sūtīt nevis Durbes vidusskolā, bet Krotē, jo meita šajā skolā ir iemācījusies tik daudz, ar savu aktivitāti daudz kur bijusi. Man jau ir ļoti žēl, ka Vecpils skolu likvidēja. Lai gan tajā pašā laikā arī Dunalkas skolā ir maz skolēnu, bet tā turpina savu darbu. Nesaprotu, kādēļ tā vajadzēja darīt? Es negribēju savu bērnu ielikt lielā skolā, tai kombainī,” salīdzina aktīvā vecpilniece. “Kilometru ziņā – Krotē vai Durbē – nav nekādas atšķirības.”
Atgriežoties Vecpilī, Inta gan ikdienā, gan pasākumos varēs satikt arī savu kolēģi Rutu Hūnu, kura sniegusi noderīgus padomus. “Noteikti došos uz viņas rīkotajiem pasākumiem. Es, piemēram, to nesaprotu – ja turpat, blakus mājām, ir kultūras nams un notiek pasākums, kā var neiet? Bet ir cilvēkiem arī Vecpilī apmēram tāda attieksme – ko, atkal jāmazgājas?”
Tāpat Intai vēl daudz darāmā, lai realizētu idejas savas pārvaldītās daudzdzīvokļu mājas sētā un dobēs. “Gribu, lai mēs dzīvotu pievilcīgā vidē, paši iesaistītos kopīgos darbos, lai viens otru kustinātu, neiesūnotu. Man nepatīk, ka vienkārši sēž mājās, dzīvoklī. Viena no pēdējām domām man radās pie mājas iestādīt 21 rozi – no katra dzīvokļa pa vienai. Iesākumā, līdzīgi kā ar pasākumiem, ir jūtama pretestība – kam mums to, kas ravēs, kas pārējo darīs? Kad jau man rokas nolaidušās, tad dzirdu – vispār jau laba doma, to vajag, ies tā lieta!” smaidot sarunu noslēdz vecpilniece.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vecpilniece ar pārliecību “nav ko mājās sēdēt!”

Kategorijas