Rekurzeme.lv ARHĪVS

Meistare, kam uztic rokas

ZANE GVOZDE

2016. gada 22. septembris 07:00

961
Meistare, kam uztic rokas

Bieži mēdz teikt, ka koptas rokas un nagi ir lieta, ko sievietē ļoti novērtē pretējā dzimuma pārstāvji. Par to, vai tas tā tiešām ir, skaidru ziņu nav. Zināms vien tas, ka pašām sievietēm labprāt tīk skatīties uz savām skaistajām rokām pēc tam, kad par tām parūpējies manikīra meistars.
Mūsdienās sievietes labprāt izmanto iespēju aiziet pie manikīra, ļaujoties meistara rūpēm un profesionalitātei. Manikīru meistaru skaits ir patiesi liels, tomēr atrast savējo ir gana sarežģīti. Viens no noteicošajiem faktoriem – meistara un klienta saskaņa. Liepājā daudzas klientes atradušas labu kontaktu ar frizētavas “Rota” manikīra meistari Zaigu Kāpenieci.

Liktenīgs pamudinājums
Zaiga ir dzimusi un augusi Liepājā, arī šobrīd par savām mājām viņa sauc Liepāju. Kļūt par manikīri nav bijis apzināts lēmums, kurš pieņemts jau sen, drīzāk – pamudinājums īstajā brīdī. “Biju darba meklējumos, un mana friziere no salona “Rota” piedāvāja: “Ej mācies par manikīri! Mums salonā ir brīva vieta, izmācīsies un varēsi sākt strādāt.” Tad nu apdomāju piedāvājumu un izlēmu, ka iešu mācīties, jo viss, kas saistīts ar nagu kopšanu, mani interesēja jau sen,” pastāsta Zaiga.
Manikīres prasmes viņa apguvusi salonā “Anataļija”, kā pati saka, “pie jaukās meistares Allas Loganovskas”. Zaigas kabatā ir arī sertifikāts par apgūto vizāžista profesiju, kuru ieguvusi, mācoties “GA Studio” stila skolā pie pasniedzējas Gitas Abramčikas, kuru arī sauc par atsaucīgu un brīnišķīgu.
Mācību ilgums bijis aptuveni četrus mēnešus garš. To laikā apgūts viss par nagu uzbūvi, dažādām ar nagiem saistītām slimībām, pareizu kopšanu, manikīra veik­šanas tehnikām, nagu pārklāšanu ar gelu, gellakām un nagu pieaudzēšanu. Tāpat gūtas iemaņas arī klasiskā pedikīra veikšanā. “Liepājā ieguvu sertifikātu par pamata klasiskā manikīra un pedikīra apmācības programmas veiksmīgu nokārtošanu, savukārt, nokārtojot eksāmenu Rīgā, ieguvu “Kinetics” starptautisko sertifikātu,” atklāj Zaiga. Jaunā liepājniece manikīra profesijā nostrādājusi teju četrus gadus un savu izvēli nenožēlo, sakot: “Šī ir mana īstā profesija, jo savu darbu veicu ar patiesu prieku. Esmu īstajā vietā!”

Vīrieši vēl kautrējas
Zaigas ikdiena paiet salona “Rota” telpās. Klientes ir dažādas, tādēļ jāprot atrast individuālu pieeju katrai, jāprot ieteikt labāko un piemērotāko katrā gadījumā. Manikīra meistare uzsver: lai strādātu šajā profesijā, jāpiemīt vairākām diezgan konkrētām īpašībām. Ir jābūt ļoti pacietīgam, ļoti rūpīgam un organizētam, jābūt elastīgam un jāprot labi organizēt savu darbu. Ir jāspēj labi saprasties un atrast kopīgu valodu ar dažādiem cilvēkiem. Arī manikīra meistars ir viens no tiem cilvēkiem, kuriem ļoti bieži nākas strādāt brīvdienās un pirmssvētku laikā, jo tieši tas ir aktīvākais laiks, kurā sievietes vēlas par sevi īpaši parūpēties.
Izrādās gan, ka pie manikīra meistara ne vienmēr nāk tikai sievietes, palēnām kaunu met pie malas arī stiprā dzimuma pārstāvji. “Vīrieši kautrējas nākt, bet, ja vienreiz atnāk, tad kautrīgums pazūd! Viņiem ļoti patīk!” stāsta Zaiga. Viņa atklāj, ka lielāko darbu un pacietību prasījušas kāda automehāniķa rokas. Taujāta, kā tad atšķiras manikīra procedūra, ko veic sievietēm, no tās, ko veic vīriešiem, Zaiga atbild: “Īstenībā nekādas lielas atšķirības tur nav. Vīriešiem vienkārši nelakojam.” No liepājnieces stāstītā var secināt, ka vīriešos vēl joprojām valda uzskats par to, ka skaistumkopšana vairāk domāta sievietēm, jo līdz Amerikas kultūrai, kur vīrieši sevi ar dažādām procedūrām palutina gana bieži, mums vēl tālu.

Visi meistari – kolēģi
Zināms, ka manikīra kursus mūsdienās apgūst gana daudz sieviešu dažādos vecumos un pēc kursu beigšanas cenšas savam klientu lokam piesaistīt arvien jaunus cilvēkus. Tām dāmām, kuras ir sava manikīra meistara meklējumos, nākas kārtīgi apdomāt un, iespējams, arī paciemoties pie vairākiem, pirms atrast īsto. Zaiga, taujāta, kā šādos apstākļos noturēt savu klientūru, atbild: “Ir jāstrādā ļoti rūpīgi, kvalitatīvi, izmantojot tikai vislabākos un viskvalitatīvākos materiālus. Nepārtraukti jāseko līdzi modes tendencēm un aktualitātēm it visā, jāapmeklē dažādi kursi un semināri. Un pats galvenais – jābūt pozitīvam un atvērtam, lai ikviens klients justos labi.” Zaiga arī arvien papildina sava piedāvājuma klāstu, iegādājoties jaunus nagu laku toņus, kā arī dažāda veida nagu rotājumus – akmentiņus, uzlīmes, spīdumus, kas lieliski spēj papildināt klasisko manikīru.
Liepājniece konkurentus savā jomā par tādiem gan neuztver, jo uzskata, ka citi meistari ir viņas kolēģi, neesot tādas situācijas, kurās nāktos “plēsties uz pusēm” par kādu klientu – klients pats izvēlas, kura manikīra meistara darbs atbilst viņa prasībām, un visbiežāk pie tā arī paliek. Nevar noliegt, ka katra meistara pieeja ir ļoti atšķirīga un var gadīties, ka arī klienta un meistara starpā var veidoties tā dēvētā “raksturu nesaderība”. “Visi esam kolēģi, visi darām vienu darbu. Dzīvojam draudzīgi, dalāmies pieredzē un neskopojamies ar padomiem,” atklāj Zaiga. Galu galā, pieredzējušāks meistars tiešām spēj sniegt derīgus padomus un cita meistara darbu ievirzīt kvalitatīvākā gultnē – kādēļ gremdēt citu, ja pašam ar darbiem sokas un klientu netrūkst?

Ir savi plusi un savi mīnusi
Lūgta nosaukt, viņasprāt, trīs galvenos profesijas plusus, Zaiga kā galveno min iespēju satikt aizvien jaunus un interesantus cilvēkus – tas katru dienu padaru atšķirīgu no citām un neļauj darbam kļūt par rutīnu. Tāpat šajā darbā Zaigai svarīgi, ka var darboties radoši, jo nagu lakošanu varētu nodēvēt par sava veida mākslu – jāprot vilkt precīzas un tīras līnijas, veidot dažādus sarežģītus zīmējumus, kas prasa lielu rūpību un precizitāti, kā arī devu talanta, jo cilvēks, kuram nepadodas zīmēšana, diez vai to spētu. Par trešo plusu Zaiga saka: “Gūtais gandarījums brīdī, kad klientam, redzot iznākumu, iemirdzas acis.” Liepājniecei darbs sniedz lielu emocionālo piepildījumu.
Arī profesijas mīnusus Zaiga neslēpj, norādot, ka galvenais no tiem varētu būt sēdošais darbs – tas rada lielu slodzi visai ķermeņa muskulatūrai, kurai gandrīz visu dienu jāatrodas saspringtā un konstantā pozīcijā, kas, protams, nenāk par labu veselībai kopumā. Liepājniece arī atzīst, ka vēl par mīnusu dēvējama arī lielā slodze acīm, ļoti koncentrējoties uz sīkām detaļām un ilgstoši skatoties vienuviet. “Jāstrādā arī agri no rītiem, vēlos vakaros, brīvdienās un svētku dienās,” kā trešo mīnusu Zaiga nosauc nestandarta darba grafiku, kuram nākas pielāgoties. Tomēr liepājniece uzsver: lai arī darbs nav viegls, tas visnotaļ ir tā vērts.