Ceļmalas krodziņš “Pie Pētera” – ar latvisku garšu un omulību

2016. gada 29. septembris 07:00

5398

Ceļmalas krodziņš “Pie Pētera” – ar latvisku garšu un omulību

Tie, kuri biežāk pārvietojas no Liepājas līdz Lietuvas robežai, ar ceļmalas krodziņu “Pie Pētera” nav jāiepazīstina: tas darbojas jau divdesmit vienu gadu.
“Pirmā īpašniece bija mana vīramāte Inta Zusāne, sākumā saimniekojām pa visiem – viņa, vīratēvs, mans vīrs, es, vīramāsa ar savu vīru, plus darbinieki. Nu praktiski cīnāmies divi – es un vīratēvs Pēteris. Nīcas sovhoza laikā vīri smējušies, kur ies, un parasti izlēmuši iet pie Pētera,” krodziņa nosaukuma izcelsmi zina SIA “Ceļinieki I” vadītāja kopš 2004. gada Sarmīte Zusāne. “Pērn firma tika pārrakstīta uz valdes locekļa, dēla Valtera Zusāna vārda, viņš atgriezies no darba Norvēģijā. Sūtu ugunsdrošības kursos – lai ir savs speciālists, kurš visu sakārto.”

Retums – pašu gatavoti frī
Kafejnīcā tiek klāti galdi bēru mielastiem. Dzimšanas dienām mazāk, jo telpā ērti var atpūsties un padejot cilvēki divdesmit. Nelielai kompānijai piedāvā nelielu atsevišķu istabu. Ikdienas ieskrējienā darba cilvēks, ņemot pa pusporcijai zupas, otrā ēdiena un saldo vai dzērienu, šeit var papusdienot par nepilniem pieciem eiro. Ēdiens dabūjams arī līdzi nešanai. Nereti kafejnīca tiek aicināta apkalpot Nīcas pašvaldības rīkotos pasākumus, prezentācijas. Izbraukuma banketi netiek praktizēti, jo nelielā darbinieku skaita dēļ kafejnīcas durvis tad nāktos slēgt.
Krodziņa popularitāti un ēdienu latvisko garšu nodrošina vietējo produktu izmantošana un pēc pasūtījuma ceptie konditorejas izstrādājumi. “Kamēr nebijām iemanījušies, pīrādziņus un rausīšus pasūtījām citur, bet nu jau meitenes izstrādājušas savas receptes. Cilvēki novērtē tepat grieztos un eļļā vārītos frī kartupeļus, ko ne visur vairs var dabūt. Arī kartupeļu biezputru vārām paši, ne no paciņām. Kartupeļus, pārsvarā ‘Vinetu’, tā der gan vārīšanai, gan cepšanai, iepērkam no zemnieku saimniecības “Gudriķi”. Savā piemājas saimniecībā paši izaudzējam sarkanās bietes, gurķus, tomātus, visus zaļumus – tā sanāk lētāk. Ļoti labi iet cūkgaļas kotlete “Pie Pētera”.”
Vieni no pieprasītākajiem ēdieniem ir “Viltotās irbītes”, sīpolu sitenis un befstrogonovs. Vasarā putna gaļas cienītājus priecē vista marinādē un pikantais čahohbili.

Aizvieto jebkuru darbinieku
Par veiksmīgāko darbības periodu S. Zusāne sauc tieši kopsaimniecības laikus, kad te apgrozījies ievērojams vietējo ļaužu pulks un kafejnīca strādājusi līdz divpadsmitiem naktī, kaut arī bērni bijuši mazi un mājās vēl kopjami lopi.
Tagad vairums apmeklētāju ir caurbraucēji, ceļotāji. Maltīti “Pie Pētera” baudījušas vairākas slavenības, tostarp Vaira Vīķe-Freiberga, un vadītāja nožēlo, ka nav ieviesta klientu atsauksmju grāmata. Par apmeklētāju trūkumu ēdināšanas iestāde nesūdzas, kaut arī netālu darbojas kafejnīca “Biz, Biz” un restorāns “Nīcava”.
Cik izsalkušo ik dienu te paēdina, S. Zusāne nav skaitījusi. “Sestdien, svētdien ir vairāk cilvēku, īpaši no Lietuvas, viņi dodas uz mūsu pludmali. Daudzi klienti no Liepājas tieši mūsu dēļ ierodas Nīcā, regulāri apstājas šoferīši tālbraucēji, no svešākām sejām redzam tūristus, kuriem viesu mājās ieteikts šeit paēst. Nu jau arī tie atgriežas gadu no gada.”
Jautājums, vai apmeklētāju paradumi pamazām mainās, S. Zusāni nedaudz samulsina: “Šķiet, nekas būtisks. Tikko atvērāmies, kafejnīca turējās uz alkohola patēriņu. Kopš likums stingri aizliedza braukt iedzērušiem, alkohols vairs nav prioritāte. Vasarā labi ejoša prece ir izlejamais alus, kvass.”
Krodziņš ir atvērts septiņas dienas nedēļā. Šeit rosās četri pamata darbinieki, kā arī grāmatvede uz dažām stundām. “Meitene pie bāra strādā jau gadus piecpadsmit. Arī pati stāvu aiz letes, kad vajag. Kuru caurumu vajag, to aizbāžu. Strādājam parasti līdz sešiem vakarā, bet ziemā, kad ātri satumst, līdz pieciem,” atklāj uzņēmuma vadītāja.

Otrreiz neuzņemtos
“Mans vīrs gribēja savu biznesu, samusināja savu mammu, iesaistījās māsa. Privatizējām sovhoza dispečera punktu, kur izrakstīja ceļa zīmes un Nīcas lielais priekšnieks no rīta pārbaudīja šoferus, vai nav dzēruši. Pārņemtās telpas izremontējām un sākām saimniekot.”
Neko kardināli mainīt ceļmalas krodziņa saimnieki negrasās: blakus iet servitūta ceļš, “Latvenergo” un “Lattelecom” līnijas, ļoti daudz ko nepieciešams saskaņot. Āra terases izveidi S. Zusāne atstāj nākamajai paaudzei. “Turklāt tam vajadzīgi lieli līdzekļi, ko mēs vairs neatpelnīsim. Kredītu ņēmām, vienīgi atverot kafejnīcu 1995. gadā. Jā, pieredze ir uzkrāta, bet otro reizi es to neuzņemtos: privātais uzņēmums prasa šausmīgi daudz darba. Faktiski nav dienas, kad te neesmu. Kad daudz cilvēku, jāatskrien meitenēm palīdzēt klientus apkalpot, traukus nomazgāt. It kā tikai pieci kilometri no mājām Otaņķos, bet dažreiz jābrauc trīs, četras reizes dienā. Savulaik teicu, ka negribu būt par vadītāju, bet tā sanāca – vīra mamma saslima un nomira, mans vīrs aizgāja bojā un kādam tas bija jādara. Vīratēvs atgājis maliņā, viņš dzīvo tepat, ēkas otrajā stāvā, un praktiski no visas ģimenes esmu palikusi es. Dēls izaudzis, dzīvo pie draudzenes Pērkonē, arī pārējie bērni pa savām dzīvēm. Ir jau mazbērni. Jaunie grib uzreiz pelnīt lielu naudu, bet mazajā biznesā pēc nodokļu un algu nomaksāšanas darbiniekiem dažkārt pašas alga jāpiecieš.”
Domu par pelnīšanu ārzemēs S. Zusāne nekad nav pieļāvusi, jo “nespētu dzīvot svešatnē”. Tomēr viņa pat baidās domāt, kas notiks pēc Jaunā gada, kad, iespējams, mainīsies nodokļu sistēma: “Mēs – divas vienā maiņā – nestrādājam pilnu darbalaiku. Ja sociālais nodoklis būs jāmaksā no pilnas minimālās algas, iznāks piemaksāt nodokli par nenostrādātām stundām. Tie būs lieki izdevumi. Un ko nozīmē cenu pacelšana, ja lielākā daļa valsts iedzīvotāju iztiek no minimāliem ienākumiem?”

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ceļmalas krodziņš “Pie Pētera” – ar latvisku garšu un omulību

Kategorijas