No uzņēmēja par psihologu

2016. gada 29. septembris 07:00

652

“Ja man ar šo apziņas stāvokli piedāvātu: re, brīnišķīgs bizness, ej atkal darbojies materiālā sfērā, es noteikti teiktu nē,” neslēpj bijušais uzņēmējs Gints Kapenieks. Šomēnes viņš Liepājā atvēris krīzes psihologa prakses vietu.

Savulaik bijāt biznesa cilvēks?
Pēc izglītības esmu būvniecības ekonomists, augstāko tehnisko izglītību ieguvu Rīgas Politehniskajā institūtā. Pēdējā darbavieta – plānu daļas priekšnieks Grobiņas SCO. Deviņdesmito gadu sākumā man bija veikali, saldējuma ražotne. Pēc tam uztaisīju viesu namu. Kad visi zāģēja mežus, arī to darīju, galdniecība ir bijusi. Gadus desmit nodarbojos ar būvniecību.
2009. gada krīze skāra ne tikai finansiāli. Nāca sapratne, ka šī pasaule ir ļoti mainīga, neprognozējama, un bija negatīvi pārdzīvojumi. Daudzi neveiksmīgi biznesmeņi beidza dzīvi pašnāvībā, nodzērās. Citi pēc kritiena atrada nišu, veiksmīgi strādā un dzīvo tajā procesā.
Secināju, ka mainīgās, gaistošās lietas vairs nesniedz pozitīvas emocijas. Radās eksistenciāli jautājumi: kas esmu, kāpēc dzīvoju, kāds ir mans mērķis? Sāku pārskatīt savas, šīs valsts un pasaules vērtību sistēmas.
Pārdevām viesu namu “Pie Jāņa” Raiņa ielā un tagad ar sievu dzīvojam dzīvoklītī. Ja man ar šo apziņas stāvokli piedāvātu: re, kur tev brīnišķīgs bizness, ej darbojies materiālā sfērā, es noteikti teiktu nē. Jo man patīk būt cilvēcisko attiecību, apziņas jomā. Neesmu biznesā vīlies, bet materiālo lietu radīšanas procesā vairs nevēlos piedalīties. Tas ir dziļi individuāli, loģisks attīstības posma rezultāts.
Vārdā “krīze” ir ielikti divi virzības vektori – mocīties ar to un aiziet uz degradāciju, iznīcību vai rast jaunu risinājumu. Jāpieņem, ka cilvēki ir ļoti dažādi, katra vērtību sistēmas arī. Demokrātiskais kapitālisms šo daudzveidību paplašina un māca citam citu saprast. Tā ir brīvas pasaules pazīme.

Un ko tālāk?
Kaut ko mainot, procesi nav vienkārši. Biznesā iet cilvēki, kam ir ego un kuru būtībā ielikta ego attīstīšana. Viņiem arī visgrūtāk.
Ja ir nostāja “man pietiek, viss ir okei”, dzīve vidējā līmenī līdzsvarotāka, pat laimīgāka. Bet cilvēkiem ar ego, kā man, vara, slava un nauda ir kā labs mēslojums ego pieaugšanai.
Krīzes pamatā ir dažādi zaudējumi. Sagrūstot būvniecības sistēmai, arī man bija standarta emocijas. No sākuma šoks: kas notiek, kāpēc? Pēc tam bēdas, nicinājums, riebums pret pasauli. Nākamajās fāzēs piezagās bailes, kauna izjūta. Sekoja refleksija – skatīšanās uz sevi no malas kā spogulī. Kritiskā domāšana ļauj saprast cēloņu un seku sakarības, un tu sāc ar šiem instrumentiem sevi apstrādāt. Krīzes pārvarēšanas process ir ciklisks, pēc laika atkal rodas negatīvas emocijas, tu atkal sāc sevi vērot, līdz esi no tā ārā un ieej jaunās sliedēs.

Kur mācījāties?
Studēju Psiholoģijas un menedžmenta augstskolā Liepājā, divus gadus psiholoģiju mācījos Baltijas Starptautiskajā akadēmijā Rīgā. Pusotru gadu vēl Viļņā mācījos krīzes konsultāciju kursos.
Materiālais un garīgais ir pretpoli, ja tavas emocijas ir tikai materiālo vajadzību līmenī. Garīgais savukārt ir dzīvošana subjektīvā realitātē, transcendentālā izziņas procesā. Zem kādas reliģijas, pasaules redzējuma.
Ja redzi pasaules kopainu, procesu cēloņu un seku likumsakarību, tu negribi nopelnīt miljonu, ejot pāri visam, sagraujot cilvēku dzīves.
Tagad man ir līdzsvars starp materiālo un garīgo pasauli. Cits apziņas stāvoklis ir loģisks risinājums. Notikumi manā dzīvē ir normāla mācība, lai es ietu tālāk un nonāktu līdz šābrīža “es”.
Kāds mans klients sūdzējās, ka viņu vajā nepatīkamas nejaušības: nācās izšķirties ar sievu, pats cieta auto avārijā, bija vēl citas neveiksmes. Kad sākām šķetināt, izrādījās, ka pats iesēdies iedzēruša drauga mašīnā, vēl pa ceļam iedzēruši. Jebkurai darbībai, procesam ir sekas, un tās savukārt ir cēlonis nākamajam procesam.
Mums gribas tuviem cilvēkiem dot, pasargāt, taču ar to daudzreiz liedzam viņiem iziet cauri krīzēm. Ja vecāki bērnam sniedz gatavu gala rezultātu – lielu naudu, nopērk dzīvokli, mašīnu un vēl iekārto brīnišķīgā darbā, viņam nav motivācijas. Paša pelnīta alga dzīvoklītim, ģimenes dibināšana, pirmā mēbelīte un pirmā mašīna – tas viss gājis secen.
Laime ir apslēpta procesā.

Tas aizveda pie krīzes psiholoģijas?
Psiholoģija ir zinātne par dvēseli, plaši skaidrojamu jēdzienu, un ir dažādi psiholoģijas virzieni. Psihi salīdzinu ar Visumu – tikpat bezgalīgu laikā un telpā, mikro- un makrokosmosā. Pat tas, ko zinām, brīžiem šķiet ilūzija.
Krīzi, problēmas vajadzētu uztvert kā sastāvdaļu dzīvē, kas ir kā teātris. Mēs izdzīvojam dažādas lugas, pāreju no vienas uz nākamo var raksturot kā krīzi. Process, kad no vecās izrādes laiks atteikties un gatavoties jaunai, ir diezgan sāpīgs, pretrunas starp indivīda vajadzībām un apkārtējās pasaules sniegtajām iespējām izsauc negatīvas emocijas. Bezcerība ir viena no tām. Cilvēkam nereti trūkst resursu un adaptācijas prasmju, lai jauno izrādi sāktu, tuneļa redzējumā dzīve šķiet bezcerīga.
Ziemeļu tautas, arī latvieši, problēmas, kas var skart jebkuru dzīves sfēru, negrib atzīt un apspriest.
Ir vecuma posmu, attiecību, apstākļu krīze, bet pirmais solis ir ieraudzīt, ka kaut kas jāmaina. Krīzes psihologs var iztaujāt par jūsu emocijām, sajūtām, ejot cauri pārdzīvojumu procesam, meklējam citu scenāriju, lugu. Režisors ir pats cilvēks, esmu režisora palīgs.

Varbūt to pašu var draudzene vai baznīca?
Psiholoģijas zinātnei ir tikai nedaudz vairāk kā simts gadu. Zināmā mērā katoļu biktstēvam, pie kā gāja izsūdzēt un atlaist grēkus, tā bija psiholoģiskas palīdzības funkcija. Ir cilvēki, kuriem tas ir vajadzīgs un kuri caur baznīcu lieliski tiek galā.
Varbūt arī draudzene dos padomu. Bet kāds tas būs un vai par uzticēto neuzzinās visi?
Esmu dzīvojis padomju laikā, kad bija stabils darbs, dzīvokļa un automašīnas rinda, zināmas dienas, kad veikalā pievedīs desu un deficīta preces. Mūsu laikmets ir ļoti daudzveidīgs, mainīgs, pasaule kļūst arvien straujāka. Pilsētiņas un lauki paliek tukšāki, cilvēkiem jāmeklē darbs, dzīvesvieta. Lai saglabātu līdzsvaru, šie procesi ir nepārtraukti jāapzinās un jārefleksē. Amerikā psihologi, psihoterapeiti, psihoanalītiķi ir ļoti pieprasīti.

Vai psihologs ir laimīgāks par citiem?
Pastaigājies ar suni, pamet bumbiņu un redzi, cik priecīgs ir suns. Bērniņi spēlējoties ir priecīgi. Arī jaunieši no emociju uzplūdiem. Kļūstot apzinātākam, cilvēks vairāk domā par laikā un telpā norisēm un top līdzsvarotāks. Tas atņem suņa laimi par bumbiņu, bet dod pretī pasaules izpratni.
Buda reiz vadījis stundu saviem skolniekiem, to noklausījies arī vecs vīrs no blakus ciema. Apgaismotā cilvēka stāstījums viņā radījis refleksiju, sevis apzināšanos, negatīvas emocijas, un viņš iespļāvis Budam sejā. Buda palicis mierīgs: vai tas ir viss, ko gribēji teikt? Pēc negulētas nakts vīrs atskārtis, ka svētais tomēr pareizi runājis, no rīta izlauzies pie Budas, nokritis uz ceļiem, bučojis skolotāja kājas un lūdzis piedošanu. Buda saglabājis mieru: labi, bet tas ir viss, ko gribēji pateikt? – Skolotāj, – vīrs bijis neizpratnē, – vakar jums nebija niknuma, šodien nepriecājaties? Buda atbildējis: – Man vienkārši nav laika izskraidīt līdzi jūsu emocijām.
Neapzinātā stāvoklī cilvēka emocijās skraida augšup lejup, jo viņš neizprot procesus. Psihologi ir dažādi, bet par sevi varu teikt – esmu kļuvis daudz sakārtotāks. Katram ir sava jēga dzīvē, galvenais – to atrast, arī tad, ja uz brīdi pazaudē. Tāds ir ceļš, ko izvēlējos.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

No uzņēmēja par psihologu

Kategorijas