Miera oāzē ar dzērvju klaigām fonā

2016. gada 29. septembris 07:00

1788

Var strīdēties, vai dārzam un mājai piemīt dvēsele. Toties dārzs un mājas ir neapšaubāma kategorija dvēselei. Konkursa “Sakoptākā Nīcas novada viensēta 2016” ainavas veidošanas un sakoptas vides uzturēšanas komisija godinājumu nominācijā “Dārzs dvēselei” piešķīra “Baltēnu” saimniekiem Vinetai un Dagnim Ciukoriem. Vienai no ģimenēm, kas pilsētas burzmu iemainījuši pret rimtāku dzīvi laukos.

Vieta atpūtai un darbībām
Vineta Ciukora teic, ka “Baltēnu” viesiem nomaļā, lielu koku ieskautā sēta asociējoties ar miera oāzi, kur klusumu pārtrauc vienīgi dzērvju klaigas. “
Esam pēdējā māja pirms palienes pļavām. Braucot ezera virzienā, šķiet, ka tālāk nekā vairs nav, bet blakus ir kaimiņi, šoseja uz Liepāju, kur mums bija labs dzīvoklis. Gribējās tuvāk dabai, esmu lauku meitene, no Rāvas, mamma vēl tagad tur dzīvo.”
Šo vietu Pērkonē pirms desmit gadiem atraduši pēc sludinājuma avīzē. 1,2 hektāros zemes iepriekšējais saimnieks nodarbojies ar piena lopkopību. Jaunie īpašnieki kūts vietā uzcēluši dzīvojamo māju, kam jau bijis šim objektam izstrādāts projekts.
“Grūtākais bija iekopt teritoriju, pieveikt no kolhoza laikiem palikušo stingro zāli, ko izmanto skābsienam. Uzarām, nolīdzinājām, veidojām reljefu, izrakām dīķi, iesējām kultūrzāli. Dārzniece Valda Čaure uzmeta skici, ieteica, kur, ko labāk darīt,” atceras nu jau bijušais liepājnieks.
Darba nu vairs neesot daudz, lielākais – zāles pļaušana vasarā. Divatā tas nav grūti: tētis darbojas ar trimmeri, dēls ar traktoriņu. Virs pagraba tapusi terase omulīgai pasēdēšanai, tikmēr pirtiņas atklāšana vēl priekšā.
Puķu pavēlniece ir saimniece, deviņpadsmitgadīgā Rūdolfa un četrgadīgās Stellas mamma Vineta. Trīsstūra formas dobē pie mājas dienvidu fasādes rožu kolekcija, Austrijas stilu nedaudz atgādina ar puķu kastēm rotātās lodžijas, sētas lepnums ir paaugstināta, no visām pusēm skatāma dobe ar ziemcietēm, nokarenas formas kociņiem un košiem sezonas akcentiem. Dārzā bez vīra pleca, protams, neiztikt, bet uz rakšanu un aplaistīšanu Dagnis nav jāpierunā: par to viņam ļauts neierobežoti ņemties ap motociklu – čoperi. Garāžā pazūdot laika izjūta, vienu nakti pārradies pulksten trijos, kaut arī nākamā bijusi darbdiena.
No Otaņķiem atvesta pamatīga laukakmeņu krava, daļa izmantota mājas pamatiem, savukārt dižākie kalpo dārza dizainam. Šovasar Dagnis un Rūdolfs piepildījuši Stellas sapni – uzbūvējuši skaistas šūpoles.
Bez kolas
un desām
Dagnis Ciukors ir valdes loceklis būvuzņēmumā “RD Nams”, agrāk vadījis būvmateriālu veikalu “Māja”. Vineta ir skolotāja Liepājas speciālajā internātpamatskolā. Ģimenē cenšas ievērot veselīgu dzīvesveidu. “Ir situācijas, kad gadās, bet ikdienā ļoti skatāmies, ko ēdam,” teic saimniece. “Lai būtu olas, turam vistiņas, arī tītarus. Audzēju un konservēju tomātus, ziemā no Spānijas ievestos nepērku. Kad sākām te dzīvot, audzējām arī kartupeļus, bet no kanāla nāk liels mitrums, gruntsūdens tā paaugstinājies, ka niedres pļavā sākušas augt, tāpēc ar dārzeņu audzēšanu neaizraujamies. Ņemam no manas mammas Rāvā, arī tirgū meklēju visu vietējo, dabisko. Veikala desas un gaļas ar dūmu garšu – ārprāts! No pazīstamiem zemniekiem pērkam uzreiz pusi cūkas un saliekam pa porcijām saldētavā. Vienubrīd paši kūpinājām, tad pārgājām uz speķa sālīšanu. Bērniem ļoti garšo saldējums, parasti to gatavoju mājās. Nekādas limonādes! Kolu dabū, kad vēdergraizes.”
Bez konfektēm gluži bērnu neizaudzinās, citādi aizies ciemos un izēdīs tukšu trauku, saprot vecāki un meitai pērk Jelgavā ražotās ekoloģiskās karameles bez E un mākslīgajām krāsvielām. Lielais brālis padsmitnieka periodā paziņojis: ēdīšu, kas man garšo! Bet tagad pats veikalā lasot produktu etiķetes, vai iekšā nav palmu eļļa, kaitīgās E piedevas. Tāpat veļas un ķermeņa kopšanas līdzekļus ģimene pēc iespējas izvēlas ekoloģiskos.
Tā kā Vineta kopš Liepājas Universitātes beigšanas strādā ar bērniem ar smagiem un ļoti smagiem intelektuālās attīstības traucējumiem, atgūt līdzsvaru viņai palīdz klusums dzīvesvietā, fiziska izkustēšanās dārzā, kā arī vingrošanas nodarbības divas reizes nedēļā. Laiku gan neesot viegli saplānot, jo Stella jāved uz nodarbībām tautisko deju grupā “Krustiņi” un “Yamaha” mūzikas skolā.
Kad svarīgākie darbi paveikti, Dagnim patīk sēsties pie sava “Suzuki Intruder” stūres. Šovasar dzīvesbiedri devušies uz Imanta dienām Cēsīs. “Vajag taču pabūt arī divatā, bez bērniem.” Iepriekš Dagnim piederējuši bijuši divi citi moči, bet negriboties vairs rekordus stādīt, tikai prātīgi pukšķināt pa šoseju – braukt, baudīt un kaut ko jaunu, vērtīgu apskatīt. Kopā ar bērnības draugu aizbraukuši uz Hitlera bunkuriem Polijā.

Podziņa, Nagliņa un citi
Dagņa tēvs bijis zvejnieks, bērnībā puika dabūjis maz gaļas, tāpēc kādu laiku kārdinājuši cīsiņi, bet nu atkal griboties zivis. Par importa lašiem D. Ciukors nav sajūsmā: “Biju Norvēģijā un redzēju, kā lašus audzē: dod amerikāņu barību no eļļas, sojas ar pievienotu krāsvielu. Jūrā ar tīkliem apvilktiem būriem pa vidu iet barības smidzinātājs, visu laiku izmet granulas, ko laši kampj. Zivis pērkam no pazīstamiem zvejniekiem, kuri paši ķer un kūpina. Savā dīķī ielaistie līņi un karpas tiek traucēti retumis. Žodziņš ap ūdenstilpni aplikts četrgadīgās Stellas drošībai.”
Kā daudzviet laukos, arī “Baltēnos” nelūgti iemājojuši sikspārņi. Lielākas nepatikšanas sagādā iršoņi, sadzeltajam Dagnim šogad Jāņus nācies aizvadīt bez alus, ar zālēm.
Vistiņas tiek turētas kopš pavasara. Vinetas mammas vistu kūti pasācis apciemot sesks vai cauna, ik vakaru nočiepjot vairākas klukstētājas, palikušās atvestas uz Pērkoni. Vēl paši Rietavā piepirkuši pusauga mājputnus un nu saimi baro ar graudiem, vārītiem kartupeļiem, pāraugušiem gurķiem, kabačiem un izravēto.
Trīs zosis, kas glīti notīra zāli ap dīķi, tikšot apēstas pa Mārtiņiem un jubilejās, kad visi radi sabrauc. Pērn uz Ziemassvētkiem mielojušies ar tītaru, turētas arī pīles, bet tām gaļas maz – cepot viss iztek taukos.
Jautāts, vai pilsētā dzimušam, augušam nav grūti celt cirvi, Dagnis atsaka: “Es tai lietai pieeju tīri praktiski, bez emocijām, jo mājputnus taču priekš gaļas audzē. Divus gadus jau briestam uz aitām, būtu, kam noēst zāli neizmantotajā pushektārā. Taču lopi piesien pie mājām.”
Pirmie dzīvnieki jauniegūtajā īpašumā bijuši truši, kas mituši Dagņa sanaglotā būdā. “Rūdolfs vēl bija mazs, pastāvīgi te nedzīvojām, braucām trušus barot un kā ģimenes locekļiem iedevām vārdus – Podziņa un Nagliņa. Saslimušus vedām pie veterinārārstes uz Nīcu, tā nevarēja līdzēt, sameklējām dakteri Medzē. Lai spricētu izrakstītās antibiotikas, divas reizes dienā skrēju no darba. Noēdušies resni, mīļdzīvnieki aizgāja savā nāvē – aiz vecuma,” smejot atminas Ciukori.

+ 17

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Miera oāzē ar dzērvju klaigām fonā

Kategorijas