Palaipe un Liparti elpo savā ritmā

2016. gada 29. septembris 07:00

19099

Atjaunotajām un rūpīgi koptajām mājām “Žvaģiņi” Rucavas novada Palaipē gauži piestāv “zviedru sarkanā” krāsa, ēkas un verandas baltie logi un skaistais dārzs, kurā pamanāms profesionāļa rokraksts. Sandra Liparte ir pateicīga dārza pamatu licējai Martai Minkai: “Martas tante man bija kas vairāk par stādītāju. Vienmēr teica: tu, meitiņ, atceries! Tāpēc visu regulāri un bez žēlastības apgriežu – lai nav džungļi. Augi galvenokārt atvesti no Lietuvas. Pēc retumiem nedzenos, galvenais – lai izdzīvo. Puķes gan iepērku pie sava cilvēka Kuldīgā, bet šī augststumbra eglīte ir dāvana dzimšanas dienā no audžudēla Helmuta, kurš pie mums no mazām dienām dzīvo.”

Ar suņiem – kā saauguši
Bedres pirms mūžzaļo augu stādīšanas pildītas ar leknu augsni, dobes noklātas ar melno kūdru. “Tāpēc zeme ir pilna ar sliekām un tāpēc kurmji tik resni, ka sliekas noēdušies. Paskat, kā mauriņu rok!” par takša Klausa izvairīšanos no pienākumiem Sandra dusmo jokojot. “Vai tad tas ir medību suns? Pelmenis! Nu jā, viens no smalkākajiem Rīgas suņiem jau neies kurmjus tvarstīt. Ģimenē par Kruksi sauktais ir saimnieka mīlulis, tiek ņemts līdzi pat traktorā. Abi kā saauguši, suns gaudo, kad Andra nav mājās. Mani zina kā barotāju, jau pussešos sēd klāt un prasa brokastis.”
Tik agri Sandra mostas, lai dotos uz darbu četrdesmit deviņus kilometrus attālajā Liepājā.
“Jau manam vectēvam Andrejam Ķīvītim, kurš spēlēja čellu Liepājas Simfoniskajā orķestrī, bija taksis. Kad opis nomira, suns četras dienas gulēja zem zārka. Mums iepriekš bija trīs takši. Vienu saplēsa kaimiņu suns, divus sabrauca. Tagad manējais ir resnais mopsis, ko mazmeita sauc par veco onkulīti. Mazdēls pirmo vārdu izteica “mamma”, otro – “tētis” un trešo – “Erkils”. Viņš guļ un reaģē, tikai kad attaisu ledusskapi,” saimniece norāda uz mīļumu, kuram vārds iedots dēļ līdzības ar aktieri Deividu Sušē, kurš filmā tēlo Erkilu Puaro.
“Tagad katram mūsu sunim ir pa “ģimenes ārstam” – daktere Kalniņa un Dzintars Tīds. Ļoti zinoši speciālisti, turklāt nekad neatsaka.”
Sandra, tāpat viņas tēvs un tēva brāļa sieva pēc izglītības ir veterinārārsti, arī mamma ir ārste, tāpēc viņa ir pārliecināta: “Ja mīl savu suni, barība jāgatavo pašiem. Būs gan vitamīni, gan proteīns. Es katru pirmdienu uz nedēļu savāru burkānus, kāļus ar vistas iekšiņām un salieku kastītēs. Vai var pateikt, ka Erkilam jau deviņi un Klausam seši gadi? Viņiem nekas netiek liegts. Taksis guļ starp mums gultā, bet mopsis – pie zemes, jo stipri krāc. Pārvests no Rīgas, kucēns Klauss sabijās, ieraugot otra rīdzinieka Erkila ģīmi. Padomāja: kas tas par spoku! Bet tagad taksis valda pār miermīlīgo mopsi, kurš pat mušai pāri nevar izdarīt un ir īsts pensionāru suns.”

Svarīgāko pērk Lietuvā
Cik sen Palaipē mitusi dzimta, nav precizēts, zināms, ka “Žvaģiņi” bijuši Andra Liparta omītes vīra saimniecība. “Māja aptuveni divdesmit otrajā gadā (1922.) celta,” lēš Andris. “Veranda tāpat izskatījās 1936. gadā, redzēju fotogrāfijā.”
Apdzīvotās vietas nosaukuma izcelsmi palaipnieki neņemas skaidrot. Gruntīga saimniekošana te bijusi izsenis, un leiši nākuši šurp strādāt pa laipām pāri Sventājas upei. Nekāda nomale skrajciems gan neesot: nieka piecdesmit kilometri līdz Klaipēdai vai Liepājai. Svarīgākās lietas tiekot pirktas kaimiņzemē: līdz robežai tikai kilometrs.
“Aizbrauciet uz Kretingu, paskatieties, kā dzīvo cilvēki mazpilsētā! Plastmasas pudeles vairs nemetu konteinerā, jo lietuviešiem ir depozīts. Uzrakstīju par to vēstuli Prezidentam Vējonim, bet viņš nav atbildējis. Bērziņš gan, kad mēs, palaipnieki, taisījām revolūciju, jo Stendze uzlika lielāko zemes nodokli Latvijā. Rakstīju arī Pašvaldību savienībai. Nejaucos vairs, bet tā atpalicība krīt uz nerviem. Rucavas vadība nezina, ko cilvēki te dara, nav pie mums bijuši, ceļmalas netiek pļautas. Man ceļu tīra, jo es skandalējos, lai tiktu uz darbu, bet vajadzētu domāt arī par vecajiem cilvēkiem un ģimenes ārstu, kurš nelido pie pacienta ar helikopteru. Tagad Veits ir nominēts par novada priekšsēdi, cerams, atgūs labo slavu visam pagastam, kā sola. Gaļas govis mums ir nopirktas Veita laikā, jo pirmie uzrakstījām projektu. Daudzi Rucavā domā, ka vajadzētu pievienoties Nīcai. Kā var būt, ka pie vienas strīpas labā dzīve beidzas?” sirds sāp Sandrai.
Andra omammas bilde ar tautastērpu mugurā glabājas Liepājas muzejā, vēl viens atrodas mājās. Laiku griežus tāpat pārdzīvojis stallis, un senā klēts ir Brīvdabas muzeja uzskaitē.

Nārbuļiem līdzīgs stāsts
“Mums ir simts gaļas govis ‘Šarolē’, esam viena no pirmajām šķirnes lopu saimniecībām. Pa visu Latviju, pat Gorbunovam, ir mūsu buļļi. Braucam uz izsolēm Vācijā, un vācieši mums pēc tam atved,” palepojas saimniece. Apsaimniekoti tiek simt piecdesmit hektāri kopā ar nomas zemēm. Pamatā audzē āboliņu, daudzgadīgo zāli un miežus.
Nojumē pie pirts, ko rotā vietējā koktēlnieka Jāņa Žimanta grebtie sēžamie, un atpūtas vietā pie mājas zem lielā saulessarga Sandrai un Andrim pasēdēt gandrīz nekad neesot laika. Pilsētā – viegla dzīve, te katru dienu jāstrādā, viņi salīdzina, bet par slodzi nesūdzas.
Desmit gadus nodzīvojuši Rucavas centra dzīvoklī, bet, kad 1988. gadā nomiris opaps, nācies izlemt: vai nu tēva mājas aizlaist nebūtībā, vai pārcelties. “Nārbuļu dzimtas vēsture ir uz mata kā šeit – senči bija uz Sibīriju izvesti. Palaipe ir jocīgs stūrītis Rucavā, te visi “sibirjaki” un viņu pēcteči čakli strādā, zemīti kopj. Laukos vienmēr ir, ko darīt. Citreiz svētdienās apsēžamies, nolēmuši atpūsties, bet pēc desmit minūtēm jau esam ārā. Es varētu dārzā stundām ņudzināties, ja vien laika pietiktu. Vīrs rājas, ka tik daudz stādu un stādu, bet man nevajag ne jaunu kleitu, ne kurpes, labāk nopērku kādu koku.”
Vienīgais televīzijas raidījums, ko bijusī liepājniece regulāri skatās, lai mācītos, ir “Mans zaļais dārzs”. Mazliet žēl esot, ka Rucava ir Latvijā vienīgā vieta, kur nenotiek skaisto dārzu konkurss, kur neatzīst cilvēku padarīto.

Ceļošana kā narkotikas
Suņu tēma vijas cauri ne vien sarunām, bet arī mājas interjeram. Sandras iecienīta vieta ir izstādes, krāmu tirdziņi, gadatirgus un labdarības akcija “Jarmarka” Rīgā, kur iegādātas daudzas interesantas lietas. Arī mākslinieces restauratores Līgas Liepiņas gleznotais mopša portrets. Ja Liparti kaut kam pievēršas, piemēram, pasaules iepazīšanai, tad ar lielu dedzību.
“Kā “budžeta ceļotāji” Indiju, piemēram, izbraucām ar simt piecdesmit eiro par biļeti. Esmu vecbiedrs Latvijas ceļotāju forumā “Ceļa kāja”. Pirms došanās mobilizējam visu ģimeni. Mamma ir galvenā, dēli Edgars, Andris un Helmuts speciāli ņem atvaļinājumu un pa kārtai brauc šurp no Rīgas. Palīdz Andra brālis Ritvars. Jaunākais dēls un Helmuts ir līdzīpašnieks pārvadājumu firmā, vecākais Vidzemē strādā ar zemnieku projektiem.”
Par to, ka prombūtnes laikā nav jāraizējas par mīluļiem, pateicība pienākas arī kaimiņos dzīvojošajiem radiniekiem Sarmītei un Mārim, kuri nāk četrkājainos draugus izvest savās vajadzībās un paēdināt: “Suņi ir kā bērni, nevar aiz atslēgas atstāt. Toties pretī viņi dod visu! Kad es saslimu, sēdēja klāt, žēloja. Kruksītis mums ir aktieris, dažreiz izliekas par slimu, uz rokām nesamu, bet, tikko ierauga kaķi, uzreiz ir prom. Taksis turklāt ir stila un modes ikona, šausmīgi dārga itāļu apģērbu firma ir patentējusi emblēmu ar takša attēlu. Anglijas karalienei bija takši, slavenajam gleznotājam Pikaso arī bija taksis.”
Atgriežoties pie tūrisma tēmas, palaipniece atzīst: “Bez ceļošanas nevaru, tā man kā narkotika. Būts jau kādās trīsdesmit septiņās valstīs. No katras atvedu pie ledusskapja stiprināmus magnētiņus un suvenīrus. Sunīšu formā, protams. Šogad bijām Kostarikā. Paradīze!”
Staigājot pa džungļiem, Liparti padzirdējuši latviešu valodu, un izrādījies, ka tie ir tautieši no Ventspils. Internetā Sandra iepazinusies ar tur dzīvojošu latvieti Ingu, kura precējusies ar kostarikāni. “Aizvedu viņiem mūsu Sandras Aigares cepto Rucavas mazi. Ak, kungs, kā priecājās, kā garšoja! Uztaisīja mums tādas vakariņas no trīs ēdieniem, ka acis izbolījām.”
Galvenais ceļojuma mērķis Lipartiem ir redzēt skaistas ainavas un dzīvniekus. Sliņķus, daudzas ļoti retas vardes, papagaiļus un citus eksotiskus iemītniekus, kā arī dārgos kokus, kas pie mums tiek audzēti podos, brīvā dabā ar lielu prieku vērojuši arī šoreiz.

+ 15

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Palaipe un Liparti elpo savā ritmā

Kategorijas