Dzīvojot laukos, pievērsīsies bērnu mājskološanai

2016. gada 29. septembris 07:00

10968

Dzīvojot laukos, pievērsīsies bērnu mājskološanai

“Mums šis solis tika sperts spontāni,” teic liepājniece Katrīna Knese-Šmite par ģimenes lēmumu pārcelties no pilsētas uz laukiem, proti, no Liepājas uz Aizputes novada Cīravas pagasta “Vaivaru” mājām. Šoruden gan Katrīna, gan abi bērni apgūs ābolu gardumu vārīšanas prasmi, bet vīrs un tētis Uldis līdz vēlam rudenim darīs visus darbus, lai mājā būtu silti ziemā.

Spontāns pirkums
“Vaivaru” mājas atrodas nepilnu kilometru no lielceļa. Līdz tām ved zemes ceļš cauri mežam, bet apkārt var dzirdēt vai nu patiesu klusumu, vai putnu dziesmas. Un tad meža ielokā, klajumā, slejas namiņš ar palielu pagalmu, bet mājas aizmugurē – lielu ābeļu dārzu.
Šmitu ģimenei sapnis pašiem par savu māju bijis jau ļoti sen. Līdz šīs vasaras sākumam dzīvojuši Liepājā dzīvoklī. Mājas meklēšanas process bijis diezgan ilgstošs, pēc sava ģimenes sapņu namiņa ar sludinājumu palīdzību lūkots arī Liepājā, taču neko piemērotu nav varējuši atrast. Tā kā Uldis pirms Liepājas perioda bijis cīravnieks un viņa vecāki Cīravā dzīvo joprojām, pavisam nejauši viņš uzzinājis, ka dzimtajā pagastā tiek tirgota māja. “Biju ciemos pie mammas, viņa zināja, ka šo māju pārdod, arī iepriekšējā īpašniece viņai bija zināma. Tobrīd biju viens pats, ģimenes līdzi nebija. Atbraucu paskatīties un sapratu, ka šī māja būs mūsu!” spontānā un vērienīgā pirkuma veikšanas dienu atceras Uldis. Zvanījis sievai. “Uldis man piezvana un jautā apmēram tā: es pērku māju! Atbildēju: ā, labi ir!” smejoties teic Katrīna. “Mūsu dzīvē lielākie lēmumi un pirkumi notikuši spontāni, un tas vienmēr izrādījies pareizi,” novērojusi jaunā sieviete.
Kundze, kura mājā dzīvoja un īpašumu pārdeva, esot pārcēlusies uz Grobiņas novada Gaviezi un turpmāk dzīvos pie bērniem. Liepājas dzīvokli Šmiti pārdevuši, paši ar savu busiņu atveduši mantas uz jauno mājokli un ap Jāņiem bijusi sālsmaize. “Māju, iegādājos par sviestmaizi – salīdzinoši ļoti lēti, turklāt tā bija uzreiz dzīvojama. Tajā ir trīs istabas plus virtuve. Otrais stāvs ir sākums nākotnei, varētu izbūvēt istabas, kad bērni paaugsies,” noteic Uldis, izrādīdams namu. Pašlaik iegādātajā ēkā notiek remontdarbi, bet pagalmā un dārzā – sakopšanas un labiekārtošanas darbi. “Bišķi apvācām, kaut kur pārgājām pāri ar krāsas rulli, kamēr tiksim līdz lielākiem remontiem. Kad nopirkām šo māju, sēta bija aizaugusi, lieli darbi nebija darīti vismaz kādus 15 gadus, kamēr iepriekšējā īpašniece dzīvoja viena. Arī ūdensvada šeit nebija. Uztaisījām dziļurbumu, pagaidām, kamēr vēl ārā normāls laiks, ūdens ir ārā, taču iekšā arī noteikti ievilksim. Jātaisa tualete, vannasistaba, jālīmē tapetes, jāsiltina māja. Protams, jāgādā malka apkurei, tas mums būs kaut kas jauns, jo pilsētā par to nebija jādomā,” darbus uzskaita jaunais saimnieks.
Katrīna piebilst: “Labi, ka Uldis iepriekš ir dzīvojis laukos un zina, kādi darbi jādara, jo es esmu īstena pilsētniece. Nekad neesmu dzīvojusi laukos, man pat vecvecāki nav bijuši laucinieki. Es nezinu, kā tas ir, kad jābrauc ciemos pie omes uz lauku mājām. Man bija tā: viena vecmāmiņa – Liepājā, otra – Priekulē. Mani draugi, uzzinot par pārcelšanos uz laukiem, gan tiešā, gan netiešā tekstā neticīgi jautāja: vai tiešām? Vai viss ar tevi kārtībā, ka tu tagad esi kļuvusi par laucinieci?”

Rotaļām un skološanai
Vispirms, kad Šmiti ievākušies “Vaivaros”, tikusi pamatīgi iztīrīta un izpļauta sētā zāle un tad tapusi smilšu kaste, lai bērniem – sešgadīgajai Šarlotei un nepilnus divus gadus vecajam Krišjānim – būtu, kur spēlēties un pavadīt laiku. Atvasēm ar tēta gādību tapušas arī jaunas šūpoles, bet mantojumā ar māju sētā palikušas un atstātas senlaicīgas šūpoles. Pagalmā iznesti soli un galdi, lai ģimene pati vai kopā ar ciemiņiem varētu pasēdēt, iedzert kafiju, parunāties. “Novērtējam, ka mums tagad ir māja, īpaši jau bērnu dēļ. Pilsētā dzīvojot, viņi prasījās iet uz bērnu laukumu. Citreiz abi ar Uldi bijām noguruši, negribas nekur vairs iet. Taču te – attaisi tik durvis un bērni var dzīvoties pa āru. Nekur aiziet nevar, ielu un braucošu mašīnu te nav. Viņi visu dienu var pavadīt, nodarbojoties paši ar sevi, arvien atrodot ko interesantu darīt, izzina pasauli. Vai arī – laukā darām darbus, bet bērni ir tepat,” mājas plusus uzsver Katrīna.
Māja esot vērtīgs guvums arī tā iemesla dēļ, ka pāris vēlas savus bērnus izglītot paši. “Man pašai dzīvē bija tāda situācija, ka apmēram pusgadu esmu skolota mājās, ne skolā. Jau sen, kad Šarlote bija maza, interesējos, kādas iespējas ir pašlaik skolot bērnu mājās, kas mazajam nozīmē būt zināmā vidē. Uzzināju, ka Kuldīgā ir privātskola “Universitāte bērniem”. Vienā ziņā labi, ka tagad esam laukos, kur varēsim veidot savu pasauli, kur savu bērnu mācīšu pati, jo citādi pilsētā es būtu jutusi spiedienu no apkārtējiem par šādu lēmumu. Parasti jau tā ir – izvēlies kaut ko citādāku nekā pārējie, bet ne vienmēr vienkāršāko variantu, rodas pastiprināta interese un pat sajūti vai pat uzklausi pārmetumus – kāpēc? Bet mums nevienam nav jāpaskaidro: ja zini, ka tas manam bērnam būs labāk, tad kāpēc vēl kaut ko skaidrot citiem? Labi, ka mums uzradās domubiedri, kas izvēlējās līdzīgu ceļu sava bērna skološanā,” stāsta Katrīna.
Kā notiks mājmācība un vai tiešām bērnam uz skolu nemaz nebūs jāiet – visu apgūs mājās? “Man augstskolas diplomā ir rakstīts, ka esmu mācījusies pedagoģijas kursu nepieciešamajā apjomā, lai varētu strādāt kā skolotāja. To darīšu pati. Šarlotei, protams, skolā būs jāiet, kur viņai jāatrāda mājasdarbi, notiks stundas, satiksies ar citiem saviem vienaudžiem. Tikai tas notiks retāk, nekā ierasts parastajās skolās – apmēram divas reizes mēnesī. Skolas apmeklēšanas reizē meita saņems nākamos materiālus un vielu, kas jāapgūst un jāizpilda līdz nākamajai reizei,” skaidro mamma. Līdz ar to Krišjānis varēs dzīvot kopā ar māsu, tēti un mammu vairāk pa mājām.
Kā pastāsta Katrīna, mājskološanās pašlaik tiek pieļauta līdz 4. klasei (ieskaitot). “Kad bērns vēlēsies, viņš var mācīties; kad atkal apnīk, varēs darīt pārējās aktivitātes, ko pats vēlas. Mājskološanās priekšrocība ir tā, ka mazais bērns, kurš tik ātri nogurst, nav piecas dienas nedēļā pa vairākām stundām ieslodzīts klasē ar īslaicīgiem starpbrīžiem,” uzsver mamma.

Vairāk laika ģimenei
Taču ar ko ģimenē pieaugušie nodarbojas, ja tik daudz laika varēs veltīt dzīvei un pakārtot pārējo mājām? “Es esmu pašnodarbinātā, darbojos iegūtās izglītības lauciņā – kultūras jomā, organizēju korporatīvās ballītes un pasākumus. Man nav darbs birojā, visus organizatoriskos darbus veicu pa telefonu, pie datora. Ja vajag, izbraucu uz vietas pie klienta vai uz pasākumu norises vietu. Esot šādā vidē, idejas pašas no sevis rodas, kaut ko dari – atkal ienāk prātā kāda ideja. Kad iznāk izbraukt uz pasākumu vietām, sēžos mašīnā, paņemu līdzi bērnus un dodos ceļā!” savu darba ikdienu raksturo Katrīna.
Par Uldi “Kursas Laiks” rakstījis vairākkārt – viņš ir klinšu kāpšanas sporta instruktors, veic dažādus tehniskos darbus augstumā. Pēdējais lielākais veikums, bet pirmais, atgriežoties savā dzimtajā pusē, Cīravas pastaigu takai izveidojis aktīvos šķēršļus. “Man darbi arī nav noteiktā vietā. Ja nav tajā dienā nekā darāma, esmu mājās kopā ar ģimeni. Tagad brīvajā laikā pievēršos mājas remontam,” teic saimnieks.
“Ja mājās neesmu es, tad Uldis ir ar bērniem un otrādi. Bet, ja esam abi aizņemti un gluži bērnus līdzi ņemt nevar, tepat netālu taču dzīvo Ulda mamma. Ja iznāk kādi lielāki darbi Liepājā, Krišjāņa auklīte ir arī izteikusi gatavību kādreiz atkal palīdzēt pieskatīt bērnus. Bet bērnus vienmēr un visur ņemam līdzi,” pastāsta Katrīna. Gan Uldis, gan Katrīna teic, ka, dzīvojot Liepājā, viņiem bija izveidojies maldīgs priekšstats par attālumiem no pilsētas. ”No viena pilsētas gala līdz otram mašīnā paiet tikpat ilgs laiks, lai mēs nokļūtu no Liepājas līdz “Vaivariem”. Mēs attāluma ziņā esam tādā kā viduspunktā no vairākām pilsētām – vienā dienā paspējam būt pat trijās pilsētās – Liepājā, Kuldīgā un Pāvilostā. No rīta varam iesēsties mašīnā un izdomāt, uz kurieni braukt,” smaidot teic Katrīna.
Tā kā līdz ar māju mantojumā nācis arī paliels augļu dārzs, jaunā sieviete šogad pirmo gadu pamēģinājusi kopā ar bērniem vārīt ābolu ievārījumu. “Sanāca desmit burkas – man tas šķiet daudz!”
Pie mājas plānots klāt paņemt kādus divus hektārus zemes. Vai ģimene plāno arī nodarboties ar lauksaimniecību? “Nē, noteikti nē! Vistu mums nebūs!” smaidot stingri noteic Katrīna. Arī Uldis teic to pašu. “Man vēl pavasarī priekšā stāv siltumnīcu iekopšana, sēšana, stādīšana, redzēs, kā ies ar mazdārziņa ravēšanu. Godīgi sakot, pat nestādos priekšā, kā tas būs un ies! Lai gan es pirms gada nevarēju iedomāties, ka dzīvošu laukos...” domās dalās jaunā sieviete.
Ģimenei, protams, ir arī sapnis sētu padarīt skaistu, sakoptu, izveidot puķu dobes, uztaisīt volejbola laukumu un pirti, lai varētu aicināt ciemos draugus. “Tas viss būs!” sievai apsola Uldis.

Māja tiek pie sarga
Lai gan dzīvo blakus mežam, jautāti, vai pagalmā neienāk kāds meža dzīvnieks, Šarlote teic, ka neesot nevienu redzējusi. “Vienu reizi tikai redzēju svešu kaķi. Šur un tur ir skudras un iršoņi,” uzskaita meitene. Vai viņai patīk dzīvot laukos? “Jā, ļoti. Te ir forši!” viņa sajūsmināta teic. Ļoti patīkot šūpoties, pa sētu varot jāt ar rotaļu zirgu. To teikdama, viņa aiziet uz šķūnīti, kur stāv nolikts šūpuļzirdziņš. Krišjānis tikmēr rotaļājas ar divus mēnešus veco kucīti Sāru. “Suni vēl nebijām galīgi plānojuši ņemt. Domājām – nedaudz saremontēsim māju, uztaisīsim sunim mājvietu, bet kādu dienu pilnīgi neplānoti un par baltu velti tikām pie labradora šķirnes suņa. Bērnus bijām aizveduši Liepājā uz cirku. Pēc izrādes apmeklētāji varēja fotografēties ar kucēniem. Cirka darbiniece teica, ka dzīvnieciņus dāvina, un pat lūdza paņemt. Bērni, protams, bija starā, pārlaimīgi! Un tad – atkal spontāni – izlēmām sunīti paņemt,” stāsta tētis.
Sāra kā jau kucēns ir ļoti jautra un bērniem sagādā priecīgu prātu ar savām izdarībām, iesaistās spēlēs. Un, protams, arī sunim dzīvošana laukos nodrošina izskriešanos un visādi citādi pilnvērtīgāku dzīvi. “Pilsētā suns justos ieslodzīts. Patiesībā arī cilvēks pilsētā ir ieslodzīts, to nu esam sapratuši. Protams, agrāk mēs domājām, ka pilsētā jauniem cilvēkiem dzīvot ir labāk, iespēju vairāk, ērtāk. Tā nav, un domājam, ka pavisam tuvā nākotnē daudzi pārcelsies prom no pilsētas. Patiesībā šis process jau notiek. Piemēram, mums ir paziņas, kas arī pārdeva savu dzīvokli Liepājā un pārcēlās prom no pilsētas,” novērojumos dalās Uldis.

+ 9

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dzīvojot laukos, pievērsīsies bērnu mājskološanai

Kategorijas