Kūrorts starp septiņiem kalniem

2016. gada 29. septembris 07:00

Laimīgs ir tas, kuram patiesi bijis iespējams apmeklēt ikvienu mūsu valsts pilsētu un ciemu, taču liela daļa cilvēku noteikti varētu atrast kādu vietu, kur nekad nav bijuši. Tāpēc sekos ieteikums – ņemt rokā karti un labi kārtīgi izpētīt, kurp aizbraukt.
Tikai 33 kilometru attālumā no Rīgas atrodas kāda mazpilsēta, kas tuvā un tālā apkārtnē plaši pazīstama bija jau kopš 18. gadsimta beigām. Lielākā tās bagātība toreiz un, domājams, arī mūsdienās ir sērūdeni saturoši pazemes avoti, kas šur tur izplūst virszemē, un purva ārstnieciskās dūņas. Uz šo kūrortu atpūsties un ārstēties devās gan bagātnieki, gan arī vienkārši ļaudis. Pagājušā gadsimta 20. gados tur pat kursējis zirgu tramvajs! Vai uzminējāt, par kuru mazpilsētu ir runa? Nē, tie nav Ķemeri! Šis stāsts būs par otru savulaik slavenāko Latvijas kūrortu – Baldoni, ko ieskauj septiņi kalni. Tie ir Riekstukalns, Morisona kalns, Bēču kalns, Ezītes kalns, Vilšķērstu kalns, Vanagkalns un Lapteinas kalns.

Konkurenti kļūst par bēdubrāļiem
Pirms apmeklēt seno kūrortu, nedaudz papētīju tā vēsturi, lai, turp aizbraucot, būtu plašāks skatījums. Uzzināju, ka Baldones dziednieciskie avoti rakstveida liecībās minēti jau 15. gadsimtā, savukārt sēravota dziednīca ierīkota 1796. gadā, līdz ar to šī vieta uzskatāma par visvecāko kūrortu Latvijas teritorijā. Pagāja vien nieka 42 gadi, un Baldonei uzradās nopietns konkurents – 1838. gadā atklāja Ķemeru kūrortu. Baldones dziednīcas īpašnieki konkurenci sajuta jau pavisam drīz, jo daudzi viņu klienti izvēlējās doties uz Ķemeriem.
Latvijas okupācijas laikā gan Baldones, gan Ķemeru kūrorts bija iecienīti visā Padomju Savienībā – abas bija ļoti populāras ārstniecības un atpūtas vietas, kur vasarās uzturējās liels daudzums cilvēku. Diemžēl līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu kūrortus piemeklēja neapskaužams liktenis. Pieprasījums dramatiski saruka, abu sanatoriju ēkas izlaupīja un izdemolēja. Divi senākie konkurenti kļuva par bēdubrāļiem. Vienīgais Baldones ieguvums bija pilsētas tiesību iegūšana 1991. gadā. Gadiem ejot, gan vienam, gan otram kūrortam nomainījās vairāki saimnieki (Baldonei – pat pieci), taču postaža abos kļūst tikai lielāka.

Spožums un posts
Iebraucot Baldonē, jau laikus ir pamanāmas norādes – kurā virzienā doties, lai apskatītu ievērojamākās vietas. Vispirms interesi piesaistīja norāde – “Sēravots “Ķirzaciņa””. Skaidrs, ka šis ceļš ved uz vēsturisko sanatorijas parku, kur agrākos laikos bijušas trīs sēravotu ūdens ņemšanas vietas: “Ķirzaciņa”, “Vāverīte” un “Māra”. Parks apmeklētājiem ir brīvi pieejams, to iespējams izstaigāt no viena gala līdz otram. Savā ceļā satikām pāris vietējos iedzīvotājus, kuri šo vietu izmanto galvenokārt suņu staidzināšanai.
Uz sanatorijas ēkām paveras nudien baiss, pat sirreāls skats. No senās godības palikušas drupas. Logi un durvis aizsisti ar finieri, taču vairākās vietās tas atlauzts. Sienas nošvīkājuši grafiti “mākslinieki”. Ejot garām graustiem, centāmies uzminēt, kas tajos atradies kādreiz. Viena varētu būt bijusi deju zāle vai arī ēdamzāle, otra – viesnīca.
Sanatorijas parks, ja neskaita ēkas, ir samērā labi aprūpēts – liela daļa koku un krūmu apkopti, arī gājēju celiņi atrodas labā stāvoklī. Iespējams, tas ir tāpēc, ka 2014. gadā sākta parka rekonstrukcija. Nesen atjaunota arī sērūdens ņemšana vieta “Māra”, kas ir akmenī veidota jaunas meitenes skulptūra. Neilgajā laika sprīdī, ko tur pavadījām, bija vērojams, ka pie skulptūras pienāca vairāki cilvēki un no sēravota pasmēla ūdeni vai arī tajā nomazgāja seju un rokas. Sanatorijas ziedu laikos sēravotu ūdeni ņēma no trim vietām – cerams, ar laiku atjaunos pārējās.

Pils, muiža un dievnams
Vēstījums par Baldoni nebūs pilnīgs, ja bez sanatorijas netiks pieminēti vēl citi apskates objekti. Atpakaļceļā uz Rīgu gluži kā pārsteigums skatam atklājās Baltā pils – Jāņa Dūmiņa Baldones mūzikas skola, kas, vismaz spriežot pēc fasādes, pavisam nesen piedzīvojusi renovāciju. Pils agrākos laikos kalpoja kā viens no sanatorijas korpusiem. Tagad tās priekšā izveidota neliela strūklaka ar puisēnu, kurš paceltā rokā tur zivi, un diviem putniem. Labā laikā var doties pastaigā pa Baltās pils parku, kur priecēs dažādi eksotiski koki – dižegles, ciedru priedes, Mandžūrijas korķa koki, sudrabegles, sarkanie ozoli un citi.
Jāpiemin arī baronu fon Līvenu medību muiža, kas mūsdienās plašāk zināma kā Mercendarbes muiža. Turp devāmies caur kilometru garu, kuplu liepu aleju. Muiža atrodas ārpus Baldones centra, taču turp nokļūt nav grūti, ja ievēro ceļa norādes. Šo rindu autore bija pārsteigta, uzzinot, ka līdz 2012. gadam muižas ēkā atradies bērnunams. Tas ir iemesls, kādēļ Mercendarbes apkārtne kļuvusi tik “mūsdienīga” – netālu no muižas slejas vairākas tipveida daudzdzīvokļu ēkas, kur mituši bērnunama darbinieki. Mercendarbes muižas iekštelpas aplūkot nevarējām, jo ēka bija slēgta. Īpaši interesanti būtu bijis apskatīt simtgadīgās grīdu flīzes.
Pirms mājupceļa iegriezāmies Baldones Svētā Miķeļa evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Padomju okupācijas laikā draudze ļoti smagi cietusi – izlauztās ērģeļu stabules mētājušās pa visu pilsētu, bet dievnama telpās ierīkots plastmasas rūpnīcas “Ausma” cehs. Ir gandrīz neticami, ka, atjaunojot valstisko neatkarību, pamazām sakārtoja arī baznīcu, lai tā pildītu funkcijas, kādām tika celta. Varbūt, sekojot šim piemēram, ar laiku atdzims arī Baldones sanatorija?

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kūrorts starp septiņiem kalniem

Kategorijas