Viens skolotājs – divās skolās

2016. gada 6. oktobris 07:00

1985

Braukājošie skolotāji ir mūsdienu lauku skolu realitāte, jo ne fizikā, ne ķīmijā, ne bioloģijā, nedz arī dažos citos priekšmetos skolotājs vienā skolā sev darba slodzi nevar nodrošināt.

Vērgales pamatskolā “Kursas Laiks” sastapa fizikas skolotāju Solveigu Ansoni, brauc gan viņa, gan vēl divi kolēģi no Pāvilostas.
Uz Vērgali no Pāvilostas brauc gan kultūras, mākslas un mājturības skolotājs Andris Paipa, gan sporta skolotājs Einārs Vārsbergs. Stundas visiem trim braukātājiem ieliktas vienās un tajās pašās dienās, tādēļ visi arī kopā var atbraukt. Mājās gan – kā kuru reizi, atklāj braucēji. Arī Vērgales skolai izdevīgi, ka degviela jākompensē vienai automašīnai.

Mācīties sākusi laikus
S. Ansone ir dzimusi pāvilostniece un atgriezusies dzimtajā skolā mācīt matemātiku. “Mācījāmies jau fiziku institūtā, tomēr manā laikā fizikas skolotāja sertifikāta nebija. Tas kaut kā Liepājā mainījās no gada uz gadu. Citiem vēlāk bija, bet es mācījos vēlreiz. Tad gadījās iespēja vienā Eiropas projektā apgūt informātikai nepieciešamo, savukārt ķīmijā pabeidzu B kursus. To, ka vajadzēs plašāku specializāciju, manīju jau sen, tāpēc arī mācījos,” stāstīja S. Ansone.
Skolēnu Pāvilostas vidusskolā paliek aizvien mazāk un pastāv risks, ka ar laiku vidusskolas Pāvilostā nebūs. “Darba piedāvājums Vērgalē drīzāk bija tāds izaicinājums, jo visu laiku esmu mācījusi tikai Pāvilostā un tagad redzu arī citu skolu,” par braukāšanas sākumu saka skolotāja.
Vērgales skolā neformālās sarunās ar pedagogiem “Kursas Laiks” uzzināja, ka visiem ir augstākā izglītība tieši mācāmajā priekšmetā. Daudzi otro reizi mācījušies augstskolā, lai iegūtu otru specialitāti un varētu pasniegt vēl kādu priekšmetu. Saprotams, ka arī kolēģus aicina ar pieredzi, labu slavu, un piebilst, ka skolotājas S. Ansones stundas bērni slavējot.

Domāt liek atraktīvi
Jautāta, kur ir āķis, ka fizika bērniem patīk un viņi labi atsaucas, S. Ansone “Kursas Laikam” sacīja: “Domāju, ka noslēpums ir spējā priekšmetu pasniegt atraktīvi. Fizikā pirmkārt māca domāt, izdarīt secinājumus, un tas ir pats grūtākais šodienas skolā. Paskatieties, kādas īsziņas raksta skolēni! Tās patiešām ir īsas. Šobrīd ir īso izteikumu laikmets un līdz ar to arī lasīt un izprast garākus tekstus, spriedumus, mērījumus bērniem šķiet grūti, lai gan tā nemaz nav. Ir jāpanāk interese!”
Kā vienu no trūkumiem šajā jomā S. Ansone nosauc lauku skolēnu iespēju apmeklēt pasākumus Rīgā. “Piemēram, “Zinātniskās naktis” ir labs pasākums, ir daudz citu, kas notiek Rīgā – Ķīpsalā, bet aizbraukt turp ir pamatīga problēma. Būtu jauki, ja līdzīgas lietas būtu tepat Liepājā. Fizika ir ne tikai mācību priekšmets skolā, tā ir zinātne, kurā ir daudz kā interesanta, ko nevar parādīt stundu eksperimentos. Tajā pašā laikā bērniem ir jāredz mūsdienīgais fizikā, informātikā un citos priekšmetos,” norāda skolotāja.
Arī skolas eksperimenti ir nozīmīgi, un patiesībā Vērgalei ir laimējies ar skolotāju, jo Pāvilostas skola bija viena no pēdējām, kura dabūja jaunu inventāru fizikas kabinetam. Tas šobrīd skolotājas mašīnā ceļo līdzi uz Vērgali. Pāvilostas skolā “Kursas Laiks” novēroja eksperimentu klasē – katram savs elektroslēguma komplekts, vadiņi un kontaktligzdas spīd un laistās, jauni voltmetri un ampērmetri – prieks skatīties!

Saredz kļūmes sistēmā
Tehniskās grafikas, vizuālās mākslas, kulturoloģijas un mājturības skolotājs Andris Paipa “Kursas Laikam” norādīja, ka, mācot vairākās skolās, labāk redzamas arī pašas izglītības sistēmas ķibeles. “Ņemiet kaut vai vēsturi! Māca bērniem par Otrā pasaules kara vēsturi Latvijā, bet kā gan to var darīt, nestāstot par visu šī kara vēsturi? Mūsu izglītības sistēmas vaina ir tās saraustītībā. Ir tā, ka risina vienu problēmu konkrētā segmentā, bet aizmirst par kopējo bildi. Galvenais, ko mēģinu darīt savās stundās – es mācu bērniem domāt. Tas ir būtiskākais, kas viņiem skolā jāapgūst,” uzskata A. Paipa.
Skolotājs min rindām piemērus par sistēmas kļūdām. Nesen parādījusies doma, ka skolēniem nevajagot uzdot mājasdarbus nedēļas nogalēm. “Man stunda ir piektdienā. Kā gan lai mācu priekšmetu, ja skolēni mājās nepilnveido prasmes un papildus nelasa?” jautā pedagogs. Nesen svēruši skolēnu somas un radies secinājums, ka grāmatas varētu drukāt vieglākas. “Var taču izstrādāt grāmatas pusgadam vai ceturksnim, un somas būtu vieglākas, tomēr ne. Vajag cietos vākos, vajag, lai ilgāk kalpo. Kas tad ir galvenais – grāmatas ilgmūžība vai skolēna veselība?” retorisku jautājumu uzdod A. Paipa.
Visbeidzot viņš rāj nevienlīdzību starp lauku un pilsētas skolu. “Nav nozīmes, kādā skolā es mācu vienu stundu – tā tik un tā ir viena stunda darba, kuru veic cilvēks ar atbilstošu kvalifikāciju. Kā var iznākt tā, ka par to pašu stundu cilvēks laukos saņem krietni mazāk? Kā var būt, ka mans paziņa Rīgā pamanās strādāt pat 48 stundas nedēļā un par katru stundu saņemt vairāk nekā jebkurš lauku skolotājs? Kļūda ir pašā sistēmā, nevis skolotājos, skolās vai bērnos,” uzskata A. Paipa.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Viens skolotājs – divās skolās

Kategorijas