Svarīgi izaudzināt labestīgu un gudru sportistu paaudzi

2016. gada 6. oktobris 07:00

Treneris, tāpat kā skolotājs, bērnam nereti ir kā otra ģimene. Viņš, ja piekopj labas attiecības ar audzēkņiem, bieži ir kā draugs, kuram var uzticēties un pastāstīt to, ko varbūt ar vecākiem ir grūti izrunāt. Liela daļa treneru jauniešus audzina ne tikai fiziski, bet arī norūda psiholoģiski un daļēji pat ievada pieaugušo pasaulē, sniedzot vērtīgus padomus un atziņas. Droši vien katram, kurš kaut reizi darbojies kādā sporta veidā, ir kāds treneris, kuru viņš atceras vēl šodien lielā devuma dēļ. Viens no šādiem treneriem noteikti ir arī Mārtiņš Krūms, kurš trenē jaunos florbolistus florbola klubā “Kurši”.

Ar sportu “uz tu” jau no bērnības
Florbola treneris Mārtiņš Krūms nāk no Liepājas un atzīst: “Laikam arī te nodzīvošu. Labāku vietu par Liepāju es laikam nezinu – pietiekami liela, bet tajā pašā laikā arī maza un klusa.” Viņš ar sportu ir saistīts jau no agras bērnības – sešu gadu vecumā sācis spēlēt tenisu. To darījis profesionāli līdz pat 17 gadu vecumam. “Spēlēju diezgan augstā līmenī, ir pat Latvijas čempionāta medaļas, bet tad teniss ievirzījās tā, ka bija traumas, arī vecāku finansējums nevarēja pavilkt. Zinām visi, kas ir teniss – liels un dārgs sporta veids,” atklāj M. Krūms, kura aizraušanās ar florbolu sākās skolas gados, kad Liepājas J. Čakstes 10. vidusskolā, kurā jaunais sportists tolaik mācījies, pirmoreiz parādījās pirmās florbola nūjas.
“Tad mums florbols sāka ievirzīties sporta stundās, aizvadījām dažādus skolas turnīrus, starpskolu, starpklašu turnīrus, tā lieta kaut kā iepatikās, bet nu, protams, pirmajā vietā man bija teniss,” tālaika situāciju ieskicē M. Krūms. Pēc lielā tenisa viņš pievērsās futbolam, taču tur, pēc paša teiktā, “kaut kā neaizgāja tā lieta”. Kad tas bijis nepieciešams, starpskolu turnīros florbolā joprojām sargājis vārtus. Tur ticis pamanīts un aicināts spēlēt virslīgā. “Praktiski jau no kādiem septiņpadsmit, astoņpadsmit gadiem esmu florbolā iekšā un tā uzsāku savas florbola vārtsarga gaitas.” Karjeras laikā spēlējis dažādos klubos, arī valsts izlasē, taču pēcāk atgriezies klubā “Kurši”, kuram nu jau kļuvis par treneri.

Ne tikai treneris, bet arī draugs
Tāda ir florbola kluba “Kurši” trenera pārliecība. Viņaprāt, audzēkņi ir ne tikai audzēkņi treniņos, bet gandrīz kā paša bērni. “Treneris nedrīkst padarboties ar jaunieti tikai stundu un pēc treniņa par viņu neinteresēties. Trenerim ir jāzina situācija, kāda ir ģimenē, kāda ir skolā, tāpēc man arī ir diezgan cieša sadarbība ar skolu direktoriem, skolotājām, zinu, kā audzēkņiem veicas mācībās,” pastāsta M. Krūms. Viņš uzskata: ja jaunietis slikti mācās skolā, viņš nevar būt labs sportists, jo sports nav vien skriešana un aktīva darbošanās, bet arī domāšana – katra spēle prasa analīzi un domāšanu vairākus soļus uz priekšu. “Katrā vecuma grupā, protams, ir lietas, ar ko jāstrādā. Ja tu vari kaut ko ieguldīt un redzēt, kā viņš izaug, tad tas ir liels gandarījums,” pārliecināts florbola treneris.
Vaicāts, vai kļūt par treneri bijusi paša vēlme vai kāds uz to pamudinājis, liepājnieks atbild, ka jau skolas laikā sports bija mīļākā stunda. Daudz skatījies televīzijas pārraides, rēķinājis statistikas datus, prātojis par spēlētāju pozīcijām. “Man laikam bija baigā enciklopēdija galvā. Patika tās lietas pētīt.” M. Krūms arī pētniecisko darbību skolas laikā saistījis tieši ar sporta jomu, tādēļ var droši apgalvot, ka doma par savas karjeras saistīšanu ar sportu parādījusies jau skolas vecumā. Protams, lai strādātu par bērnu un jauniešu treneri, bija vajadzīgs papīrs, ko liepājnieks arī ieguvis, jo trenera darbs bijis viņa aicinājums.

Vērtē sevi kritisku aci
Taujāts, kādi tad, viņaprāt, ir trīs lielākie trenera profesijas plusi, M. Krūms atklāj: visvairāk patīkot fakts, ka katra diena ir citāda. “Ir jaunas situācijas, ir nestandarta situācijas, tu vari būt gatavs, bet, piemēram, spēlēs tā ir praktiski gandrīz matemātika, tā ir ļoti liela psiholoģija, kā tu vari apspēlēt pretinieku, jo tas pretinieks katru dienu atbrauc ar savu taktisko zīmējumu, citādāku pretinieku – visu laiku ir jāmēģina viņu apspēlēt.”
Tāpat šajā darbā svarīga šķiet iespēja apskatīt citas kultūras, citas vietas un valstis. “Tas daudz ko dod kā personībai, ka tu nesēdi uz vietas un nedomā, ka esi labākais treneris savā ciematiņā. Labs treneris ir treneris, kurš spēj mainīties, jo visu laiku strādāt pēc vienas un tās pašas sistēmas – tas rada ļoti lielu atēšanos,” savu pārliecību pauž M. Krūms.
Vēl kāds liels profesijas pluss ir tas, ka šis ir maizes darbs, kas reizē ir arī sirdsdarbs. “Ja tas ir trenera darbs, tad tas, protams, ir arī maizes darbs – tu dari to, ar ko vari nopelnīt.” Gandarījumu sniedz ne tikai finansiālā puse, bet arī iespēja augt un attīstīties līdz ar saviem audzēkņiem. Izbraucieni ārpus mūsu valsts robežām ļauj smelties jaunus iespaidus un pavērot, kāda situācija florbolā ir cituviet pasaulē, kā spēlēm gatavojas un kā ar jauniešiem strādā citi treneri, lai pēc tam spētu sevi novērtēt ar kritisku aci un, iespējams, uzlabotu savu taktiku un piegājienu darbā ar jauniešiem.

Meklē kļūdas, lai tās labotu
Florbola treneris atzīst, ka ģimenes cilvēkam liels mīnuss noteikti būtu laika trūkums, ko veltīt ģimenei, jo treniņi un gatavošanās spēlēm aizņem ļoti daudz laika. “Tas ir ļoti liels darbs – gan tas, ko tu pavadi treniņos, gan darbs mājās, kad veido treniņu plānus, video analīzes – jebko, kas paņem tavu privāto laiku ļoti, ļoti daudz,” pārliecināts M. Krūms. Liepājnieks atklāj, ka arī pēc uzvarētām spēlēm viņš pēta videoierakstus un veic analīzi, jo vienmēr iespējams atrast kādas kļūdas un neprecizitātes spēles gaitā, kurām pievērst uzmanību nākotnē.
Vēl par mīnusu var nosaukt psiholoģisko spriedzi, kuras šajā darbā netrūkst. “Tomēr tu diezgan pārdzīvo katru zaudējumu. Protams, ar laiku ir jāiemācās zaudējumus aizmirst un to ņemt vieglāk, vieglāk analizēt to spēli, bet nervu šūnas kaut kur diezgan ātri pazūd,” stāsta treneris un nosauc vēl kādu mīnusu: “Ja esi augstākajā līmenī, ja neesi sava ciematiņa vienīgais treneris, ja neesi vienīgais speciālists, tad tu noteikti nevari katru dienu būt pārliecināts par savu darbu.” Viņaprāt, šajā jautājumā var būt izšķirošs jebkas, pietiek pat ar vienu neveiksmīgi nospēlētu spēli. “Ja kaut kur rezultāta nav, tad vai nu treneris pats izlemj aiziet, vai vadība viņu palūdz aiziet – tā ka tā ir arī kaut kāda riska robeža.”
Treneris saprot, ka šis darbs nebūt nav pastāvīgs un garantēts uz visu mūžu, tomēr liepājnieks savu dzīvi redz saistītu ar florbolu gan šobrīd, gan arī nākotnē, jo darbošanās šajā sportā viņam nes patiesi lielu gandarījumu.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Svarīgi izaudzināt labestīgu un gudru sportistu paaudzi

Kategorijas