Priesteris: “Jūtos kā eiropietis, kuram ļauts dzīvot kūrorta pilsētā”

2016. gada 13. oktobris 07:00

3051

Priesteris: “Jūtos kā eiropietis, kuram ļauts dzīvot kūrorta pilsētā”

Pirms trīs gadiem, kad “Kursas Laiks” intervēja Andri Vasiļevski, viņš kalpoja Alsungas Svētā Miķeļa katoļu baznīcā, spēcīgi un dziļi aizrāvās ar suitu kultūrvēstures izzināšanu. Bīskapa rīkojums priesterim pagājušā gada jūnijā lika doties uz Liepājas Svētā Jāzepa Romas katoļu katedrāli.
“Satiekamies pie manis!” laipni rosina A. Vasiļevskis, par mājvietu saucot kādreizējo baronu fon der Ropu dzimtas īpašumu, tagadējo draudzes māju pretī dievnamam.

Veido katedrāles ekspozīciju
Aizvadītā atvaļinājuma laikā Andris Vasiļevskis paspējis ar kājām pieveikt trīssimt kilometrus svētceļojuma līdz Santjago pa Svētā Jēkaba ceļu, aizvietot priesteri Tomu Priedoliņu Saldus draudzē, Kurzemes pļavās savākt zāļu tēju ziemas krājumiem un atjaunot sevī akadēmisko zīmēšanu Vidzemes pusē. “Valmierā un Cēsīs varēju mierīgi sēdēt, neviena neatpazīts, uz bruģa kantes un nodoties mākslai. Mani Cēsīs atpazina vienīgi kursabiedrene Ieva Epnere.”
Uzlūkojot vienmēr smaidīgo priesteri, šķiet, ka problēmu viņam vispār nav. “Kā nu ne! Galva nemitīgi pilna ar idejām un domām. No lielā daudzuma jāzortē prioritātes. Katru problēmu var nosaukt par izaicinājumu vai par jaunu iespēju.”
Pieredzes apmaiņas braucienā uz Zviedriju, kur priesteris bijis kopā ar Latvijas Restauratoru biedrību, gūti spilgti iespaidi – Stokholmas un Upsalas lielajās baznīcās, katedrālēs ir apmeklētājiem pieejamas nelielas sakrālās mākslas priekšmetu ekspozīcijas.
Gada laikā viņš jau iekārtojis skapi ar senām, aiz altāriem atrastām un notīrītām lietām, kas, iespējams, būs topošā katedrāles muzeja ekspozīcijas pamatā. “Kad altāri konsekrē, virsmā ievieto marmora plāksnē iestrādātas un aizzieģelētas svēto relikvijas. Te ir svētā Kozmas un svētā Fideliusa relikvijas. Muzejā būs arī katedrāles liturģisko tērpu, komplektu, tekstiliju kolekcija no baroka, Bīdermeijera un jūgendstila stila laikiem. Esam taču daļa no Eiropas kultūras! Uz to arī notiek virzība, un man pašlaik ir tam laiks. Jo neesmu ne prāvests, ne vikārs, bet rezidents.”
Pērn pirms raidījuma “100 grami kultūras” filmēšanas komandas ierašanās Andris un viņa brālēns Dzintars Tannenbergs, kuram celtniecības jomā ir bagātīgas zināšanas, sakārtojuši telpu, kurā vēsturiskie tērpi glabājas pašlaik, un nu viņš smej, ka daudz nemaz tas nav prasījis: “Firmām, meistariem nespētu samaksāt. Labi, ka no draudzes naudas varēju sapirkt kaļķu javas maisus. Reizi mēnesī baznīcā uztaisām kārtīgu šrubēšanas talku, un arī tas ir daudz. Neesmu nekāds kungs, lai kāds mani aptekātu. Pats ņemu ūdens spaini, lupatu un beržu. Katrā katedrāles un draudzes nama stūrītī esmu ielicis savus darba sviedrus un šo vietu iemīlējis. Tas dod gandarījumu un iekšējā miera sajūtu.”
Pirms gada bīskaps ieminējies, ka viņa troni vajadzētu pārbīdīt autentiskajā vietā – kur tas atradies katedrāles iesvētīšanas laikā. Par godu bīskapa četrdesmit piektajai jubilejai tas arī izdarīts, atsedzot katedrāles prāvesta barona Eduarda fon der Ropa līdz tam aizsegto ģerboni. “Tikai pateicoties māksliniekiem un dullajiem, šādas lietas var īstenoties!”

Pēc radošā posma mazpilsētā
A. Vasiļevskis neslēpj, ka astoņos Alsungā nokalpotos gados saaudzis ar turienes ļaudīm: “Jā, tur pilnībā sevi ieliku, jo neprotu neko darīt “uz puskāju”. Mazpilsētā cits citu iepazīst vaigā, zināju gan vietējo labās, gan vislabākās puses, sapratu, kā tās izmantot, lai celtu kopīgo labumu novada un globālā mērogā. Bet kokam jāļauj augt, laist saknes! Nevar taču kā japāņu banzai kociņu katru gadu izcelt no podiņa, apgriezt saknes un ielikt atpakaļ. Latvija mums asociējas ar vareniem ozoliem un kuplām liepām. Draudze Liepājā skaitliski lielāka, taču man tā drīzāk ir izaugsme platumā. 20. gadsimta sākumā uz ielas varēja redzēt važoņus, zirgiem uz acīm bija klapes – lai nebaidītos un redzētu tikai ceļu uz priekšu. Ar katru jaunu izaicinājumu un jaunu darba vietu paplašinās cilvēka redzesloks.”
Liepājā, priestera Andra bērnības, jaunības vietā, ievērots lielām pilsētām raksturīgs sindroms: “Daudzi draudzes locekļi, kad pašiem vajag, priesterī kā miskastē izgāž, bet, sastopot uz ielas, lūkojas kā teļš uz jauniem vārtiem, aizmirstot par labas dienas vēlējumu. Liekas, ka dažs ir akls, dzīvo kā daudzstāvu mājā, kur neinteresējas par kaimiņiem. Tā kā ar priesterības sakramenta saņemšanu salikts paklausības solījums, šo pieņemu kā Dieva sagatavotu pārbaudījumu.”

Pelna tikšanu debesīs
Par Liepājas diecēzes bīskapa Viktora Stulpina, arī abu katedrāles priesteru Edija Sileviča un Andra Vasiļevska iecerēm novērst senā dievnama, arhitektūras un mākslas pieminekļa, tālāku bojāšanos draudze gan tikai priecājas. Jau Alsungas beigu posmā A. Vasiļevskis bijis ar vienu kāju šeit, uzrakstījis pirmo projektu Pieminekļu inspekcijai, nokārtojis ar arhitektūras pieminekļa remontu saistītās atļaujas. Tāpēc jau pagājušā gada otrajā pusē nomainīts 18. gadsimta baznīcas altāra telpas un lielā altāra apsīdu jumta segums. “Debesīs kaut kā jātiek,” nosmaida priesteris. “Ja labos darbus nedarīsim, ko teiksim Pēterim, klauvējot pie vārtiem? Viens no baznīcas baušļiem paģēr uzturēt savu dievnamu.”
A. Vasiļevski sarūgtina Liepājas atbildīgo instanču nevēlēšanās redzēt, kā lielo koku saknes, kas atrodas tuvāk par sešiem metriem, katru gadu izceļ žogu. “Negribu to saukt par ļaunprātību vai bezatbildību, bet šiem speciālistiem reiz nāksies atbildēt Dieva priekšā par arhitektūras piemineklim nodarīto. Pirms gada neļāva nozāģēt pat bīstami satrunējušo lielo stumbru pie galvenās ieejas. Anglijā tādus atstāj guļus stāvoklī – lai nepazūd koksnes graužņu sugas. Labi, ka vētras laikā puse nokrita, nevienu netraumējot. Šai romānikas stila katedrālei prasītos apkārt attiecīgā laikaposma apstādījumi, bet zem lielajiem kokiem, kas sastādīti pa perimetru, saule un lietus augiem netiek klāt. Plastmasas puķes taču neliksim.”
Protams, atrodoties Latvijā, Romas katoļu baznīcai jāņem vērā valsts likumdošana. Diemžēl vietējās pašvaldības speciālisti neņem par pilnu konkordātu jeb starptautisku divpusēju līgumu, kas noslēgts starp kādu valsti un Svēto Krēslu, kas Romas katoļu baznīcu Latvijā atšķir no pārējām baznīcām un eklēsiālajām kopienām, priesteris noplāta rokas. “Varbūt izdosies ar pacietību.”
“Man patīk tādi dullie cilvēki kā mācītājs Atis Freipičs, kurš dzīvo dēļ mērķa. Ar viņu var saprasties no pusvārda – naudas nekad nav, cik vajag, tāpēc katra kapeiciņa gudri jāapgroza.”

Suitos apjauš mazās robežas
Tā kā vecāki tagad dzīvo Liepājā, uz dzimto Nīcas pusi nevelkot. Lai bērnības posma atmiņas saglabātu skaistas, lai pēc daudziem prombūtnes gadiem atgriežoties nepārsteigtu mainījušies mērogi – cik dzimtās mājas griesti ir zemi un galds, zem kura varēja stāvus iziet, tagad knapi līdz ceļiem. “Viss sakārtosies, un noteikti būšu Nīcā, kad mozaīkā ieliksies īstais gabaliņš. Kad gribēšu bērnības vietas nevis klusiņām izstaigāt kā ekskursants, bet satikt īstos cilvēkus. Ar miesu šobrīd esmu Liepājā, bet garā daudz plašāk – Eiropas kontekstā. Tieši suitos apjautu, ka nespēju ilgstoši iezīmēties mazās vietas robežās. Jūtos drīzāk kā eiropietis, kuram dots brīnišķīgs laiks šajā brīdī dzīvot kūrorta pilsētā starp jūru un ezeru.”

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Priesteris: “Jūtos kā eiropietis, kuram ļauts dzīvot kūrorta pilsētā”

Kategorijas