Viens pats mājās

2016. gada 13. oktobris 07:00

956

Garajos rudens un ziemas vakaros televīzija droši vien atkal piedāvās par izklaides klasiku kļuvušo filmu “Viens pats mājās” vairākās sērijās. Mazā zēna Kevina piedzīvojumi ir tik aizraujoši! Bet kā ir reālajā dzīvē? Ar kādām izjūtām un problēmām saskaras bērni un vecāki, kad jāsper pirmais solis uz patstāvību?

Pirmā sajūta – bailes
Dalīties ar bērnības izjūtām “Kursas Laiks” lūdza gan pusaudžus, gan jauniešus, gan solīda gadagājuma cilvēkus, un izrādās, ka tās viņiem joprojām spilgtā atmiņā.
Pusaudzes Zane un Ieva stāsta, ka pirmo reizi vienas pašas mājās palikušas septiņu, astoņu gadu vecumā. Bija bail vienai lielā mājā, neslēpj Zane. Sēdējusi, ierāvusies stūrī, un neko nav darījusi. Klausījusies, kā džinkst radiatori, un bijusi bailīga sajūta, ka tūlīt kaut kas notiks. Pēc tam, protams, pierasts. Tagad meitene viena mājās jūtoties labi: var darīt, ko gribas, nevis to, ko liek. Viņa spriež, ka prasība līdz septiņu gadu vecumam bērnus vienatnē neatstāt ir pamatota.
Ieva mājās atstāta kopā ar vecāko brāli, bet, kad viņš aizbraucis mācīties uz Liepāju, vienai bijis bail. Dzīvojot daudzdzīvokļu mājā, no apkārtnes nākušas dažādas skaņas, un Ieva līdusi zem segas. Arī tagad, esot vienai mājās, aizslēdz dzīvokļa durvis. Kaimiņos dzīvojot vien vecas tantes, tās drošības izjūtu nevairo.
13 gadu vecais Tomass domā, ka viņam, pirmo reizi atstātam mājās, bijuši pieci, seši gadi. Sajūta bijusi dīvaina, neomulīga, nav zinājis, ko darīt. Ar laiku pieradis, pēc tam jau bijuši zināmi pienākumi. Viņš spriež, ka no vecāku puses pieskatīšana bijusi pietiekama.

“Noraujas” pusaudžu gados
Mūziķim un skolotājam Tomam Bokumam ļoti spilgti palicis prātā gadījums bērnībā, kad bijis aizvests pie māsīcas, ticis pieskatīts, bet vecāki aizbraukuši uz Liepāju. Tad skaitījis stundas un nav varējis sagaidīt atpakaļ.
Toms spriež, ka 12 gadi ir vecums, kad vajadzētu prast tikt vienam ar visu galā. Taču pēc tam sākoties otrs bīstamais periods, kad atkal nevarot atstāt vienus – pusaudži sāk apzināti kalt plānus blēņām. “Neesmu bijis paraugbērns,” smejas Toms, bet sastrādāto neatklāj. “Kad bērns apzinās, ka vecāku tuvākajā laikā nebūs, rodas vēlme darīt visu, ko grib. Tas ir trakākais vecums, īpaši, ja “noraujas no ķēdes”, ja pavelkas līdzi klasesbiedriem, kuri ir agresīvi un pauž, ka darīt aizliegtas lietas ir labi. Tad ir svarīgi, lai pusaudzis vecāku sev uzlikto atbildību neizmantotu.”
Savs stāsts par patstāvības veidošanos ir kultūras darbiniekam Gundaram Venenam. “Bērnībā dzīvoju divatā ar māti. Viņa pelnīja naudu, es gāju skolā. Sākot mācīties 1. klasē, ierādīja man ceļu no Ezerkrasta līdz Liepājas 1. ģimnāzijai, pa kuru jāiet. Pārnācu, paēdu, pamācījos un mēroju ceļu atpakaļ uz centru – uz mūzikas skolu. Tas pieradināja pie patstāvības – citas izejas nebija. Ļoti komfortabli jutos, kad pie mums atnāca dzīvot ome – sagaidīja ar siltām pusdienām, rītos modināja un prasīja, ko gribu brokastīs. Atminos šo sajūtu: guļu un domāju, ko pasūtīt. Iepriekš, kad biju rītos viens, gadījās, ka modinātāju nedzirdēju un mācību sākumu nokavēju. Tagad šī lieta ir sagriezusies kājām gaisā, pasaule palikusi trauksmaina, nežēlīga un bīstama un bērni ir vairāk jāpieskata.”

Atstāj, kad uzticas
Par optimālo vecumu, kad uz brīdi bērnu var atstāt vienu un pamazām radināt pie patstāvības, visbiežāk piesauc sešu gadu vecumu.
Periods, kad daudziem vecākiem jādomā, kā nodrošināt bērna pieskatīšanu, ir skolas brīvlaiks. Tas bieži vien attiecas uz pirmo klašu skolēniem, kuri ir uz robežas starp nepārtrauktu pieskatīšanu un palaišanu savā vaļā.
Diāna stāsta, ka nedēļas, kas brīvas mācību gada laikā, cenšas darbā izkārtot kā atvaļinājumu. Citkārt var izpalīdzēt vecmāmiņa, dažreiz dēlēns laiku pavada kopā ar kaimiņos dzīvojošo vienaudzi. Diāna dēlu vērtē kā pietiekami patstāvīgu, taču, neesot līdzās, uztur regulāru kontaktu pa telefonu. No rītiem, protams, jāpadomā par viņa pārtiku. Dzīvojot daudzdzīvokļu mājā, var palūgt palīdzību apkārtējiem. Reiz gadījies, ka dēlēns nav varējis atslēgt dzīvokļa durvis un pats vērsies pēc padoma pie kaimiņienes. Runājot par riskiem, kas varētu apdraudēt bērnu, Diāna nosauc iespēju no kaut kā nobīties, sadomāšanu rīkoties ar asiem priekšmetiem.
“No savas pieredzes varu teikt, ka atstāt vienus pašus mājās mēģina piecu, sešu gadu vecumā,” stāsta Priekules pirmsskolas izglītības iestādes “Dzirnaviņas” vadītāja Ina Dalbiņa. “Droši var atstāt, ja bērnam var uzticēties, ja viņš atrod sev nodarbošanos un ja ir izrunāts, ko viņš šajā laikā vēl darīs. Bērns ir jāradina pie patstāvības, bet sākumā ne ilgāk kā pusotru stundu.” Parasti vecāki to sāk, aizejot uz veikalu, pēc tam laiku pagarinot. Svarīgi, cik vecāki ir pārliecināti, ka bērnu var atstāt vienu.
“Bērna atstāšanu pusaudža uzraudzībā nevajadzētu ieviest par regulāru praksi – tiem jābūt izņēmuma gadījumiem. Pat ja bērnu pieskata pusaudzis, atbild par viņu joprojām vecāki,” atgādina centra “Dardedze” valdes locekle Laila Balode.

Pārkāpumus nekonstatē
Bērnu uzraudzību līdz septiņu gadu vecumam regulē likums, un tā ievērošanu pieskata tiesībsargājošās iestādes, to skaitā bāriņtiesa.
“Reālu gadījumu, par kuriem mēs zinātu, pie mums nav,” par vecāku pārkāpumiem tieši šajā jomā saka Priekules novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Olga Niedola. Viņa cer, ka vecāki ir apzinīgi vai pieskatīšanai izmanto “vietējos resursus” – vecākos bērnus.
“Ģimenes, kuras ir mūsu redzeslokā un ar kurām mēs strādājam, informējam par esošo likumdošanu,” norāda bāriņtiesas locekle Iveta Kalneniece. Viņa vērš uzmanību, ka ne vienmēr var vadīties tikai pēc likumā atļautā gadu skaita. “Citam varbūt vēl nav tāda brieduma, lai viņu atstātu vienu, tas jāskatās individuāli.” Jāizvērtē, vai bērns spēj patstāvīgi pieņemt vienkāršus lēmumus vai pieradis, ka viņam visu pasaka priekšā. Iespējams, ka arī deviņu gadu vecumā bērns ir bailīgs.
Laiks, ko jāprot pašam aizpildīt, skolā iet sākušajiem ir no pārnākšanas mājās līdz brīdim, kad atgriežas vecāki. Dažkārt vecāki algo aukli tieši šai dienas daļai. Uz šādu variantu nācies norādīt bāriņtiesai, ja vecākiem darbs beidzas vēlu un bērna atrašanās vienam sanāk pārāk ilga.
Nevar teikt, ka kaimiņi un pārējā sabiedrība ir vienaldzīgi, secina O. Niedola. Bāriņtiesas darbības lokā ir arī gadījumi, kad jānokārto ilgstoša bērnu uzraudzība, ja vecāki dodas darbā uz ārzemēm. Parasti tad bērni nonāk pie vecvecākiem vai citiem radiniekiem.
Ja šādi gadījumi ir, Latvijā noteikti vispirms tiek veiktas pārrunas un citi pasākumi, nevis uzreiz bērns izņemts no ģimenes, norāda bāriņtiesas pārstāves. Uzdevums ir pasargāt bērnus no situācijām un sadzīviskām problēmām, ar kurām viņi paši nevar tikt galā. Tā galvenokārt ir vecāku atbildība.

Soda par pakļaušanu riskam
Ar nepatīkamām un pat traģiskām situācijām latvieši ir sastapušies Anglijā un citās valstīs, kur bērnu pieskatīšanai ir citādāki noteikumi. “Bērni līdz 12 gadiem nedrīkst vieni paši doties uz skolu, nedrīkst vieni paši palikt mājās, nedrīkst arī vakaros vienus pašus atstāt,” likumu skaidro bijušais vēstnieks Lielbritānijā Andris Teikmanis. Jau astoņos vakarā bērnam ir jāiet gulēt. “Viņiem ir tāda lieta kā bērnu pakļaušana riskam – tas, ka tu vispār esi atļāvies kā vecāks prioritizēt savas intereses, aizskriet uz darbu un atstāt bērnu vienu pašu bez uzraudzības.” Nav svarīgi, cik ilgi bērns ir pakļauts riskam, jo, kas var notikt divās stundās, tas var notikt arī piecās minūtēs.
Ja policija konstatē, ka bērns bijis atstāts viens veidā, kas varēja radīt nevajadzīgas ciešanas vai kaitējumu veselībai, vecākiem par to iestājas kriminālatbildība. Faktisks kaitējums bērnam ne vienmēr ir jākonstatē.
Piemēram, māte atstāja mājās savu 14 gadus veco dēlu, liekot viņam pieskatīt trīs gadus veco jaunāko brāli, kamēr pati uz 30 minūtēm devās uz veikalu iepirkties. Kaut arī šajā laikā bērniem nekas slikts nenotika, māte saņēma policijas brīdinājumu par nežēlību pret bērniem.
Konstatējot, ka vecāki ir alkohola reibumā brīdī, kad pieskata bērnu līdz septiņu gadu vecumam, policija var uzlikt naudas sodu vai apcietinājumu uz laiku līdz vienam mēnesim.
Bērnu nav atļauts atstāt vienu arī automašīnā. Tēvs, kurš atstāja divgadīgo meitu vienu mašīnā, kamēr iegāja aptiekā uz 10 minūtēm, tika arestēts un sodīts par apzinātu bērna pakļaušanu būtiskam riskam.
Ģimene sociālā dienesta redzeslokā var nonākt pēc ziņojumiem no kaimiņiem par novārtā pamestiem bērniem, no skolas un ārstniecības personu paustajām bažām.
Latvijas Tieslietu ministrija (TM) publicējusi vadlīnijas bērnu aprūpes nodrošināšanai Lielbritānijā, reaģējot uz gadījumiem, kad vietējie dienesti šķīruši bērnus no Latvijas valstspiederīgo ģimenēm dažādu pārkāpumu dēļ. Ar vadlīniju tekstu un infografiku var iepazīties TM mājaslapā www.tm.gov.lv. TM plāno vadlīnijas sagatavot arī par normām citās valstīs. Galvenokārt bērni izņemti no latviešu ģimenēm Anglijā, Īrijā, Norvēģijā, Vācijā.
Mūsu valstī rūpes par jaunākā vecuma bērniem regulē likums, un šī joma, šķiet, ārpus kontroles neiziet. Problemātiskāks ir vecums, kad vecāku kontroles vietā nāk emocionālais, garīgais kontakts, kas kļūst vai diemžēl neeksistē kā ceļvedis dažādās situācijās.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Viens pats mājās

Kategorijas