Rūdīts dzīves kūleņos un kara šķembās

2016. gada 13. oktobris 07:00

Liepājnieku Robertu Kraukli dzīve ir vedusi pa dažādiem ceļiem: te līdzeniem un gludiem, te pavisam šķembainiem un asiem. Dzīves grūtības R. Kraukli rūdījušas, un viņš ir kļuvis par to cilvēku, kāds ir šodien – čakls, pieticīgs un pateicīgs par katru nodzīvoto dienu.

Galdā – eža un vārnas gaļa
R. Kraukļa vecāki nāk no Daugavpils. Tur 1936. gada 8. oktobrī piedzimis arī pats. Taču dzīve Kraukļu ģimeni aizvedusi tālu prom no dzimtās vietas. Lielāko daļu dzīves pavadījuši tieši Kurzemes pusē – bieži vienā vietā gan nav apmetušies. R. Kraukļa tēvs strādājis par dzelzceļnieku, un tādēļ bijis jārēķinās, ka tiks nosūtīts darbam cituviet.
1941. gadā Kraukļu ģimene, kurā auga divi mazi bērni – Roberts un viņa jaunākā māsa, dzīvoja Purmsātu “Tālušu” mājās. Kad sākās karš, dzīve apmeta kūleni, jo bija jāiemācās dzīvot pavisam citādi. “Esmu ēdis eža gaļu, kad vilciens to notrieca. Tēvs atnesa mājās, un ēdām arī pelēkās vārnas gaļu, strazda gaļu un tā arī izdzīvojām,” skarbos apstākļus ieskicē pensionārs.

Kā gājputni – no vietas uz vietu
“Mūsu dzīve bija kā lidojošs putns – padzīvojām pie viena saimnieka, pie otra, pie trešā un tā tālāk,” pastāsta R. Krauklis. Kādu laiku ģimene dzīvojusi Katrīnas muižā Purmsātu–Priekules lielceļa malā. Tagad no muižas nav ne vēsts, tikai maziņš uzkalniņš vēl manāms. Pēcāk dzīvojuši “Veitu” mājās, tad “Ābelēs” – kur vien ģimene tikusi uzņemta.
Naktīs bieži slēpušies zemē izraktā bunkurā, lai izvairītos no vācu raidītām lodēm, kas tolaik nāca no Purmsātu muižas. “Vācieši šāva ar trasējošām lodēm, ko varēja saskatīt, jo mēs dzīvojām vidū starp krieviem un vāciešiem,” par pieredzēto stāsta sirmais kungs. “Jūlijā vācu žandarmērija ar apaļu bleķa zīmogu uz krūtīm ienāca sētā un pateica, lai divu stundu laikā izbraucam no apšaudes zonas, jo krievu karaspēks nāk virsū. Kopā ar saimnieka pajūgiem izbraucām no “Ābeļu” mājām uz Dzērvi, jo saimniekam Dzērvē bija daudz paziņu.”
Dzērvē Kraukļu ģimene apmetusies “Strīķos”. Arī šo māju dārzā, baidoties par savu drošību, izrakts liels bunkurs, kur visiem paslēpties, jo krievu lidmašīnas zemā lidojumā devās uz Cīravu, kur tolaik atradās vācu aerodroms. Liels trieciens visiem “Strīķu” iemītniekiem bija diena, kad mājās ieradās vācieši. “Kaut kas nodeva – saimniekam atrada stallī zem mēsliem patronas un staļļaugšā šautenes un pašu nošāva. Un mūs visus aizveda “melnajā Bertā” projām uz “Romas” viesnīcu Liepājā,” atceras R. Krauklis. Tur lielā istabā savesti daudz ļaužu, kuriem paziņots, ka viņus ar kuģi vedīs prom uz Vāciju. Kad sākusies lielā bombardēšana, kas aktīvi notikusi tieši ostas virzienā, paziņots, ka kuģa nebūs un katram jāmūk, kur acis rāda. Kraukļu ģimene atgriezusies atpakaļ Dzērvē, tajos pašos “Strīķos”. Protams, ne uz ilgu palikšanu. Došanās no vienas vietas vēl ilgu laiku bija neatņemama Kraukļu ģimenes dzīves sastāvdaļa.

No dzelzceļa – pie santehnikas
Savas darba gaitas R. Krauklis uzsācis 16 gadu vecumā, izvēloties sekot tēva pēdās. Dzelzceļnieka darbs bijis gana smags, tomēr tas nav biedējis, it īpaši pēc visa, kas piedzīvots kara laikā. “Uz eksāmenu negāju – gāju strādāt. Stādījām kociņus – div’ rindas eglītes, pēc tam akācijas divas rindas, pēc tam divas rindas ošlapainās kļavas un ceriņus – visādus krūmus. Tas ir priekš sniega sanesumiem – lai uz dzelzceļa nesaputinātu,” savus pirmos darba pienākumus uzskaita R. Krauklis. Pēcāk, ziemas laikā, viņš pārcelts darbā uz sliedēm – vajadzējis palīdzēt brigadieriem. Taču pēc kāda laika parādījusies jauna iespēja, kur izmēģināt savus spēkus, strādājot dzelzceļa sistēmā nu jau kā brigadierim, toties darbs bijis nevis Kalētos, kur strādāts līdz šim, bet gan Paplakā. “No Paplakas mani atkal pārcēla – uz Liepāju. Man bija robeža – visas sliedes no “Seļmaša” līdz Gaisa tiltam – tā mana robeža bija. Visas tās sliedes man vajadzēja apkalpot.”
1974. gadā pēc paša vēlēšanās pārcelts par santehniķi Ēku un būvju distancē. No tā laika visu mūžu nostrādājis par santehniķi. Arī šobrīd, būdams 80 gadus vecs, šo nodarbi vēl nav pametis. Lai gan kādu laiku ir pensijā, savu palīdzību santehnikas jautājumos R. Krauklis neatsaka nevienam, kurš to lūdz.

Dēli aiziet tēva pēdās
Darbs nav bijis vienīgā un svarīgākā R. Kraukļa dzīves daļa. Liela vieta tajā atvēlēta arī ģimenei – sievai un abu dēliem. “Sešdesmitajā gadā apprecējos, sešdesmit pirmajā gadā piedzima dēls Artūrs, otrs dēls Edgars piedzima sešdesmit trešajā gadā. Abi divi – maija bērni,” smaidot teic R. Krauklis. Vecākais dēls dzimis Kalētos, jaunākais – Paplakā. Uz dzīvi Liepājā ģimene pārcēlusies vien 1970. gadā.
Jaunākā dēla ģimenē aug dēls Kārlis, kurš ir R. Kraukļa vienīgais mazdēls. Arī abi pieredzes bagātā kunga dēli gājuši sava tēva pēdās un strādājuši par santehniķiem un dzīvo Liepājā. Artūrs santehniķa pienākumus pilda vēl šodien, taču Edgars nu veic darbu kantorī, kur organizē santehniķu brigādes darbu. “Kad viņi bija maziņi, gāja man līdzi pa pagrabiem. Grieza kanalizācijas drāti, un viņiem abiem iepatikās,” atklāj tētis.
Vaicāts, kuros laikos visvairāk sava garā mūža laikā paticis dzīvot, R. Krauklis atbild skaidri un gaiši: “Man vienalga. Visos laikos bija jāstrādā. Nav kā tagad – tik dzer un dzer.” Arī šodien, kad pensionāriem ir jācīnās par iztiku un jāizdzīvo no savām niecīgajām pensijām, R. Krauklis nesūdzas. “Galvenais, ka strādā galva un kājas – tad jau dzīvot var un ir labi. Es vienmēr visu esmu darījis pats – man nevajag nevienam neko prasīt.”
Viņaprāt, mūsdienās galvenā problēma ir tā, ka lielākā daļa izvēlas vieglāko ceļu tā vietā, lai pieliktu pūles un cīnītos par sevi un savu labklājību. R. Krauklis savā dzīvē iemācījies daudz ko un nekad nav baidījies no smaga darba. Tieši tāpēc viņš arī tagad nežēlojas – svarīgi ir darīt, tad viss būs.

Dzīvesprieka noslēpums – kustība
Taujāts, kā ir izdevies saglabāt tik labu veselību un možu garu, R. Krauklis attrauc: “Es katru dienu kustībā esmu.” Nereti pat šobrīd, 80 gadu vecumā, ir dienas, kad ar kājām nostaigāti gana liela gabali – bieži nākas kāpt arī pa kāpnēm, citreiz pat visus piecus stāvus. “Paprasa piektajā stāvā – rore pušu vienā dzīvoklī. Aizeju uz piekto stāvu, apskatos: rore pušu, jāiet uz pagrabu. Eju lejā, pagrabā noslēdzu ūdeni, atkal eju uz augšu, tur salaboju visu, uzlieku skavu ūdensvada rorei, eju uz pagrabu, atveru ūdeni, eju uz augšu – apskatos, vai viss kārtībā vai netek, un tad atkal uz leju,” stāsta omulīgais kungs. Pašam ir liels prieks, ka kustības nesagādā grūtības vai sāpes.
Bez ikdienas kustībām ir vēl kāda lieta, ko savas veselības uzturēšanai piekopj R. Krauklis. Viņš ikdienā lieto nevis aptiekās nopērkamās zāles, bet gan kādu produktu no dabas. “Manas zāles ir ziedputekšņi – es no rīta veselu ēdamkaroti ēdu. Pie ārstiem maz eju, lai ārsti nāk pie manis!”
Vai savā garajā mūžā ir lietas, ko nācies nožēlot? “Nē, nav, ko nožēlot – kas bijis, bijis.”
Laikā, kad “Kursas Laiks” sarunājas ar R. Kraukli, viņš tikai gatavojās savas apaļās jubilejas svinībām, nu jau tā godam nosvinēta. Uz to, kā parasti paiet kunga dzimšanas dienas svinības, viņš intervijas laikā atbild: “Svinu tās lielās tikai. Tās mazās jau ne.” Lielajās jubilejas reizēs tiekas tuvākie radi un draugi – neiztiek bez mūzikas, dejām un jautrības, kā jau tas dzīvespriecīgiem ļaudīm pieklājas.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Rūdīts dzīves kūleņos un kara šķembās

Kategorijas