Dzīvi laukos uztver kā sportu

2016. gada 13. oktobris 07:00

3495

Pārdomāti un ar cieņu atkāpties no līdzšinējā – tā nav bieži sastopama rīcība. Par tādu domā Aizputes pagasta Rokasbirzes iedzīvotāji Anita un Edgars Zusteri, kuri pēc 25 gadu darba lopkopībā vēlas turpmāk dienas vadīt mierīgāk.

“No vecuma nav ko kaunēties, un pienācis laiks pensionēties. Savā mūžā esam daudz izdarījuši, un man ir liels gandarījums,” vērtē Edgars Zusters. Vasarā abi ar dzīvesbiedri Anitu sākuši spriest, ka laiks saimniekošanu beigt.

Nostabilizējas mācoties
Sākts 1991. gada 6. septembrī, precīzi atminas saimnieks. Tad no Liepājas atgriezušies Edgara tēva mājās – “būtībā uz pliku vietu, te viss bija izdemolēts”. Sakārtojuši. Senči te mituši no 1883. gada.
Armijā Edgars bijis tankists, pēc tam strādājis par lokomotīves mašīnista palīgu un mašīnbūves rūpnīcā, un visas iegūtās prasmes vēlāk noderējušas. Arī interese par mākslas pasauli. Edgars ir Tautas daiļamata meistars, studijā “Zītars” strādājis ar dzintaru un metālu, piedalījies izstādēs ne tikai Latvijā. Darbi nonākuši pat Kongo. Mainoties tehnoloģijām, akūta bijusi vajadzība pēc darbnīcas, ko pilsētas trīsistabu dzīvoklī neiekārtot. Te, laukos, pavērusies iespēja ierīkot smēdi. Bet, darbojoties ar lopiem, māksla palikusi otrajā plānā. Anita bijusi ražošanas meistare toreizējā 48. profesionālajā vidusskolā.
Iesākumam no kolhoza nopirkuši desmit bullēnus, pēc tam trīs piena govis. Anita gatavojusi krējumu, sieru un vedusi tirgot. Ar slaucamajām govīm “darba daudz, peļņas nekādas”, tāpēc paņēmuši vaislas bulli un pamazām pārgājuši uz gaļas liellopiem. Stabilizējot saimniecību, aizgājuši 25 gadi, bet saimnieki tos nav uzskatījuši par grūtībām. “Visu mūžu jāmācās,” bilst Anita.
“Ja uztveram, ka dzīvošana un strādāšana laukos ir sports, tad visu var darīt ar prieku,” spriež Edgars. Gandarījumu dod gan skaistas apkārtējās vides veidošana, gan jaunas tehnikas iegāde, kas ļauj zemi apstrādāt kvalitatīvāk.
Ienācējiem gan bijis grūti rast kontaktu ar vietējiem – bijušajiem kolhozniekiem. “Viņi uzskata, ka ir te noteicēji.”

Ar mākslinieka piesitienu
“Laukos var sevi realizēt. Pilsētā ierobežo dzīvoklis, kāpņu telpa un netīra sēta. Te skaties, uz kuru pusi gribi – ainava”, un tās veidošanā paši pielikuši roku. Darbošanās kultūras jomā devusi dziļāku sapratni, un ar to Zusteri piegājuši arī saimniekošanai. Pa virtuves logu redzami koki ar strazdu būriem – ekoloģiskā pasaule. “Skatāmies, kā laižas gājputni. Katru rudeni atnāk vāvere un šķibī sarkanās lazdas riekstus. Paēdusi nes un noglabā zālē pa visu sētu,” lauku idilli uzbur Edgars.
Saimniecībā ir 57 hektāri zemes, no tiem aramzeme – 27. Lopiem pietiek. Sākumā uzturējuši kontaktu ar veterinārārstiem un citiem speciālistiem, bet pēdējos gadus gandrīz visu dara paši. Pieredze uzkrāta arī lopu ēdināšanā un citos labturības jautājumos. Ganībās lopi nākot uz kontaktu un pat nelaižot mājās – aizstājas priekšā. Tad saimniekiem tie jāpačubina un jāaprunājas. Taču tā nenotiek, ja ganāmpulku apciemo reizi nedēļā, uzraudzībai jānotiek katru dienu. Stallī ievieto tikai govis, kam gaidāma atnešanās, pēc tās atkal tiek laistas ārā.
Ar lopu realizāciju problēmu nav – pārdod izsoļu namā Neretā. “Kas to zina, kā būs uz priekšu,” Anita vērš uzmanību uz pieaugošo konkurenci, jo uz gaļas lopkopību pāriet daudzi pieninieki. “Āfrikā ēst vajadzēs vienmēr,” mierina Edgars.
No sīklopiem audzē trušus un zosis, “kas taisa troksni”. Vistas vairs netur, tās aiznesušas lapsas. “Uzskatu, ka dzīve mums šeit ir ļoti interesanta,” vērtē saimnieks.

Runā kā boļševiku laikā
Zusteriem ir četri bērni, un Edgars gribējis pierunāt dēlus pārņemt saimniecību. Domājis, ka ES atbalsts būtu stimuls to darīt, bet Lauku atbalsta dienesta speciālisti teikuši, ka mazās saimniecības un nelielā apgrozījuma dēļ to nav izredžu saņemt. “Esam saimniecību nostādījuši. Iedodiet jaunajam cilvēkam 40 tūkstošus, un valstij no viņa būs atdeve!” spriež Edgars. Pieteikumu projektam tā arī nav uzrakstījuši, bet dzirdot, ka citi atbalstu dabūjuši.
“Tā jau viss ir normāli, vienīgā problēma – vajadzētu jaunos ieinteresēt un atbalstīt. Es nevienu nevainoju, bet domāju, ka šādas lietas vajag risināt citādāk. Ja uzmanība būtu lielāka, mēs neietu uz likvidāciju. Dūklavs ir populists. Runā taisni kā boļševiku laikā: tauta iet sasniegt gaišo nākotni. Nekas jau būtībā nav mainījies – cilvēki tie paši. Mums vajag tādus cilvēkus, kuri uzskata: Latvija – tā ir mana dzimtene, tās cilvēki ir vērtība.”
“Dodam lopus eksportā, un par to arī valstij nāk nauda. Kāds valstij labums, ja mazās saimniecības likvidē? Vietā nāk dānis un sēj rapsi,” perspektīvu ieskicē Edgars. “To pat mežacūkas neēd – tāda ķīmija,” piebilst Anita.
“No pagasta neviens nav interesējies, ko mēs te darām. Ciematā ir asfalts un saliktas zīmes, ka nedrīkst ātri braukt, bet gar mūsu māju jaunieši vālē ar simts kilometriem stundā.” Gar māju vijas ceļš, pa kuru brauc rallisti. Lūgums citā laikā uzlikt ātrumu ierobežojošu zīmi palicis bez ievērības. Agrāk ceļa otrā pusē bijis stallis un brauktuve faktiski gājusi cauri sētai.

Izpaudīsies tēlniecībā
Saimniecības likvidācija nenotiek uzreiz. Pagājušajā gadā jau atdots prom vaislas bullis un govis nav apsēklotas. Vēl izsolē jārealizē palikušie jaunlopi. Zusteri nebēdā, ka varētu nebūt, ko darīt, un par iztikas līdzekļiem nesūdzas. “Esam nodzīvojuši pilnvērtīgu dzīvi, daudz ko redzējuši un piedzīvojuši, sevi realizējuši un varam to darīt uz priekšu. Zemnieku saimniecība mums ir tikai viena dzīves sastāvdaļa. Mēs to uzņēmāmies un novedām līdz galam,” gandarīti saka Edgars. “Pilsētā tāpat – beidz strādāt un aizej pensijā,” salīdzina Anita.
Edgars teic, ka viss dzīvē vēl nav paveikts, un dod saprast, ka varētu atsākties darbošanās mākslas jomā. Ne velti pagalmā izvietoti akmeņi, uz kuriem viņš nostiprina tēlniecības prasmes. Akmeņi izcelti no pašu zemes.
Jānodarbojas arī ar mazbērniem. Divi no tiem kā dvīņi – dēlam un meitai bērni piedzimuši vienā dienā.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dzīvi laukos uztver kā sportu

Kategorijas