Uzglabāšanas problēmu atrisina, dārzeņus pārstrādājot

2016. gada 13. oktobris 07:00

4116

Uzglabāšanas problēmu atrisina, dārzeņus pārstrādājot

Laumas Paipas piemājas saimniecībā Nīcas novadā audzētie dārzeņi un mājražojumi pagaidām nopērkami tikai Liepājas Pētertirgū, taču ir sapnis, ka nākotnē daļu produkcijas varētu pārdot arī veikalos.
Lauma un viņas vīrs Andris novērojuši, ka daudzi pircēji dzīvo maldīgos stereotipos gan par zemnieku ieguldījumu, gan par produkcijas izcelsmi.

Iztikas minimums
“Ja pilsētnieks pulksten piecos vakarā aizslēdz kabineta durvis, tad tas nozīmē darbalaika beigas, bet lauciniekam jāstrādā ir visu laiku: te iekšā, te ārā, vai līst lietus vai saule spīd, pūš vējš, sals vai salnas,” saka Andris un pastāsta par gadījumu, kad pie viņiem nopirkt dārzeņus atbraucis kāds lietuvietis. Paveroties apkārt, viesa vērtējums bijis – jums nu gan liela saimniecība! “Es viņam atbildēju: tas nav daudz, tas ir tikai iztikas minimums!”
Pie Pētertirgus skārņu galvenās ieejas var nopirkt gan svaigus sezonas dārzeņus, gan jau sagatavotas sastāvdaļas salātiem – vārītas bietes, burkānus, kartupeļus, marinētus gurķīšus, ķirbjus. Lai iegūtu šo tirgošanās vietu, pagājis diezgan ilgs laiks. “Vietas īre nav lēta. Ārpusē, tirgus laukumā, tirdzniecības vietu cenas ir krietni lētākas. Agrāk skārņos atradāmies citā vietā, taču tur ar tirgošanos gāja diezgan pašvaki. Svaigajiem dārzeņiem cilvēkiem patīk pieķerties, pačamdīt. Tur viss bija aiz vitrīnas, pat pazīstamie klienti no mums tad nepirka,” atceras Andris. Pirms tam Paipu produkcijai noiets bijis tirgū “Rāmava” Ezerkrasta mikrorajonā. Kad tirdzniecības vieta likvidēta, sācies grūts laiks, bet “esam izturējuši”.

Viss – pašu izaudzēts
Ar vārīto dārzeņu gatavošanu un tirgošanu viss sācies no idejas pārdot vārītas bietes. Pakāpeniski sortiments paplašināts. “Izmantojām mājas receptes. Tad nāca klāt dažādi mājās taisītie salātiņi, marinēti ķirbji, gurķīši, vārītas pupiņas,” uzskaita Lauma, kura pati pēc profesijas ir pārtikas tehnoloģe. Andris paskaidro: “Vārītos dārzeņus izvēlējāmies pārdot tāpēc, lai atrisinātu uzglabāšanas jautājumu – mums nav tik lielas glabātuves, lai visu cauru sezonu pilnībā visu ražu spētu uzglabāt svaigā veidā.”
Paipu produkcijai ir īss derīguma termiņš, jo klāt nav šaubīgo E vielu, kas produktu padara ēdamu un lietojamu pusgadu. “Protams, garšvielas – lauru lapas, pipari, sāls – nav mūsu,” saka saimniece un atzīst: “Tas, ka viss, ko pārdodam svaigā un arī pārstrādātā veidā, ir audzis pašu zemē, tomēr sarežģī dzīvošanu. Vieglāk būtu, ja mēs visu pirktu no vairumbāzēm un tikai pārstrādātu, taču tad tas nebūtu vairs tas. Bet jā, tas ir liels darbs – audzēt, noraut, sataisīt, sekot līdzi derīguma termiņiem, taisīt pareizajās proporcijās...”

Strādā, lai būtu pilni stendi
Paipu saimniecība ir divarpus hektārus liela: sešās siltumnīcās un gabaliņā zemes var atrast visplašāko Latvijā iespējamo dārzeņu klāstu. Zinātājiem ir skaidrs, ka tas prasa pamatīgu darbu. “Tas ir sviedri un putekļi,” noteic Andris, kurš ir galvenais palīgs sievai.
“Cilvēkiem ir tāda psiholoģija – ja nav pilns stends ar kaudzi, tad nepirks. Ja ir pilns, sortiments dažāds, tad piekrišana lielāka. Uzlikšu uz paplātes desmit gurķus, neviens tos neievēros,” secinājusi saimniece. Arī divu, trīs cilvēku rinda nenozīmējot, ka nauda nāk. Pircēji bieži iegādājoteis preci tikai par pāris centiem. Kāda peļņa?!
“Slims jau arī tu vispār nevari palikt, jo slimības lapas mēs apmaksājam paši ar savu darbu. Nesatrādāsi, nebūs arī naudas. Ja nu gluži temperatūra ir 40 grādi, tad pagulēsi vienu dienu, bet, ja otrā dienā būs 38, iesi un strādāsi!” vēl kādu niansi ieskicē Andris. Un Lauma piebilst, ka šad un tad ir bijušas situācijas, kad rokas nolaižas un kādu mirklīti šķiet, ka visam jāmet miers, bet tad nonākot pie atklāsmes: “Bet ko tad es darīšu? Ko vēl protu tikpat labi?” Un rosoties tālāk.
“Tas, ka mums ir sortimenta bagātība, nezinām, vai ir pareizi. Vienkārši esam pieraduši pie tā, ka cilvēkiem ir izstrādājusies gaume, iecienītākās lietas, un mēs zinām, ko viņiem varam piedāvāt,” sievu papildina Andris. Kā piemēru Paipas min skābēto kāpostu tirgotājus. “Viņiem tiek piedāvāts viens produkts dažādās variācijās, vairāk neko citu viņi netirgo un neko arī nevajag, jo tā lieta iet. Mums piedāvājums ir plašs, kas ieliek tādā kā jūgā – tā ir atbildība, visu laiku jādomā, ko un kā tirgot,” atšķirības uzsver Lauma.
Produkciju uz tirgu viņi ved trīs reizes nedēļā, klientiem visvairāk garšojot gurķi, tomāti un vārītās bietes. Ja kaut kas akurāti beidzoties un esot ļoti pieprasīts, tad vedot arī biežāk, bet pirms tam tiek izvērtēts, vai atmaksāsies.

Neparedzamie strādnieki
Produkciju Pētertirgus stendā uz maiņām tirgo divas pārdevējas. Abas pie Paipām strādā gadiem. “Mūsu nosacījums, pieņemot darbā, bija nevis pasniegt preci, bet gan pārdot, būt godīgiem. Mūsējās to lietu pieprot!” vienlaikus slavē gan Andris, gan Lauma, taču atzīst: atrast pārdevēju un nepieciešamības gadījumā strādniekus uz lauka ir situācijas kā diena pret nakti. “Esam visu ko piedzīvojuši. Par pārdevējiem grib būt visi, bet ar strādniekiem gājis visādi,” saka Andris un atstāsta atgadījumus palīgu nolīgšanā: “Pašā sākumā, kad visu šo uzsākām, vajadzēja ravētājus. Atbrauc bariņš. Viena pilsētas dāma augstpapēžu kurpēs un zīda blūzītē apņēmīgi teic, ka strādās. Cits atbrauc, paņēmis vēl līdzi bērnus, jo zina, ka dodam pusdienas. Protams, daudzi draugos ar alkoholu, nedēļas nogalē algu nodzēruši, pirmdienā vairs nav, par ko šurp un mājās uz Liepāju tikt.” Talkās aicināti arī pusaudži, kuri sastrādājuši visādus brīnumus. Tāpēc arī tagad ar daudziem darbiem galā labāk tiekot paši. “Ja strādnieks pa dienu izdara pusi no tā, ko es pati, un viņš saņem par darbu, piemēram, 40 eiro, tad man pašai alga būs tikai tad, kad preci iztirgošu,” situāciju skaidro Lauma.

Raža šogad – bagātīga
Paipu saimniecībā oktobra sākumā vairākās siltumnīcās vēl aizvien sārtojās milzīga izmēra tomāti un vēlās gurķu šķirnes. Vēl vienā siltumnīcā sadīgušas dilles un spināti griežami nost.
Uz lauka vagās slejas brangi puravi, pamatīgi nobriedušas seleriju saknes, ko neizdodas izaudzēt kuram katram. “Tāpat kā visa raža, arī selerijas šogad padevušās. Tās jāsēj februāra beigās, marta sākumā, jāiesēj, bet nedrīkst apbērt ar zemi. Sēkliņām vajag gaismu. Selerijas padara garšīgu buljonu zupām, dod krepti sautējumiem, var arī sagriezt līdz puscentimetru biezās šķēlēs un izcept. Arī ir garšīgi,” zina Lauma.
Kastēs salikti sīpoli, savukārt vārīšanas telpā tiek dzesēti vairāki milzīgi katli ar galda bietēm. Verandā sanesti vairākas tonnas milzīga izmēra un krāsu ķirbju. “Paši no sēkliņām audzējām stādus, sēklas gan pirkām. Šogad iesējām tūkstoti. Te ir gan parastie “Latvijas omīšu” ķirbji, gan sviesta, riekstu un muskata ķirbji. Šogad raža tik liela, ka jādomā, kur tos liksim,” priecājas saimnieki.

Maldīgie stereotipi
Skeptiķiem, neredzot šādus skatus un stāstus realitātē, šķiet, ka Laumas tirgotais svaigais produkts nav audzis vietējā saimniecībā. Tirgū Paipām jāsaskaras ar cilvēku stereotipiem par ievesto un vietējo produkciju. “Piemēram, cilvēki domā, ka nomazgāta, tīra prece ir pirmais apliecinājums, ka tā ir ievesta. Es pretī saku, ka mazgāts dārzenis pircējam ir lētāks, jo smiltis taču arī, kaut nedaudz, tomēr sver! Zemjainie, smilšanie kartupeļi līdz ar to tiek novērtēti augstāk, jo tos vairāk uzskatīs par vietējo. Esam veduši martā pašu audzētus, glabātus kartupeļus, kas nomazgāti izskatās pēc jaunajiem. Protams, atkal tos pilnīgi atklāti nosauc par importa! Un kā mēs cīnījāmies ar agrajiem gurķiem, lai pierādītu, ka tie ir mūsu pašu!” pieredzētajā dalās Andris.
Bieži dzirdētas frāzes, ka viņi jaucot kopā poļu gurķus ar mazliet vietējiem, visus uzdodot par Nīcas gurķiem. “Mēs uz šādām replikām nereaģējam. Jo cilvēki nesaprot, dzīvo priekšstatos. Piemēram, ir, kas domā, ka ārā, tirgus laukumā, tiek pārdota vietējā prece, bet zem jumta visi dārzeņi un augļi ir ievestie. Vienu reizi mums bija gadījums, ka pie mums nopērk kādas lietas un teic, ka jānopērk kāds vietējais gurķis. Iziet ārā un nopērk Polijas gurķi! Līdzīgi ir ar puraviem. Pašu audzētos sīpolaugus sezonas laikā reti kurš novērtē, bet “ārzemnieku” ziemā pirks, jo vietējo vairs nebūs.”
Lai šos stereotipus kliedētu, Paipas plāno savai produkcijai ieviest dizainu. “Tās varētu būt vienkārši baltas kastītes, lai cilvēkiem nerēgotos veikalos paņemto poļu preču marķējumi,” noteic Andris.

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Uzglabāšanas problēmu atrisina, dārzeņus pārstrādājot

Kategorijas