Neredzīgie gūst atspērienu atsaucīgos cilvēkos

2016. gada 13. oktobris 07:00

“Kad cilvēkiem, kuriem ir visas maņas, ļaujam ar spēļu palīdzību iejusties neredzīga cilvēka situācijā kaut vien uz pāris mirkļiem, viņiem paveras pilnīgi jauna pasaule,” savu pieredzēto stāsta Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs Māris Ceirulis. “Kursas Laika” uzrunātie neredzīgie uzsvēra, ka daudzas lietas apguvuši tā, lai galā tiktu paši, taču joprojām nākoties saskarties ar divējādu attieksmi: gan ar negatīvām replikām uz ielas, gan arī sirsnīgu, cilvēcīgu palīdzību ikdienišķās situācijās. Lai gūtu kaut nelielu priekšstatu par dzīvi bez vienas no svarīgākajām maņām, divi pilnībā neredzīgie – Gatis Preiss un Jānis Griķītis – ar savu stāstījumu ļāva ielūkoties sadzīvē un to, kā Neredzīgo biedrība radusi viņiem iespēju justies saprastiem.

Dzīvo, lai būtu interesanti
Pirmās grupas invalīdam Gatim Preisam ir 36 gadi. Kad vīrietis bijis vēl zīdaiņa vecumā, atklāts, ka viņam ir veselības problēmas. “Mans tēvs, būdams armijā, laikam bija guvis paaugstinātu radiāciju. Kad piedzimu, vēl biju vesels. Taču tad atklājās problēmas ar veselību. Man bija jādod zāles. Laikam gan radiācija, gan zāles darīja savu,” stāsta Gatis. “Taču laika gaitā, atmirstot redzes nerviem, redzēšana arvien pasliktinās. Agrāk varēju vēl ko saskatīt, taču tagad kļūst aizvien sliktāk. Redzu tikai spilgtu gaismu – redzes lauks samazinās,” skaidro neredzīgais. Viņam nepatīk, ka tiek lietots jēdziens “akls”. “Kad par mums rakstiet, sakiet labāk – neredzīgs!” viņš lūdz. Papildus redzes problēmām vīrietis bērnībā caurvēja ietekmē kļuvis arī vājdzirdīgs; lai dzirdi uzlabotu, viņš lieto dzirdes aparātu.
“Es vispār cenšos dzīvot tā, lai man ir interesanti. Tādēļ dzīvoju kopā ar saviem vecvecākiem. Braucu uz biedrību, satieku citus. Kādu reizi uz šejieni nokļūstu ar biedrības transportu, tagad ar sabiedrisko transportu. Man liela aizraušanās ir tandēmvelo braukšana. Sēžu aizmugurē. Kad atrodu kādu, kas stūrē, tad izlīkumoju Liepāju krustu šķērsu!” ar prieku stāsta neredzīgais vīrietis. Taču ar šofera atrašanu klājoties kā nu kuru reizi. “Tas prieks man sanāk tad, ja otram cilvēkam, kurš sēž pie stūres, sanāk laika,” noteic entuziasts.
Gata mamma dzīvo Pierīgā, viņam ir arī brālis Liepājā un jaunāks pusbrālis, kurš Vācijā studē. “Liepājas brāli satieku mazāk. Kad pusbrālis atbrauc, dodamies izbraukumos. Tad viņš mani izvizina ar riteni,” savu prieku pauž vīrietis un stāsta, ka viņa vecvecākiem ir divi kaķi, kurus viņam ļoti patīkot mīļot. “Viens ir seniedzīvotājs, bet otru omīte izglāba no ielas, jo bija traumēts un aukstumā bija tikpat kā pie sienas piesalis,” teic Gatis.

Strādā un apgūst jauno
Jānis Griķītis uz Liepāju brauc no Kuldīgas. Viņš kopā ar sievu, arī pirmās grupas redzes invalīdi, brauc uz Neredzīgo biedrību un tajā uzturas no pirmdienas līdz ceturtdienai. Šajās dienās viņi saņem vajadzīgo atbalstu, izmanto piedāvātos pakalpojumus.
“Mums Kuldīgā daudz no tā, kas ir šeit, nav. Bet te mēs esam cilvēkos, ļoti gribas būt cilvēkos!” teic cienījamā vecuma kungs. Šeit viņam raisīta interese par datora lietošanu. To apgūstot, pats mājās iegādājies datoru, lai varētu tā iespējas izmantot arī ikdienā. “Pirms tam datori mani vispār neinteresēja. Mani ļoti interesē vēsture, taču Braila rakstā man ir grūti lasīt, jo pirksti ir nostrādāti – uz tiem ir raupja āda, nervu gali palikuši nejutīgi. Taču datorā es varu atrast daudz – redzēt ziņas, uzzināt jaunumus, atrast tik daudz ko par sev mīļo vēsturi! Visas vēstures lietas grāmatās nemaz tā nevar atrast, bet internetā gan ir daudz informācijas!” sajūsmā ir kungs, uzsverot, ka informācija ar skaņu viņam tiek sniegta tik izsmeļoši, it kā tiešām to visu redzētu.
Jānis stāsta, ka vājredzība viņam atklāta bērnībā. “Kad man bija jāsāk iet pirmajā klasē, ārsti atrada, ka kaut kas tomēr nav īsti kārtībā ar acīm. Vecāki tam nebija pievērsuši uzmanību. Piecas reizes dzīves laikā esmu operēts: vienai acij – divas, otrajai – trīs operācijas. Nekādus būtiskus uzlabojumus nemanīja, tad vairs neoperēja,” par redzes traucējumiem mūža garumā stāstījumu sāk Jānis. “Līdz 1993. gadam arī strādāju. Iesākumā kolhozā, pēc tam 16 gadus Ogres tuberkulozes sanatorijā “Saulstari”. Darīju visu, ko vajadzēja. 1989. gadā sāku manīt, ka redze pasliktinās. Tagad neredzu pilnīgi neko.”

Grūtības nemeklē
Jautāts, kā tiek galā ikdienā, Gatis atbild: “Es grūtības nemeklēju. Ar savu situāciju protu ļoti labi sadzīvot.” Neredzīgā vīrieša asistente oficiāli ir viņa vecmāmiņa. “Vectēvs arī pie darba tiek pielikts un ved mani, kur vajag. Tikai tagad omei uznācis tāds veselības švakums,” viņš saka. Gata dzīvesvietā Liepājā, K. Ūliha ielā, vides pieejamība ir sakārtota. “Es arī priecātos, ja vairāk būtu tādu veikalu, kur varētu visu vajadzīgo paprasīt pārdevējam – tie ir tādi veikali, kur ir pašas vajadzīgākās lietas. Pašapkalpošanās veikalos man bez palīga būtu grūti kaut ko atrast. Taču risinājumus es vienmēr esmu atradis – citādi nemaz nevar. Cilvēki, kuriem ir visas maņas, protams, ne visi mūs saprot un pamana. Tā tas ir. Mēs jau paši ikdienas situācijās zinām, ko un kā darīt, taču ir arī cilvēki, kuri pārlieku uzbāžas ar palīdzību. Būtu labi, ja pirms tam pajautātu,” tā Gatis.
Ikdienā trīs līdz četras reizes nedēļā Liepājas Neredzīgo biedrībā Gatis citiem redzes invalīdiem māca datora lietošanu, ko pats apguvis lielākoties pašmācības ceļā. “Datorā es pilnībā neko neredzu. Viss notiek ar palīgprogrammas palīdzību, kur visas darbības tiek pateiktas priekšā,” viņš demonstrē. “Un ar šīs programmas palīdzību es varu strādāt – varu rakstīt, iet internetā un lasīt ziņas. Vienīgi programma nenolasa bildes, dažreiz tikai tās vietā tiek nolasīta ciparu kombinācija, kura nevienam neko neizsaka.”

Apgrūtina vides nepieejamība
Jānis un viņa sieva iemācījušies tikt galā ar sadzīves situācijām. “Patiesībā mums tā īsti neviena nav – pašiem jau vien jātiek galā. Taču situācija mums ir tāda – līdz savas mājas priekšai iziet varam, bet tālāk ir zaļa pļava, kur iemītas suņu takas un tu nezini, kur katra no tām aizvedīs! Blakus jau ielas ir, bet līdz tām tikt ir grūti, jo vides pieejamība tālāk no ielām, kur ir ierīkotas vadlīnijas, nav ieviesta. Tas ir gaužām bēdīgi! Teikt jau varētu, bet kas mūs ņems vērā? Tā visa taču naudas lieta!” nopūšas sirmais kungs.
“Kad vajag iziet, mums ir asistents, taču uz veikalu gājiens tā īsti pienākumos nav paredzēts. Asistentam papīros vajag zīmogu. Visās vietās, kur invalīds būtu jāved un kur viņam vajadzētu iet ar palīgu, zīmogu nevar dabūt. Veikals – tā ir pirmā nepieciešamība, taču nav iekļauts apmeklējamo vietu sarakstā, jo tur nav zīmogs pretī! Protams, asistents mums palīdz, vienalga. Paldies Dievam, mums ir laimējies, ka esam sastapuši saprotošus cilvēkus sev apkārt, kas palīdzēs, ja lūgsim. Nostrādā cilvēcīgais faktors. Protams, uz ielas esam dzirdējuši dažādas replikas,” savu pieredzi ikdienā izklāsta Jānis.

Klūdziņu pīšana – pieprasīta
“Man ir ļoti liels prieks, ka mūsu biedrība cilvēkiem ar dažādām invaliditātēm ir kā tāds atspēriena punkts. Viņi uzzina par iespējām, nodarbībām un iesaistās, lai viņu dzīves būtu piepildītas,” gandarījumu pauž Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs Māris Ceirulis.
Biedrībā iesaistījušies 700 biedri, kuri dzīvo bijušā Liepājas rajona teritorijā un Kuldīgas novadā. Tās ir dažādas nodarbības, kur invalīdi var saņemt sociālo, praktisko un garīgo palīdzību. Ļoti pieprasīta ir klūdziņu pīšana, atklāj biedrības brīvprātīgā Gunita Kronberga. Cilvēki stāv pat rindā, lai tiktu šajās nodarbībās un varētu taisīt pinumus. “Turklāt neredzīgie ir daudz akurātāki un precīzāki pinēji,” novērojusi meistare.
“Vispār nodarbības veidojam pēc cilvēku pieprasījuma. Pēdējais izveidotais domubiedru pulciņš, kur iesaistīšanās, protams, ir brīvprātīga, ir Bībeles stundas. Cilvēki ar invaliditātēm gūst šeit sirdsmieru, iegūst dvēseles mieru, lai saprastu un izprastu situāciju, kāpēc ar viņiem tā ir noticis. Jo visām lietām ir augstāks izskaidrojums,” noteic biedrības vadītājs.

Krievija attīstībā atpaliek
“Pēdējā gada laikā mēs esam snieguši daudz konsultāciju un esam bijuši pieredzes apmaiņā gan Latvijā, gan Krievijā, kur konsultējām un stāstījām par Liepājas praksi vides pieejamības ieviešanā cilvēkiem ar invaliditāti. Jāteic gan, ka lielajā kaimiņvalstī ir apmēram tāda attīstības stadija šajos jautājumos kā pirms desmit gadiem pie mums. Tur ir pats iesākums. Septembrī bijām Maskavā, tur situācija ir mazliet labāka, bet Jekaterinburgā un Čitā daudzi bija pārsteigti par elementārām lietām,” secinājumos dalās M. Ceirulis. “Čitā maijā vadījām meistarklases. Izspēlējām spēli. Redzīgai skolotājai aizsējām acis, un viņai bija jāpieķeras pie manis, neredzīga cilvēka. Viņa jautāja, kā nu tas būs. Atbildēju – viņai jāuzticas man. Gājām pa ielu, sieviete bija nepajokam nobijusies. Jutu, kā viņa vibrē no bailēm. Viņa man jautā: bet tur ir mašīnas, vai tās mūs nenobrauks!? Es atbildu: nezinu, tad jau redzēs, uzticies man! Un viņa paliek pilnīgi stīva no uztraukuma. Pēc tam, kad es vedu aiz sevis jau citu cilvēku, sieviete bija ļoti pārsteigta, kādu ceļu mērojusi manā vadībā. Lūk, ļaujot iejusties šādā situācijā, cilvēks gūst kaut nelielu izpratni par mūsu sajūtām. Līdzīgi mums gāja “Dvēseļu veldzes dārzā”. Atbrauca skolēni. Lai arī viņi izjustu neredzīga cilvēka pasauli, iedevām spieķus, lai aiziet līdz konkrētajai vietai, iepriekš izpētot apkārtni. Kad aizsējām acis, tad nu viņiem gāja, kā gāja – katrs aiziet uz savu pusi, nomaldās. Vajag viņiem vienkārši pateikt pāris elementāras norādes, kā rīkoties, ieklausīties apkārtnē, kā un kāpēc spieķis tiek izmantots! Es bieži vien nesaprotu, kādēļ tad, kad tiek taisīti kādi vides pieejamības projekti, netiek pieaicināti cilvēki, kuri reāli zina un saprot šīs lietas? Kāda jēga ir izmest naudu, ja projekts reālā dzīvē ir pilnīgi nelietojams?”

Karte ar valstu kontūrām
M. Ceiruļa kabinetā pie sienas izvietota milzīga pasaules karte. Teju katrai pasaules valstij apkārt apvilkta spīdīga, bieza kontūra, kas ir biedrības kārtējais radošais piegājiens neredzīgo izglītošanā. “Ļoti svarīga ir ne tikai vides pieejamība, bet arī ērta un saprotama informācija cilvēkiem ar redzes invaliditāti. Te nu mēs piegājām radoši. Nopirkām milzīga izmēra pasaules karti, pielīmējām pie sienas. Vienam studentam uzdevām pasaules valstīm apvilkt apkārt kontūras. Tādējādi vizuālo informāciju padarījām redzamu neredzīgajiem – viņi ar roku var pārbraukt pāri valstu kontūrām un rodas priekšstats par valstu izmēriem, kur tās atrodas. Īpaši svarīgi jau tas ir, kad cilvēks dzird par notikumiem pasaulē, viņš ar tausti kartē gūst jaunas zināšanas par pasauli. Globusā jau neko neparādīsi un neko līdzīgu neuztaisīsi – tur viss mazs. Neredzīgais, aptaustot šo karti, zina, cik liela ir Krievija un kāda izskatās, piemēram, Norvēģija. Ar katras valsts kontūru viņiem rodas savas asociācijas, raksturojošais vārds,” pastāsta M. Ceirulis.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Neredzīgie gūst atspērienu atsaucīgos cilvēkos

Kategorijas