Pa riktīgam dulls uz skriešanu

2016. gada 13. oktobris 07:00

610

Kazdandznieks Rainers Meiers bija starp tiem 42 tūkstošiem laimīgo, kuriem šoruden bija iespēja piedalīties vienā no pasaules lielākajiem maratoniem Berlīnē. Gāja raibi – mājās aizmirsts pulkstenis, stress pie tualetes būdiņām, iespaidīgs personīgais rekords un mājās pārvests krekliņš “Londona”. Sarunas laikā secinām, ka Raineram jubilejas gads – paskrējuši jau 20 gadi, kopš viņš vairs neplosto un pieveicis savu pirmo maratonu.

Paspēj pačurāt
Berlīnes maratons ir viens no pasaules lielā sešnieka, kurā ir arī Ņujorka, Čikāga, Bostona, Tokija un Londona. Jau pagājušā gada novembrī bija jāpiesakās, jānorāda savs bankas konts, lai organizatori varētu pārbaudīt, vai tajā ir dalībai nepieciešamie simts eiro. Decembrī notika izloze, un Rainers bija starp laimīgajiem, nauda tika automātiski atskaitīta no konta. Sākās gandrīz gadu ilgais gaidīšanas posms.
Rainers stāsta, ka pirmsstarta murdoņa bija liela kā skudru pūznī. Pēdējā brīdī visiem vajag uz tualeti, arī pašam. Pie būdiņām garas rindas, pilni apkārtējie krūmi, cits turpat patur ko sev priekšā, lai pačurātu, bet paspējis izstāvēt rindu. Pēc tam jāmeklē sava starta vieta. Bija organizatoriem jānorāda savs iepriekšējā gada labākais rezultāts. Rainera vieta starp 42 tūkstošiem skrējēju bija aptuveni pa vidu, nedaudz uz starta pusi. “Iespaidīgi, kad gāju uz startu. Ieraugu – viens žogs, otrs žogs, tur pūlis, tur pūlis, liekas – šausmas! Pārlēcu pār žogu un ielīdu vienā šķirbiņā. Vēl piecas minūtes bija palikušas,” iespaidos dalās sportists. Uz lielajiem ekrāniem prezentēja pasaules klases maratonistus, priekšā tālumā gaisā uzlidoja baloni – uz lielajiem ekrāniem varēja redzēt, ka maratons ir sācies.
“Tad tip, tip, tip, tip. Man pagāja piecas minūtes, līdz aizvirzījos līdz īstajai starta vietai. Pirmajos desmit kilometros blīvums tāds, ka jāskatās, kur liec kāju. Cilvēku jūra apkārt un gar ielu malām. Visu laiku skrēja skudriņas pa muguru,” stāsta Rainers. Savukārt Berlīnes maratona finišā dalībnieku blīvums vēl tāds kā Valmieras maratona pirmajā kilometrā. Viņš no pieredzes zina, ka vienmēr šādos gadījumos, kad ir liels apkārtējo atbalsts, var aizdrāzt par ātru. Turklāt šoreiz bija jāiztiek bez pulksteņa, ko bija aizmirsis mājās. Savu skriešanas laiku vajadzēja kontrolēt no pulksteņiem, kas ik pēc pieciem kilometriem bija ielu malās. Temps bija ātrs – pusmaratona laiks – stunda un 32 minūtes ar sekundēm.

Sadzeras alu
Raineram bija priekšnojauta, ka rezultāts Berlīnes maratonā varētu būt labs. Pirms starta ikviens varēja nobildēties pie pulksteņa, uz kura uzstellēts savs vēlamais rezultāts. Kazdandznieks palūdzis meitenei uzlikt trīs stundas un 11 minūtes. Neticami, bet maratonā viņš finišēja tikai par 29 sekundēm lēnāk. Par septiņarpus minūtēm tika labots personīgais rezultāts. “Fantastika! Ja visu gadu būtu bijis baigais treniņu process, bet nekā tāda jau nebija. Laikam uz sajūsmas viļņa,” sasniegumu komentē Rainers. Pēc finiša gan viņam pirmajās desmit minūtēs bijusi slikta dūša. Pēc tam ticis līdz vietai, kur dalībniekiem deva bezalkoholisko alu. Mirklī izrāvis piecus alus. Sportists rēķina: ja katrs vismaz litru izdzer, tad organizatoriem jāsagādā vismaz 40 tonnas dziras.
Berlīnes maratons notika svētdienā, bet Rainers izmantoja iespēju sestdien piedalīties arī aptuvenu sešu kilometru garajā brokastu skrējienā. Tas vijās līdz olimpiskajam stadionam, bija iespēja apskriet apli arī pa stadiona skrejceļu. “Sapratu, kamdēļ vakarā ir vērts līst laukā un skriet. Vienam skriet pa taciņu nav tas. Kad vēl apskatos, kāds bars palika aiz manis, tad vispār ir woow. Tad saprotu, ka tik švaki nemaz neskrienu, ka ir vēl lielāki tūristi par mani. Beidzamie finišēja pēc sešām stundām.”
Viņš ar rezultātu trīs stundas 11 minūtes un 29 sekundes ierindojās 2668. vietā, bet savā “V55” vecuma grupā starp 2200 vīriem bija augstajā 48. vietā. Pirms maratona plānojis aizķerties aiz trim stundām un 15 minūtēm, tagad jau lūko, ka trīs stundas un desmit minūtes nav tālu. Jaunu rekordu derētu labot jau martā Barselonas maratonā. Tur dalībnieku būs mazāk – aptuveni 16 tūkstoši.

Misējas ar krekliņu
Rainers parasti somu kravā pēdējā dienā, bet šoreiz jau laikus visu salicis. Pulkstenis pirmo reizi palika mājās. Attapies lidostā mantu pārbaudes laikā. Sākumā bijis kreņķis, bet tagad jāsecina, ka varbūt tā pat labāk, jo citādi visu laiku būtu skatījies pulkstenī un kontrolējis savu laiku.
Kuriozs Raineram sanāca arī ar krekliņa “Berlīne” iegādi. Berlīnes maratona krekliņi maksājuši 50 eiro, bet kādā veikalā par trim eiro bijuši krekliņi ar uzrakstu “Berlīne”. Piemērīja, derēja. Paņēmis citu, lai būtu iepakojumā. Mājās, mantas izkravājot, gribējis uzvilkt, atklājies, ka nopircis ar uzrakstu “Londona”.
Tagad Raineram jau kabatā ir biļete uz Barselonas maratonu, kur dalības maksa pirmajiem desmit tūkstošiem skrējēju bija 60 eiro. Savukārt nākamā gada janvārī Rainers jau atkal dosies uz Maroku, kur ceturto reizi plāno piedalīties Marrākešas maratonā. Pašā pirmajā gadā viņš tur skrēja pusmaratonu. Lidmašīnas biļete par 120 eiro jau iegādāta, bet dalība maratonā ir 70 eiro. Raineram uz sacensībām patīk doties kompānijā. Pirmajā gadā uz Maroku devies kopā ar “Noskrien” forumā sastaptu svešu čali, bet tagad uz Maroku brauc arī Aizputes skrējējas. Savukārt uz Barselonu doties sakārdinājis dunalcnieks Dainis Žuburs, bet uz Berlīni samusināja liepājnieks Ruslans Šuļga.
Nedēļas nogale Berlīnē vai astoņas dienas Marokā – izmaksu ziņā ir līdzīgas. Rainers Marokā nakšņo viesnīcā, kur pieejami trauki, plīts. Var tirgū nopirkt olas un kartupeļus un pats pagatavot. Kad gribas izbaudīt ņigu ņegu un maksāt par sajūtām, tad gan viņš aizstaigā uz lielo tirgu. “Es daudz ko esmu kādreiz nopircis un pēc tam domājis, vai man to vajadzēja. Par Maroku ne mirkli nav žēl, ka esmu naudu iztērējis. Tamdēļ ir vērts strādāt, lai aizbrauktu tur.”
Vietējie piepelnās
“Marokā ceturtajā gadā man telefonu nospēra. Meistari! Nobildējāmies, iesviedu ķeselē. Ne tur bija drūzma, vieni paši. Ķeselē bija caurums, pārgriezuši. Zinot, cik viņiem ir maksa par internetu, baidījos, ja ierubīs, gadu neatmaksāšu. Kad viesnīcā paspēju nobloķēt un uzzināju, ka nekas nav lietots, bija prieks. Tur viņi staigā un uz ielām piedāvā telefonus, skatījos, vai manējais jau būs tirgošanā,” stāsta Rainers.
Pēc pabūšanas Marokā Liepāja no rītiem liekoties izmirusi, bet pie viņiem jau agri no rīta visi rosās kā skudras. “Mūsējie, kuriem slikti, iet uz pagastu, lai palīdz. Tur tā nav. Katrs izdzīvo, kā māk. Cits tevi aiz rokas aizved paēst. Par to, ka atvedis klientu, viņam no saimnieka atlec. Novēroju, ka autobusu pieturā viens atvedis trīs pasažierus, par to biļešu tirgotājs viņam iedeva naudiņu. Ielas malā stāv veči dzeltenās vestēs un uzrauga automašīnas, ja vajag, arī putekļus noslauka. Par to katrs iedod viņiem kapeiciņu. Es tur mēnešiem nevarētu dzīvot, bet nedēļu var, ja vēl iedomājas, ka mājās ir auksts un slapjš, bet tur pāri divdesmit grādiem,” saka sportists.

Rīko pampaku
Rainera kontā šogad ir jau pieci maratoni. Pusmaratons viņam šobrīd neliekas vairs nekas dižs. Skrējējs Kazdangā cenšas iekustināt arī citus, piektdienas vakaros rīkojot Pampaku skrējienus. Citreiz ir vairāk nekā desmit aktīvistu, citreiz – četri vai pieci. Sportists priecājas, ka arī vietējām sievām āķis ir lūpā. “Sākumā trinīti nespēja noskriet, bet tagad skrien jau desmitnieku. Ja cilvēki kustas, pašam ir gandarījums.” Viņaprāt, ir jāpamudina, kopā vieglāk ir pavilkties veselīgam dzīvesveidam. Vienam sākt skriet ir grūti. Ja iesācējs redz, ka ir progress, tad jau sāk domāt par nākamo mērķu uzstādīšanu.
Pieredzējušais skrējējs ir pārliecināts, ka neskrējējam iesākumā organisms būs piemērots ātrai iešanai. Viens viņa paziņa apmeklējis Latvijas Olimpiskās vienības sporta laboratoriju, kur izmeklēšanā secināts, ka viņš var sportot – ejot. Pēc diviem, trim mēnešiem jau varējis ātrāk iet. Arī Rainers šoruden “Facebook” laimēja laboratorijas apmeklējumu, kas tā maksā 100 eiro. Vairāk nekā divu stundu garos testos uzzinājis, ka pats sevi treniņos pietaupa, varot vēl vairāk pamocīt. Ja līdzekļi atļauj, šāds laboratorijas apmeklējums būtu vispareizākais, ja gribas pusmūžā sākt sportot. Ja ne, vismaz pulsometru vajag iegādāties, lētākie par 30 eiro pieejami. Vēl vienkāršāks variants – ja skrienot var mierīgi sarunāties, tad tas ir normāls temps. Rainers piebilst, ka vēlāk jau sākas čupošanās ar citiem skrējējiem. Tad gribas smukākas čības, treniņtērpu. Sākumā bez tā visa var iztikt. Uz apaviem gan nevajagot taupīt.

Bamšļa vietā skriešana
Rainera aktivitātes fiksētas viņa profilā kluba “Noskrien” mājaslapā. Pagaidām šogad viņš jau pieveicis 1600 kilometrus. Sportists rēķina, ka kopumā būs kādi divi tūkstoši – maz. Labākajos gados ir bijuši pat 2400 kilometri. Savukārt kopumā, kamēr aizrāvies ar skriešanu, jau pieveikti 12 tūkstoši kilometru.
Runājot par nākamajiem izaicinājumiem, viņš prāto, ka maratonā reāli būs izskriet trīs stundas un desmit minūtes, bet pusmaratonā gribētos stundu un 28 minūtes nomainīt pret stundu un 27 minūtēm. “Gribēšana ir, bet brīžiem jūtu, ka organisms sāk protestēt un ir par daudz.”
Apskatot līdzpaņemtās medaļas, secinām, ka Rainera pirmais maratons bija 1996. gada oktobrī Rīgā – Tautas maratons. Paskrējuši jau 20 gadi. Toreiz viņš tādam pārbaudījumam absolūti nav bijis gatavs. Viss notika “uz urrā” un beidzās pie dakteriem. “Bija tā, ka Jaunajā gadā beidzās mans plostošanas periods, bet vasarā atmetu pīpēšanu. Es dzēru, pīpēju. Nevarēja to visu atmest, neko neliekot vietā. Šobrīd mana atkarība ir skriešana. Tas ir labāk nekā ezermalā sēdēt ar bamsli. Dzeršanas periods bija – kā no armijas pārnācu. Sapratu, ka tas sāka man traucēt, visur dumpis. Es nemūžam vairs negribu tā, kā bija uz pohām. Tas bija riebīgi. Neviens plosts nestāv klāt maratonam,” uzskata Rainers. Viņam ir paziņas, kas pēc maratona uzpīpē, bet pašam to negribas, arī skopums neļauj. “Tas maksā bargu naudu. Darbā prasa: par kādu naudu tu brauc? Es atbildu: parēķini, cik tu nopīpē! Es par to naudu divas reizes esmu jau uz Maroku aizbraucis!”

Domā, ka maksā
Rainers strādā Jura Mātera Kazdangas pamatskolā par saimnieku. Kad darba diena četros pēcpusdienā beidzas, tad varot nodoties skriešanai. Skrējiena garums ir atkarīgs no garastāvokļa. Ja ir sajūta, ka negribas skriet, tad neskrien. Savukārt dalība sacensībās viņam ir viss sāls. “Ja nebūtu sacensību, es diez vai skrietu. Ja tikai priekš veselības, tad es makšķerētu,” spriež kazdandznieks.
Agrāk vietējie vairāk uz viņu skatījušies kā uz dullo, kurš katru dienu skrien. Nu pieraduši, lai gan ik pa laikam kāds pajautā: “Cik par to maksā?”, domājot, ka par skriešanu nāk nauda kā spaļi. Ļaudis ir izbrīnīti, kad uzzina, ka neko nemaksā, bet Rainers pats maksā par savām iespējām sportot. “Tad gan saka, ka es neesmu riktīgs,” smejas skrējējs.
Raineram vēl patīkot makšķerēt, bet neesot tik traki ar to aizrāvies kā viņa dēls. Gribas visu darīt pamatīgi: tā bija ar dzeršanu, tā nu ar skriešanu. Nu jau aiz muguras 17 maratonu un gandrīz 40 pusmaratoni.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pa riktīgam dulls uz skriešanu

Kategorijas