Cik pasargāti ir mūsu personas dati?

2016. gada 20. oktobris 07:00

136

Uzrādīt personas datus nākas, aizpildot dažādas anketas, reģistrējot veikalu lojalitātes kartes, loterijas biļetes, iepērkoties internetā, ievietojot sludinājumu avīzē, nododot apģērbu ķīmiskajā tīrītavā utt. Parasti klientu lūdz norādīt vārdu, uzvārdu, vecumu, kontaktinformāciju, dzimumu, nereti arī personas kodu. Kādai dāmai varbūt nav patīkami skaļi paziņot dzimšanas gadu, saņemot numuriņu pie zobārsta, tikmēr vairākums cilvēku aizdomājas, vai nenotiek datu izmānīšana. Pieredzēts taču, ka dažādi mākleri, tirgotāji zvana, sūta īsziņas, aicinot pārdot īpašumu vai kaut ko iegādāties konkrētā firmā, regulāri e-pastā ienāk kredīta piedāvājumi. Kā kontaktinformācija nonāk ieinteresēto personu rīcībā, atliek tikai minēt.

Likumu pretrunas
Personas koda pieprasīšana bez vajadzības ir privāto tiesību aizskārums, pārliecināti cilvēktiesību eksperti. Tiesībsargs Juris Jansons vairākus gadus uzstājis: “Tai jābūt personas brīvai izvēlei. Ja grib, lai personu identificējošie dati parādās publiskajā telpā, tad tā jau ir personas izvēle. Valsts bija radījusi mehānismu, kur obligātā kārtā šie dzimšanas dati parādās. Tas nav pareizi! Jo personas koda pirmajā daļā ietvertā informācija ar norādi uz personas vecumu var veidot tiešu un netiešu diskrimināciju uz vecuma pamata gan profesionālajās attiecībās, gan citās jomās un ir vistiešākajā mērā saistīta ar privātās dzīves neaizskaramību.” Patērētāju tiesību aizsardzības likumā par personas datu aizsardzību nav teikts ne vārda. Tā ir Datu valsts inspekcijas (DVI) kompetence, ko regulē 2000. gadā pieņemtais Fizisko personu datu aizsardzības likums (FPDAL), kas nosaka: “Personas datu apstrādi var veikt tikai atbilstoši paredzētajam mērķim un tam nepieciešamajā apjomā. Personas datu definīcija ietver jebkāda satura informāciju. Līdz ar to personas dati ir ne tikai personas vārds, uzvārds, personas kods, bet arī cita informācija, kas saskaņā ar FPDAL 2. panta 8. punktu noteikti uzskatāma par “sensitīviem personas datiem” tās specifiskās darbības dēļ.”
Tajā pašā laikā DVI pārstāve laikrakstam skaidro: “Personas datu apstrāde atļauta gadījumos, ja pastāv tiesisks pamatojums un tiesisks mērķis. Visi iespējamie tiesiskie pamati norādīti Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7. pantā. Saskaņā ar to, datu apstrādei jābūt samērīgai un ar tiesisku mērķi. Katrā atsevišķā gadījumā pārzinim (iestādei, kas veic datu apstrādi) būtu jāvērtē, vai ir šis tiesiskais pamats. Likums var būt viens no tiesiskajiem pamatiem. Personas piekrišana nav vienīgais tiesiskais pamatojums personas datu apstrādei.”
Bet tā paša likuma 11. pants saka: “Sensitīvo personas datu apstrāde ir aizliegta, izņemot gadījumu, kad datu subjekts ir devis rakstveida piekrišanu savu sensitīvo datu apstrādei.”

Prasa vietā un nevietā
Anita Rulle nodzīvojusi Lielbritānijā piecus gadus. Viņai ir Anglijas rezidenta statuss, kas piešķir “rights to reside” – tiesības uzturēties Lielbritānijā, un LV pase: “Angļu pase ir mazliet savādāka. Mums galvenais ir NIN – National Insurance Number. Ierodoties Apvienotajā Karalistē, ir nepieciešams noformēt šo obligāto reģistrāciju – NIN, kas ir personīgais sociālās apdrošināšanas numurs. To prasa darbavietā.”
Visu darba mūžu Vācijā pavadījusī latviete Ilze Ritums līdz ar Atmodu pārcēlusies uz dzīvi dzimtenē un bijusi pārsteigta par personas koda nepieciešamību: “Vācijā nekāda tāda nav! Tur, piemēram, pastā pajautā uzvārdu, dzīvesvietu. Nesaprotu, kāpēc te prasa vairāk, turklāt vietā un nevietā.” Vācijā izmantojot divus dokumentus: Personalausweiß un Reisepass. Pirmo (identifikācijas karti) pārsvarā lieto darījumos, otrais ir ceļošanas dokuments – pase.
Pie mums komisijas veikala pārdevēja pieprasa klienta datus, ieskaitot personas kodu, gan saņemot realizējamo preci, gan izsniedzot naudu: šī informācija jāsniedz VID atskaitēs. Personas datus esot izmantojuši policijas pārstāvji – operatīvo darbību veikšanai.
Bez adreses, vārda, uzvārda un personas koda nosaukšanas mediju reklāmas daļas darbinieks nepieņem sludinājumu, sēru paziņojumu un apsveikumu, nenoformē laikraksta vai žurnāla abonementu. To nosaka Reklāmas likums (12. panta 5. punkts): “Reklāmas izplatītājiem ir aizliegts pieņemt no reklāmas devēja vai tā pilnvarotas personas izplatīšanai reklāmu, nepieprasot fiziskas personas vārdu, uzvārdu un personas kodu.”
Tas kaut cik attaisnojams, ja esat populāra vārda, uzvārda īpašnieks, piemēram, Jānis Bērziņš, bet kāpēc prasība attiecas uz visiem? Kādu mērķi uzņēmums, iestāde vēlas sasniegt ar personas datu iegūšanu un vai to iespējams sasniegt, izmantojot personas datus apjomā, kas nodrošina pēc iespējas mazāku iejaukšanos personas privātajā dzīvē? Teorētiski indivīds ir tiesīgs lemt, vai nepieciešams atklāt svarīgo informāciju. Tomēr realitātē, atsakoties izpaust šos datus, darījums visdrīzāk nenotiks.

Sargi sevi pats!
Ņemot vērā DVI pieredzi un izskatot dažādus iesniegumus un sūdzības, Tieslietu ministrija ir izstrādājusi rekomendāciju “Personas datu aizsardzība darbavietās”, kur tiek plaši iegūta un izmantota informācija par fiziskām personām (darbiniekiem, potenciālajiem darbiniekiem, klientiem), kā arī tiek lietotas tehnoloģijas, lai nodrošinātu darba procesa uzraudzību un darba kvalitātes kontroli.
“Attīstoties internetam, personas dati publiski ir pieejami līdz šim nebijušos apmēros, ko darba devēji izmanto, gan izvērtējot esošos, gan piesaistot potenciālos darbiniekus. Izmantojot dažādās informācijas tehnoloģiju un interneta attīstības iespējas, iespējams apstrādāt noteikta apjoma personas datus un tādējādi ietekmēt personu tiesības uz privātumu,” tiek pamatots. “Rekomendācija sniedz tikai ieskatu svarīgākajos personas datu apstrādes un aizsardzības aspektos, un katram darba devējam (pārzinim) ir jāvērtē, kādam mērķim un kādā apjomā veikt personas datu apstrādi, kā arī ir jāizvērtē drošības pasākumi katrā konkrētajā situācijā, lai nodrošinātu personas datu aizsardzību.”
Tā kā likumdošana precīzi nenosaka, kam un kādos gadījumos ir tiesības prasīt personas datus, ar šo informāciju iespējams brīvi manipulēt. Tāpēc cilvēkiem pašiem ir jādomā par rīcības sekām, savus datus neuzticot gandrīz katram, kas pajautā: mūsdienu informācijas sabiedrības laikmetā reiz noplūduši dati vairs nav atgūstami un var tikt vērsti pret jums.
Dati ierakstāmi tikai jurista apstiprinātos personu savstarpējos līgumos vai citos dokumentos, kad nepieciešama personas identifikācija. Savukārt gadījumi, kad kompānija anonīmam sarunu biedram piezvana pa telefonu un lūdz izpaust būtiskus personas datus, uzskatāmi par tiesību pārkāpumu.

Nākamgad – jauns regulējums
Padomju Savienībā personas kodu nelietoja. Latvijā to ieviesa tikai 1992. gadā, uzsākot valsts iedzīvotāju uzskaiti un reģistrāciju Iedzīvotāju reģistrā. Līdz 2017. gada 30. jūnijam personai tiek piešķirts personas kods, to veido vienpadsmit ciparu virkne, no kuriem pirmie seši cipari norāda personas dzimšanas datumu, mēnesi, gadu, bet septītais cipars norāda gadsimtu. Cipars “0” apzīmē 19. gadsimtu, cipars “1” – 20. gadsimtu, cipars “2” – 21. gadsimtu. Pirmos sešus ciparus no pārējiem var atdalīt ar defisi.
Iekšlietu ministrijas (IM) rosinātie grozījumi Iedzīvotāju reģistra likumā paredz personas kodu jauno regulējumu, kas stāsies spēkā 2017. gada 1. jūlijā. IM to skaidro ar vajadzību nekļūdīgi identificēt personas, piemēram, pārrobežu strīdos, sodu izpildē un spriedumu atzīšanā.
SIA “E-sabiedrības risinājumi” valdes loceklis Māris Ruķers tajā saredz citu mērķi un ideju – Latvijas iedzīvotājiem, kuri dzīvo un strādā ārvalstīs, būs obligāti jānorāda ārvalstīs piešķirtie identifikācijas numuri. Acīmredzot tādēļ, lai varētu iegūt papildu informāciju par viņu ienākumiem un to, vai viņi Latvijā ir nomaksājuši visus nodokļus.
Jauno personas kodu veidos no vienpadsmit cipariem, nodrošinot personas kodu neatkārtošanos. Personas koda pirmie cipari ir “32”, bet pārējie – sistēmas automātiski ģenerēti nejauši cipari no “0” līdz “9”. Tātad bērniem, kuri piedzims 2017. gada 1. jūlijā un turpmāk, tiks piešķirts personas kods, kurā netiks norādīti dzimšanas dati. Pārējās personas varēs mainīt veco personas kodu uz jauno, ja radīsies šāda vajadzība. Ja vajadzības nebūs, iedzīvotājs varēs turpināt dzīvot ar esošo personas kodu.
Mainīt personas kodu drīkstēs tikai vienu reizi, personīgi iesniedzot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei iesniegumu un lūdzot piešķirt personas kodu, kurā netiek norādīts dzimšanas datums. Pēc personas koda maiņas nepieciešams saņemt jaunu personu apliecinošu dokumentu, pasi un/vai identifikācijas karti. Citi iepriekš izdoti dokumenti pēc personas koda maiņas būs jāmaina tikai tad, ja tas noteikts attiecīgo jomu regulējošos normatīvajos aktos.
Personas koda maiņa neietekmē personai iepriekš izdoto dokumentu juridisko spēku. Lai pierādītu savu identitāti, persona Iedzīvotāju reģistrā varēs pieprasīt izziņu par personas koda maiņu. Savukārt, ja persona centīsies atteikties no saistību pildīšanas, nomainot kodu, jebkuram cilvēkam būs pieejams bezmaksas e-pakalpojums “Iepriekšējā un piešķirtā jaunā personas koda salīdzināšana”, kurā, ievadot iepriekšējo personas kodu, tiks parādīts, kāds ir jaunais personas kods.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Cik pasargāti ir mūsu personas dati?

Kategorijas