Paredz divus trakus gadus

2016. gada 20. oktobris 07:00

788

SIA “Grobiņas SPMK” vadītājs Ilgonis Jēčis “Kursas Laikam” 2007. gada decembrī samērā precīzi aprakstīja gaidāmo krīzi būvniecībā un ekonomikā kopumā. Šobrīd visai pamatoti runā par iespējamu krīzi pēc Eiropas Savienības finansējuma apsīkšanas 2021. gadā. I. Jēčis vispirms paredz divus trakus būvniecības gadus.

“Grobiņas SPMK” tradīcijas sniedzas padomju gados, bet pastāvēšana teju sakrīt ar atjaunoto Latvijas valsti. Pamats ir būvniecība – specializētie darbi: dažādi ārējie tīkli – ūdensvadi, kanalizācija, gāzes vadi, siltumtrases, tostarp iekšdarbi, apkures un ūdensvadu izbūve. Uzņēmums ražo apkures katlus cietajam kurināmajam – malkai, pārsvarā Latvijas tirgum. Katlus iespējams aprīkot granulām.

Kā izdevās prognozēt būvniecības apjoma sarukumu 2007. gadā?
Neesmu nekāds pareģis. Patiesībā, lai kaut ko prognozētu tirgū, pietiek ar to, ko saka sabiedriskajos medijos. Jāmāk klausīties, un tad var izlobīt patiesību.

Vai šobrīd ir pamats satraukties par 2021. gadu un ES finansējuma samazinājumu?
Jāsatraucas noteikti ir, jo lielākā daļa dzīves būvniecībā rit uz Eiropas naudas pamata. Vai tas būs 2021. gads, šaubos. Noteikti jau izvilks vēl visu 2022. gadu, ievērojot iepriekšējā plānošanas perioda praksi, kad kādi divi gadi gāja pāri. Vēl pērn beidza pēdējos projektus. Līdz ar to krīzes atzīme varētu būt 2022. gada beigas. Pēc tam kas notiks un kā, nezinu. Jācer, ka būs kaut kāda attīstība. Sanāks investori, kas gribēs būvēt. Lai gan tam ir nepieciešami priekšnosacījumi. Šobrīd dzīvojam kā vāveres ritenī. Investori negrib nākt būvēt, jo nav cilvēku, bet cilvēki izbrauc, jo nekas nenotiek.

Ne reizi vien medijos būvniecība tiek minēta kā ēnu ekonomikas pamatnozare. Iekšpusē tā ir sazarota – ir ģenerāluzņēmēji, ir mazi apakšuzņēmēji, kuriem jāsavelk gali, ir tādi kā “SPMK Grobiņa”, kuri specializējas. Visiem taču gribētos normālus spēles noteikumus un kārtību. Vai eksistē ceļš kā to panākt?
Masu medijos runā par ēnu ekonomiku būvniecībā, bet nesaka, kā šīs runas veidojas. Pilnīgi noteikti runas ir pārspīlētas! Kā tiek noteikts tas – ir vai nav nozarē ēnu ekonomika? Tas notiek uz aptauju rēķina. Cilvēkiem prasa un pieraksta, ko viņi saka. Man, piemēram, vakar zvanīja no SKDS un viens no 50 jautājumiem bija: “Vai jūsu nozarē ēnu ekonomika ir?” Viss balstās uz šīm aptaujām, un neviens nevar izmērīt, vai tā ēnu ekonomika paliek vairāk vai mazāk, vispār cik liela tā ir. Balstās uz netiešiem rādījumiem. Veikalos pārdod daudz būvmateriālu par skaidru naudu – kur tie paliek? Vienkāršs piemērs – mūsu darbinieks aizbrauca uz Norvēģiju papelnīties. Nebija tobrīd darba uzņēmumā. Atbrauca un sāka remontēt māju, pirka “Depo” materiālus. Tā nav nekāda ēnu nauda, tā ir nauda, kuru cilvēks ir godīgi nopelnījis, bet ārzemēs. Tādu cilvēku Latvijā ir tūkstošiem. Nevar īsti noteikt, cik Liepājā dzīvo cilvēku – 70 tūkstoši vai 40 tūkstoši. Ar aptaujām nepietiek. Tajā pašā laikā drošu sirdi sakām, ka ēnu ekonomika būvniecībā ir mākoņos. Es zinu, ka aploksnēs mazos uzņēmumos maksā arī Zviedrijā. Privātajā sektorā to pilnībā izskaust nav iespējams.
Kas attiecas uz apakšuzņēmēja un ģenerāluzņēmēja attiecībām – ir nepieciešama griba. Brīžiem pat kaitina, kad televīzijā intervē ģenerāluzņēmējus un viņi vienā balsī apgalvo, ka tie mazie gan ir nelieši un šmugulmaņi. Pateikšu vienkāršu piemēru. Būvē kādu lielu objektu Liepājā. Ģenerāluzņēmējs iet ar cipariem un vinnē projektu. Pieņemsim, ka apkure maksā 100 tūkstošus. Objekta kopvērtība miljonos. Atnāk ģenerāluzņēmējs pie apakšuzņēmēja un piedāvā: ja patiešām apakšuzņēmējs grib strādāt, lai taisa par 80 tūkstošiem! Ja ne, tad meklēs citu. Nospiež apakšuzņēmēju un pēc tam tautai stāsta, ka mazie ir blēži, kuri nemaksā nodokļus. Ja viņi atdotu projektā paredzēto tam, kam tā nauda bija domāta, viss būtu kārtībā. Runā par solidāro atbildību un prasa, lai samaksā nodokļus par apakšuzņēmēju, bet te jau stāsts ir par nepieciešamo summu būvniecībai.
Liepājas Valsts tehnikuma pārbūves gadījumā ģenerāluzņēmējs visu naudu no pasūtītāja ir dabūjis, bet apakšuzņēmēji gaida vēl aizvien.

Kam jāmainās?
Tā nauda, ko valsts vai pašvaldība deleģē konkrēta objekta būvniecībai, ir tautas, tātad publiska nauda, tātad arī visam procesam ir jābūt publiskam un caurskatāmam. Nezin kādēļ cilvēki iedomājas, ka līgums starp ģenerāluzņēmēju un apakšuzņēmēju ir kaut kas slepens. Tā ir publiska nauda, un te nav nekāda komercnoslēpuma, jo objekts tiek celts par tautas līdzekļiem. Ja, izcīnot konkursu, ir paredzēti 100 tūkstoši apkures sistēmai, tad šim mērķim arī naudai jāaiziet. Piemēram, Liepājā šobrīd būvēs vieglatlētikas manēžu. Ja būtu pateikts, ka naudas plūsmai jāizseko līdz apakšuzņēmējam, tad ieviestos kārtība. Apkurei tik, konstrukcijām tik, katram apakšuzņēmējam – kā papīros rakstīts. Šobrīd ģenerāluzņēmējam ir iespēja ņirgāties, apcelt apakšuzņēmēju, piesedzoties ar komercnoslēpumu. Nav gribas procesu padarīt caurspīdīgu, kaut arī gadījumā ar valsts vai pašvaldību līdzekļiem tam ir pietiekams pamats.

Šobrīd uzņēmējus pārstāvošās organizācijas vēlas mazināt darbaspēka nodokli, grib panākt, lai reinvestēto peļņu uzņēmumā ar nodokļiem neapliek. Jūsu redzējums?
Pēc būtības uzņēmēju priecē jebkurš nodoklis, kas tiek samazināts vai radīts par labu tieši uzņēmējdarbībai. No otras puses, zinām, ka valstij naudu vajag. Ir jāatrod līdzsvars! Daudz būtiskāks manā skatījumā ir jautājums, kā šie nodokļi, kurus samaksājam, tiek izmantoti. Kaut vai tā pati VID ēka, par kuru savulaik Skutelis ironizēja. Mēs vēl ilgi maksāsim par šo objektu. Tā ir mūsu nauda. Prasa tikai, lai dod, bet kā tā nauda aiziet – to daudz neskatās.

Ne reizi vien dzirdēts, ka Latvijā trūkst kvalificēta darbaspēka. No otras puses, Čehijā strādnieks nopelna 1000 eiro neto, bet Latvijā tā ir reta alga. Darbinieki aizbrauc, bet uzņēmēji žēlojas, ka trūkst darītāju.
Tas ir fakts, ka labus amatniekus grūti atrast. Nav gluži tā, ka nav labu algu. Mums uzņēmumā ir divi metinātāji, kuri saņem to tūkstoti uz rokas, un pamēģini viņiem nemaksāt, atradīs citu vietu. Domāju, ka tie kārtīgie amatnieki arī citos uzņēmumos saņem labi. Diemžēl viņu ir maz, kas labi prot un arī grib strādāt.
Jaunatne, protams, ir mobilāka, un tas ir lielākais zaudējums, ja no Latvijas izbrauc jauni cilvēki, kuri šeit laikus darbu neatrod. Mēs esam sadarbojušies ar Liepājas tehnikumu, ņēmuši jauniešus praksē, kā arī daudzi iepriekš ir atraduši darbu mūsu uzņēmumā. No savas puses esam darījuši visu iespējamo, lai jaunatne paliktu. Tajā pašā laikā, par atlasi runājot, no desmit viens ir labs. Biežāk, par nelaimi, ir nevis neprasme, bet negribēšana strādāt.

Vai, Jūsuprāt, pašvaldībai ir kāda izšķiroša loma uzņēmējdarbības veicināšanā? Grobiņa pārējo novadu vidū izceļas tieši ar ražojošo sfēru un ilgi strādājošiem uzņēmumiem.
Grobiņai jau vēsturiski situācija ir tā izveidojusies. Bija šeit gan “Lauktehnika”, gan SCO, konservu fabrika bija un komunālais uzņēmums. Šeit bāzējās daudzi Liepājas rajona uzņēmumi. Pēc brīvības atgūšanas šie uzņēmumi veiksmīgi pārveidojās, un tas ir bijis vairāk tieši konkrētu vadītāju un uzņēmēju nopelns.
Par pašvaldību, protams, nevienu sliktu vārdu nevaru teikt, bet tās iespējas ietekmēt procesu ir minimālas. Nevar jau pašvaldība bez konkursa mums dot pasūtījumus. Šeit Grobiņā kanalizāciju ir būvējušas firmas, piemēram, no Jelgavas. Pašvaldības rūpe ir vide, kurā saimniekojam, un tā Grobiņā ir laba. Uzņēmuma laimes kalšana jebkurā gadījumā ir pašu rokās.

Atgriezīsimies pie prognozēm. Tādēļ jau šeit nācām. Kā izskatās Latvijas tautsaimniecības nākotne, būvniecības joma tuvākajā nākotnē, piemēram, nākamgad?
Paredzu, ka ies karsti. Mums ir daudz politiķu, bet maz valstsvīru, un tam ir rezultāts. Nepilnos trijos gados esam apguvuši 2,3% no Eiropas Savienības finansējuma. Tagad divos gados būs jāapgūst atlikušais līdz 60% robežai, lai varētu tikt pie atlikušajiem 40% finansējuma pēc 2018. gada. Mani tas kaitina. Kādam tad tagad būs jābūt uzrāvienam, lai to izdarītu? Tā nebūs normāla saimnieciskā darbība. Es neticu, ka tā ir objektīvā realitāte, ka esam apguvuši tikai 2,3%.
Loģiski, ka projektos pieaugs izmaksas. Turpmākie divi gadi būs drudžaini, pat traki. Drīzumā sāksies māju siltināšana Liepājā. Ļoti daudzu māju. Būs citi darbi visapkārt. Pirmos projektus pieņems par lētu cenu, bet pēc tam cenas augs, darbinieku visiem darbiem trūks un ir risks, ka pirmos objektus nepabeigs, jo kāds cits darbaspēkam solīs vairāk vai arī būs kārdinājums strādāt pie vērtīgāka līguma. Līdzīgi jau savulaik gāja ar Liepājas skolu siltināšanu. Ja nemaldos, 6. vidusskola kādu pusgadu gaidīja siltināšanas beigas, vate paspēja samirkt, bet darbus vēlāk vajadzēja pabeigt citam uzņēmumam. Pasūtītājiem šo risku vajadzētu ņemt vērā.
Galvenais, ko šajā laikā kārtīgiem uzņēmējiem der ielāgot – jāatliek ir līdzekļi nebaltām dienām. Arī sadzīvē ir cilvēki, kuri dzīvo no algas līdz algai, bet ir, kuri veido uzkrājumu. Ekonomikā ir tāpat – tā ir viļņveidīga un turpmākajos divos gados būs iespēja sagatavoties tālākai nākotnei. Ar noteikumu, ka Eiropas naudu Latvija patiešām apgūs.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Paredz divus trakus gadus

Kategorijas