No apbedīšanas kantora līdz mācītāja kancelei

2016. gada 20. oktobris 07:00

2962

No apbedīšanas kantora līdz mācītāja kancelei

Priekulnieks Andrejs Kosteļeba apbedīšanas pakalpojumu biznesā strādā piecus gadus. SIA “A.I. Kost” nodrošina dokumentu noformēšanu, mūžamājas iegādi un pārējās nepieciešamās lietas.

Par šāda pakalpojuma nepieciešamību Priekulē Andrejam reiz ieminējusies novada domes priekšsēdētāja Vija Jablonska. “Krāmē pati savus mirušos!” nodomājis jaunais vīrietis. Pēc diviem gadiem sākusies krīze, par darbu nav maksāts, tad tā nav bijis vispār, ģimene nonākusi trūcīgās statusā. “Tikko bija piedzimis pirmais dēls Filips, nebija, par ko pamperus nopirkt.” Andrejs atcerējies V. Jablonskas piedāvājumu, no onkuļa aizņēmies tūkstoti latu, sievasmāte par 300 pārdevusi govi, un ar šo summu iesācis. Par 700 latiem nopircis vaļēju “volgu” katafalkam.

Aizgājēji sapņos nenāk
Kad šo biznesu iesācis, vairāki atklājuši, ka arī par to domājuši, bet nav sadūšojušies. Viņus atbaidījusi pieskaršanās mirušam cilvēkam. Andreju tas nebaida. Viņš ir kristietis un vadās pēc Bībelē sacītā: “Pīšļi pie pīšļiem, gars – pie Radītāja.” Arī televīzijas raidījumā zinātnieki stāstījuši, ka cilvēka miesa pēc nāves ir līdzvērtīga pelniem. Ar šādu domu viņš dodas veikt savu darbu un, pretēji kolēģiem, mirušos sapnī nekad neredz. Andrejs neslēpj, ka bijušas divas reizes, kad līķis jau laiciņu gulējis un, to savācot, kļuvis tik slikti, ka jāvemj.
Andreja ģimenes mieru netraucē arī dzīvošana otrajā stāvā virs biroja un zārku darbnīcas. Te strādā četri darbinieki, zārkus uz vietas arī lako un krāso.

Mācās darbībā
Andrejs pēc profesijas ir jūrnieks – stūrmanis, bet tas nav šķērslis galdniecības darbiem. “Paņēmu, paskatījos, piezvanīju, pateica, izdarīju,” viņš atklāj, kā iemācījies izgatavot krustus. “Nesanāca, divus, trīs sabojāju – kas par to, bet, re – ir gatavs.” Nedēļā jāorganizē vidēji divas, trīs bēres, un pārējā laikā darbinieki var gatavot zārkus, ko pērk arī apbedīšanas firma Liepājā. SIA “A.I. Kost” tos taisa no sausa koka, tāpēc zem drapējuma tie nepelē. Savējos pārdod par 150 eiro, dārgākus iepērk no Lietuvas. Dažas reizes Andrejs aizgājēju pats arī izvadījis, bet parasti aicina citus.
Bijusi iecere par procesu no sākuma līdz beigām ne tikai zārku, bet arī mēbeļu ražošanā, bet nav sekmējusies. Pašam ir iegādāti moderni galdniecības instrumenti, noskatījis tukšo ražotni “Tiltos”, kur ir kalte, gateris. Rakstījis projektu par 50 tūkstošiem, bet piešķirti 32 tūkstoši, un ar tiem nebūtu pieticis.
“Cilvēku dvēseles dziedināt un glābt ir svarīgāk,” Andrejs šķietamo biznesa neveiksmi uztver kā Dieva nodomu. “Tikko es to atlaidu, atnāca prieks par to, kas jau ir. Biju iededzies sasniegt un attīstīt, bet sapratu, uz ko Dievs aicina.”

Pudelīte zārkā – sirdsmieram
Apbedīšanas lietās cilvēki galvenokārt turoties pie tradīcijām. Krustu liek arī neticīgajiem, jo uz tā uzrakstīts vārds un uzvārds. Tas kalpo kā pagaidu piemineklis. Andrejs nedomā, ka tā ir kristietības simbola zaimošana. “Gluži otrādi. Jēzus laikā krusts bija nāves soda rīks, bet tagad atgādina par nemirstību.”
Klienti nereti jautājot: likt zārkā līdzi pudeli vai kādu citu lietu vai ne. “Mirušajam tas ir pilnīgi vienalga. Ja klients saka: bet ja nu..., tad es vairāk neko nesaku. Ja jums tā ir vieglāk – lieciet! Patiesībā piederīgie to ieliek ne jau priekš mirušā, bet savam sirdsmieram.”
Kā Andrejs raugās uz mirušo kremēšanu? “Miesai ir pilnīgi vienalga, vai to aprok vai sadedzina. Man būtu pilnīgi vienalga, kas pēc nāves notiek ar manu miesu, man ir svarīgi, kur būs mans gars.”
Viņš spriež, ka kremēšana kļūs arvien populārāka arī tāpēc, ka kapos trūkst vietas. Kad sācis šo darbu, Priekules kapu jaunais sektors vēl nav bijis sagatavots, bet trīs gadu laikā puse no tā jau pilna. Pēc desmit gadiem vairs nebūšot arī vietas kapu paplašināšanai. Atbilstošu platību sameklēt būtu ļoti grūti. Saņēmis mudinājumus taisīt krematoriju Priekulē, jo Liepājā tā nav atļauta.

Dievam tīk humors
Andrejs iesaistījies Vasarsvētku draudzē un trīs gadus kalpo kā mācītājs. Viņš atklāj, ka nu ir moments, kad visam nepietiek laika un būs jāizšķiras – draudze vai bizness. Iespējams, atsevišķas funkcijas deleģēs citiem, jo pašlaik Andrejs vairāk sliecas uz mācītāja aicinājumu. “Tas, kas mūsdienās notiek valstī un pasaulē – viss totāli degradējas un iet uz leju. Cilvēkiem ir jākalpo – jāstāsta, jārunā, jāskaidro.”
Vīrietis norāda uz tēmu, par kuru sabiedrībā nerunā – pornogrāfiskās filmas nepiemērotā vecumā atstāj graujošu iespaidu uz bērnu, īpaši zēnu, fizioloģiju. Bet degradētu personību var grozīt kādam vēlamajā virzienā.
Kopā ar citiem Priekules mācītājiem Andrejs domā, ko jauniešu un ģimeņu labā darīt. “Ģimenes jūk un brūk, un tas ir daudz svarīgāk nekā šis bizness.” Pretoties alkohola radītajai atkarībai neesot cilvēka spēkos – tur vajagot pārdabisku spēku. Arī pīpēšanai esot dziļākas saknes. Kā kristietim Andrejam ir savs skatījums uz notiekošo, kad dzīvība satiekas ar nāvi, kā arī cēloņsakarībām, kas notiek cilvēka dzīvē neatkarīgi no viņa gribas.
“Dievam patīk humors. To, ko tu ienīsti, viņš dod, lai tu mīlētu. Problēma ir tevī, ka tu nespēj mīlēt.” Kā piemēru min latviešu vīrieti, kurš ienīdis krievus. Tagad viņam ir sieva krieviete, kura ne vārda nerunā latviski. Taču šis princips neesot jāuztver burtiski. Par problēmu ar migrantiem, kurus daudzi uztver ar naidu, Andrejs saka: “Es esmu pret to, kas notiek. Tāpēc ka mūsu bērni cieš, mūsu tauta cieš, bet iebraucējiem dod naudu. Ja man būtu viņiem jāpalīdz uz ielas kādā situācijā, es nekad neatteiktu, bet esmu pret to, ko dara valsts.”
Andrejs nesaprot absurdu: suņu patversmes būvē, bet bērnunamus slēdz. “Kā tas var būt? Prātiņ, nāc mājās!”

Maini izturēšanos!
Andrejs ir mācītājs arī cilvēkiem, kuri divas reizes par viņu vecāki, nodzīvojuši laulībā ap 30 gadu. Tiem, kuri apvainojoši rāda viens uz otru, viņš māca: “Stop, jūs esat vienā pusē, nevis ienaidnieki!”
“Mēs, vīrieši, bieži esam impulsīvi: ko nu tu, sieviete! To es zinu pēc sevis. Bet sievietei bieži vien ir taisnība, un vīrieši to negrib atzīt.”
“Nezināšanas dēļ tauta mirst,” Andrejs atsaucas uz Bībeles vārdiem. Daudzi dzīvo kā taustoties. Viņš sapratis – jārunā. “Šodien daudz laika paņem viedierīces un mēs nekomunicējam.”
Lai nopelnītu naudu, ir baigi jāskrien, bet skrienot nav laika aizdomāties par lietām, kas varētu pacelt laulību. “Ir divas galējības. Sieva saka: nav naudas. Kad vīrietis sāk nest naudu, viņa: man pietrūkst tevis.”
28 gadus vecais vīrietis atklāj, ka nav bijis paipuisītis – kāvies, melojis pat tad, kad zinājis, ka tas nav labi. Lepojies, ka uz viņa uztrenētajiem muskuļiem citi skatās ar apbrīnu. Bet pats sev, skatoties spogulī, sacījis: “Tu esi kretīns. Tu mānies.”
Plānu dzīvei Dievs ir paredzējis katram, ir pārliecināts Andrejs. “Bet bieži vien dominē mūsu ego: es gribu karjeru, atpazīstamību un tamlīdzīgi. Es pats reāli gribu izdabāt Kungam. Esmu pieredzējis divas dziedināšanas, garīgo lietu darbību un zinu, ka tās eksistē. Lielas lietas notiek tad, kad pamanām sīkās.”
No mātes saņēmis pamācību: kā es izturējos pret savu māti, tā tagad bērni pret mani. “Ja zini, ka izturies nepareizi, tad maini to! Izvēlies būt citādāks!” Pats tā rīkojas, biežāk kopā ar ģimeni apciemojot māti, jo viņa to ļoti vēlas.

Šķir viens vārds
Ar paša piedzīvoto Andrejs apliecina, ka cilvēka nāve nav nejauša – tas ir viņa laiks, kad jāaiziet. Sieviete, kura visu mūžu cietusi no vīra rupjības, stāstījusi, ka pēdējā mēnesī pirms nāves viņš kļuvis it kā cits cilvēks – bijis patīkami dzīvot kopā. Viņš neapzināti jutis nāves tuvošanos.
Ar konkrētu piemēru viņš atbild uz daudz dzirdēto jautājumu: kāpēc mirst mazi bērni? “Mirst kristīgā ģimenē piedzimis bērns. Māte dienu un nakti lūdz Dievu, un bērns paliek dzīvs. Pēc pusaudža gadiem māte viņu tikpat kā nav redzējusi – tikai pa cietumiem. Bērns mirst bez apziņas, kas ir ļauns, kas labs.”
Mācītājs nepiekrīt uzskatam, ka pašnāvnieki noteikti nonāk ellē. “Sātans var panākt, ka cilvēks to izdara ne pie pilnas apziņas, un tas vairs nav suicīds. Tas ir tāpat kā apmānīt un paņemt kredītu uz cita vārda. Garīgajā sfērā tas nav jūsu kredīts, tas nekas, ka jūs to fiziski samaksājat.”
Andrejs piekrīt novērojumam: dzīves laikā ģimenes locekļu attieksme pret cilvēku nav laba, bet pēc viņa nāves kapavieta tiek aprūpēta ar glanci. “Tas ir pašapmāns. Lietuvā tika pārdota māja, lai par divdesmit tūkstošiem eiro uzbūvētu ap kapu sētiņu no īpašiem akmeņiem. Sirdsapziņa ir spēcīga lieta. Cilvēks reāli apzinās, ka pretīgi izturējies pret tēvu vai māti, un tagad saprot, ka iespējas pateikt “Piedod!” vairs nebūs. Viens vārds mūs šķir no tā, lai sirdsapziņa būtu tīra.”

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

No apbedīšanas kantora līdz mācītāja kancelei

Kategorijas