Kur meklējama visslavenākā krāsns Latvijā?

2016. gada 20. oktobris 07:00

Kaut arī senprūšu valoda izmira jau 18. un 19. gadsimta mijā, vismaz viena šīs baltu grupas valodas vārda nozīmi vēlams zināt katram latvietim. Minētais vārds ir “moken”; tā latviskais tulkojums – “lauki”. Droši vien lasītājs būs nesaprašanā, kāpēc “jāpiegružo” galva ar visādiem it kā niekiem? Tikai tāpēc, ka mūsu valstī ir divas vietas, kuru nosaukumā vārds “moken” ietverts, turklāt, pamatojoties uz skanisko līdzību, ne viens vien to tulko ačgārni. Runa ir par Jaunmokām un Vecmokām, kas atrodas Tukuma apkārtnē. Tātad ne vienai, ne otrai no tām ar mocībām vai mocīšanos nav nekādas saistības.
Septembra nogalē, kādā siltā un saulainā sestdienā, devāmies uz Tukuma apkārtni, lai apmeklētu vienu no greznākajām Latvijas pilīm – Jaunmokas.

Zīmējumi ar fotogrāfisku precizitāti
Viena no pirmajām lietām, kas paveras skatam, tikko cilvēks spēris kāju pār pils slieksni un ienācis vestibilā, ir grezna, neparasta podiņu krāsns. Pirmkārt, krāsns piesaista tādēļ, ka uz katra no podiņiem filigrāni uzzīmēti konkrēti Rīgas vai Jūrmalas skati no 19. gadsimta nogales. Skaties un brīnies, jo zīmējumi veidoti ar fotogrāfisku precizitāti, tādēļ nav grūti konstatēt, kuru no vietām autors attēlojis. Papētot zīmējumos, atpazinu Melngalvju namu, Rolanda statuju, bijušo Vācu teātri jeb Latvijas Nacionālo operu un baletu, arī agrāko Rīgas politehnikuma ēku, kur tagad saimnieko Latvijas Universitāte. Diemžēl visas podiņu krāsns zīmējumos attēlotās vietas atpazīt nav iespējams – vairākas no tām mūsdienās vairs neeksistē.
Pēc Jaunmoku pils darbinieces Ivetas Poles stāstītā uzzinājām, ka savulaik šī krāsns tika dāvināta Jaunmoku pils pirmajam īpašniekam, inženierim un vienam no Rīgas mēriem Džordžam Armitstedam. Podiņi, kopskaitā 130 gabali, izgatavoti kādreiz slavenajā Johana Celma un Paula Bēma firmā “Zelm&Boehm”. Krāsns vispirms eksponēta Rīgas 700 gadu jubilejai veltītajā izstādē 1901. gadā, kur šā fantastiskā darinājuma autori apbalvoti ar Goda diplomu, taču pēc izstādes atvesta uz Jaunmoku pili. Pēdējo restaurāciju tā piedzīvojusi 2011. gadā un tagad priecē apmeklētājus.
Ņemot vērā Jaunmoku pils telpu platību, to agrākos laikos apsildījušas vairākas krāsnis – kopumā 14. Tagad atlikušas vien četras, taču tās patiesi ir dēvējamas par meistardarbiem. Darbiniece atklāj, ka mūsdienās krāsnis kurina ļoti reti – tās vairāk kalpo kā dizaina elementi.

Pilij “nenogrimt” palīdz entuziasms
Kurš gan nav lasījis teikas par nogrimušajām pilīm! Šo populāro sižetu neviļus atcerējos, staigājot pa perfekti renovētajām zālēm un klausoties Jaunmoku pils muzeja vadītājas Daigas Šmitenbergas stāstījumā. Pili ceļot, bija paredzēts, ka Jaunmokas būs medību pils, taču, kā vēstīts teikās, medību pilīm šāds liktenis nedraudēja. Asociācija ar nogrimšanu radās pēc vadītājas uzskaitījuma, kas šai vietā atradies iepriekšējās desmitgadēs. “Te bija kultūras nams, mašīnu-traktoru stacija, kopmītnes un dzīvokļi,” viņa stāsta. “Visbeidzot pils bija tik tālu nolaista, ka pat radās doma to nojaukt.” Bet ar talsinieka arhitekta Andra Vītola, kurš vadījis Jaunmoku pils restaurācijas darbus, gādību mūsdienās šo arhitektūras pieminekli droši var saukt par Latvijas pērli. Parketa grīdas, pamatīgas ozolkoka durvis uz gandrīz visām telpām, firmas “Morris&Co” elegantās tapetes, senlaicīgās mēbeles – tas viss rada īpašu atmosfēru, tāpēc šeit gribas uzturēties vēl un vēl. Turīgākiem ļaudīm tāda iespēja pastāv, jo pilī iekārtoti pāris greznu jūgendstila viesnīcas numuru, kur var pārnakšņot.
Uzkāpjot Jaunmoku pils otrajā stāvā, paveras pavisam cita aina, jo šeit apskatāmā ekspozīcija ir cieši saistīta ar dabu. Dažādu Latvijas meža zvēru izbāžņi, izzāģētas koku daļas un iespēja iemācīties noteikt katra vecumu un piederību šķirnei, īpašs stūrītis ar koka rotaļlietām, kuru autori ir Dzirciema internātpamatskolas audzēkņi. Šo rindu autori īpaši piesaistīja koka plauktiņi vienā pie telpas sienām, kuros novietoti stikla trauciņi ar dažādām tuvējā apkārtnē lasītām zāļu tējiņām. “Paredzēts, ka nākotnē rīkosim īpašas tējas pēcpusdienas, kādas tās bija angļu ģimenēs. Kāpēc? Tāpēc, ka pils saimnieks Armitsteds bija angļu izcelsmes,” atklāj D. Šmitenberga.

Latvju zīmju pasaulē var iepazīt sevi
Pēdējā no telpām, uz kurieni mūs aizveda vadītāja, ir bijusī muižas pienotava jeb Piena māja, kur mūsdienās iekārtots Zīmes centrs. Lai gan ceļots ir ļoti daudz, ko tādu iepriekš vēl nebiju redzējusi. Nelielās ķieģeļu ēkas vienā stāvā iekārtots viesu nams, kā arī atrodas bezgala neparasts aparāts, kura autori ir Modris Tenisons un Armands Strazds. “Tā ir aukura jeb – tulkojumā no lietuviešu valodas – altāris,” skaidro D. Šmitenberga. Uz aukuras virsmas novietotas melnas lodītes, kas, vadoties pēc savām iekšējām izjūtām, jāieliek speciāli veidotās iedobītēs. Aparāts uztverot cilvēka enerģiju un pēc tās izveido viņa zīmi – līdzīgu, kādas ieaustas Lielvārdes jostā. Protams, radās vēlme šo iespēju izmēģināt pašiem. Un patiesi – pēc īsa brītiņa, kad aparāts enerģiju bija uztvēris, tika izprintēta lapiņa ar zīmju rakstu. Ja šīs latvju zīmes nepazīsti, tas ir tikai ornaments, taču, ja pazīsti, vari par sevi, savu raksturu daudz ko uzzināt. Mums laimējās, jo mūsu zīmes precīzi iztulkoja D. Šmitenberga. Bez pārspīlēšanas varu apgalvot, ka viņas skaidrojumu apšaubīt nebija vajadzības, jo tas bija atbilstošs realitātei.
Pēc Jaunmoku pils apmeklējuma vēlams kaut nedaudz uzkavēties arī tās āra teritorijā un izstaigāt rododendru dārzu, kas stādīts 2011. gadā par godu pils 110 gadu jubilejai. Savukārt pavisam netālu – Ķīļu kapos pie Vecmokām – aug vecākais rododendrs Latvijā, ja pat ne Baltijā. Lēnā solī var aiziet līdz lapenītei, kā arī papriecāties par krāšņajām rozēm pils pagalma puķudobēs, kas ar savu ziedēšanu mūs priecēja pat septembra nogalē!

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kur meklējama visslavenākā krāsns Latvijā?

Kategorijas