Laimonis Zariņš: “Neprotam Eiropā atvērt durvis”

2016. gada 27. oktobris 07:00

143

Laimonis Zariņš: “Neprotam Eiropā atvērt durvis”

Šobrīd Liepājas partijas vecbiedrs Laimonis Zariņš ir stingri nolēmis doties uz partijas kongresu 29. oktobrī, cerot tur ieraudzīt gan deputātus, gan partijas biedru un premjeru Māri Kučinski, lai pateiktu tās lietas, kuras viņam sakrājušās gan kā pensionāram, gan Latvijas valsts pilsonim. L. Zariņam ir viedoklis par Latviju 25 gadu garumā, par uzņēmējdarbības neveiksmju cēloņiem, gan par vienkārša pilsoņa vajadzībām, to arī “Kursas Laiks” centās izdibināt.
Aizputes sausā vājpiena rūpnīcas ilggadējais vadītājs Laimonis Zariņš par ražotnes ziedu laikiem un krahu pat uzrakstījis grāmatu, kura atrodama Aizputes novadpētniecības muzejā, bet “Kursas Laikam” īsi paskaidro, ka pie Latvijas ražošanas sabrukuma lielā mērā ir vainojamas augstās enerģijas izmaksas.

Kad izdevāt grāmatu par Aizputes sausā vājpiena rūpnīcu un kas tajā aprakstīts?
Iespiedu pērn tikai trīs eksemplāros. Viens ir Aizputes novadpētniecības muzejā, viens ir “Piena muižā” Sieksātē, bet viens man pašam palicis. Prasīja no Nacionālās zinātniskās bibliotēkas, lai nododu mūžīgā glabāšanā, bet no sava eksemplāra nešķīros. Esmu tur uzrakstījis par visām četrām apjomīgajām rekonstrukcijām rūpnīcā, kas notika 22 gadu garumā, par to, kā uzņēmums nonāca līdz kraham.
Iespējams, ja iekārtas nebūtu izlaupītas, tad varētu rūpnīcu vēl šodien modernizēt un palaist, bet tas ir tikai minējums. Kad beidzu strādāt rūpnīcā, parāds zemniekiem par pienu bija 96 tūkstoši latu. Tas bija vienas dienas darbs. Pēc manis četros gados bija vēl četri direktori. Beigās parādu uzaudzēja līdz 1,3 miljoniem. Ir dažādi minējumi “kā būtu, ja būtu”, bet galvenais iemesls ir milzīgās enerģijas izmaksas. Nozare ir ārkārtīgi energoietilpīga, un pusi no pašizmaksas sastādīja piena pārtvaicēšana pulverī. Pēc PSRS sabrukuma enerģētika bija un vēl aizvien ir mūsu ražošanas lielākais klupšanas akmens.

Tas nozīmē, ka arī šodien rūpnīca nevarētu savilkt galus pie labas saimniekošanas?
Piemēram, ja pieņemsim, ka maksājam 1500 eiro par tonnu piena un 1500 eiro par tā pārtvaicēšanu, tad pasaules tirgū no gatavā produkta pārdošanas var iegūt aptuveni 2000 eiro. Es šobrīd runāju aptuveni, izsakot naudas vienību proporcijas, bet tāda ir bilde. Ir vairākas iespējas – mēģināt samazināt piena iepirkuma cenu, bet arī zemniekiem ir savas iespēju robežas, vai arī risināt enerģētikas problēmu. Ja kāds uzņemtos piena pulvera ražošanu atjaunot, tad viņam noteikti vajadzētu strādāt ar abām komponentēm. Jebkurā gadījumā augstā enerģijas cena dara savu un tikai uz zemnieku rēķina nebūtu iespējams sasniegt vajadzīgo pašizmaksu. Neviens zemnieks nepārdos pienu par pieciem centiem litrā.
Viens no risinājumiem noteikti ir energoefektīvākas iekārtas un to inovāciju izmantošana, kas ir nozarē parādījušās pēdējos 20 gados, bet neizbēgami jebkurš ražotājs jautās, kādēļ enerģijai ir tāda cena. Šis jautājums nav elektrības ražotājiem, bet valdībai.

Vai bija kādi risinājumi jau Jūsu laikā?
Savulaik bija plāns Aizputē ievilkt gāzes vadu, kas noteikti varēja nomainīt dārgos padomju laika kurināmos – tādus kā mazuts. Es biju “par”, bet atslēgu ražotāji pateica, ka viņiem nevajag, un beigās palikām bešā.

Vai pats būtu gatavs vēl iesaistīties, ja kāds atsāktu ražošanu?
Kā direktors noteikti ne, esmu pensionārs. Kā konsultants noteikti varētu – šo to vēl atceros.

Ja pareizi atceros, tad savulaik Aizputes sausā vājpiena rūpnīca pilsētā plānoja būvēt ledushalli un peldētavu. Ja būtu izdevies, tās šobrīd pastāvētu?
Jā, ieceres bija. Slidotavu plānojām netālu no rūpnīcas, tur tādas eglītes. Pat sākām bērt pamatu, to vietu noteikti vēl var labi redzēt. Peldētavai nebijām vienīgie dalībnieki, bet iecere bija netālu no sporta centra, kuram tagad nodedzis jumts. Šādas celtnes uzturēt noteikti būtu ļoti grūti, jo abas ir energoietilpīgas uzturēšanā. Tās būtu uzceltas pēc padomju standartiem, bet pastāvēt vajadzētu ar pašreizējām elektrības un kurināmā cenām. Šaubos, vai tās darbotos šodien. Varbūt labi, ka Gorbačovs laikus izteica to pēdējo padomijas saukli “Ekonomikai jābūt ekonomiskai”.

Kādu skolu apguvāt, kad ekonomika kļuva ekonomiska un parādījās īpašnieki, akcijas, daļas un balsojumi valdēs? Savulaik Jūs no amata taču atcēla ar valdes balsojumu!
Jā, tas bija interesants pasākums. Grāmatā par to sīkāk aprakstīts. To teica kāds ekonomikas profesors, bet par viņa vārdiem pārliecinājos dzīvē. Tas sāls ir – ja uzņēmumā ir 30% akciju, tad jāstrādā vaiga sviedros, lai visi tev notic; ja 40% – vari mierīgi sēdēt savā kabinetā un vadīt uzņēmumu, bet, ja 50,1%, tad uzņēmumu vari vadīt no Karību salām, malkojot kokteili.
Otra mācība arī no teorijas, bet praksē pārbaudīta. Piemēram, ja pieiesi partnerim un pateiksi, ka mūsu peļņa ir 10%, bet tu dabūsi tikai 3% un redzi, ka viņš nav apmierināts, tad zini, ka tā lieta nestrādās. Abām pusēm pēc darījuma ir jāsmaida.

“Kursas Laikam” noteikti ir interesants Jūsu skatījums par piena ražošanu. Esat bijis ASV. Ko viņi dara citādi?
Pirmkārt jau, ASV biju pirms pāris gadu desmitiem. Viņiem tāpat ir mazas saimniecības – 50 līdz 200 govis. Šajās saimniecībās parasti strādā ģimenes locekļi, un viņiem ir vēl algots darbs. Biju vienā tādā – sieva strādāja skolā par skolotāju, vīrs gāja piepelnīties lielsaimniecībā. Lielajās saimniecībās procesu nevar saukt par piena lopkopību, tā ir piena rūpniecība. Govs dzīvo piecus, sešus gadus. Kas nav bijuši lielās fermās, līdz galam neiztēlosies. Nezinu, kā par ASV govju labturību runātu mūsu dzīvnieku aizstāvji. Viņiem govis cauru gadu stāvēja vienā vietā. Toreiz govīm tur cirta astes. Cik zinu, pie mums par šo lietu bija pamatīgs skandāls. Būtiski, ka viņi spēj izslaukt tik daudz, lai varētu konkurēt.
Ir jāizšķir divas lietas – piena ražošana fermā un piena slaukšana piemājas saimniecībā ar nolūku pārdot dažas tonnas piena gadā tuvējā pilsētā vai kaimiņiem. Tās ir divas dažādas lietas.

Četras rekonstrukcijas rūpnīcā padomju laikos ir daudz. Daža rūpnīca stāvēja ar veco tehniku gadu desmitiem. No tā laika šodienai ir kāds padoms?
Jā, man bija caurlaide atbilstošā ministrijā Maskavā, un es tur gāju, kad man vajadzēja. Līdzi bija koferītis ar sviesta paciņām. Visiem pa ceļam tika, un durvis vienmēr bija vaļā. Protams, “Melno balzamu” arī vedu un mūsu konfektes. No Maskavas dabūju Austrumvācijas ražošanas līniju, sarunāju citas lietas. Smejies – par sviesta paciņu.
Šodien daudzas mūsu lietas izšķiras Briselē, un mūsējie nemāk durvis atvērt. Diez vai ar sviesta paciņām koferī būs līdzēts, jāliek kādas citas paciņas, bet galvenais ir tikt pie runāšanas un sarunāt. Tur nav nekādas lielās politikas, tie ir tādi paši birokrātijas gaiteņi kā Maskavā. Viena iekārta Ukrainai mazāk, bet Latvijai vairāk toreiz bija viens Borisa Fjodoroviča pildspalvas vēziens. Iespējams, ka šodien līdzīgi notiek ar kādām kvotām vai limitiem. Ir jātiek pie runāšanas un jādabū tas, ko Latvijai vajag.

Bijāt komunistiskajā partijā, vēlāk esat viens no Liepājas partijas dibinātājiem. Būšana partijā ir tāds kā labais tonis?
Ja nebūtu bijis partijas biedrs komunistu laikos, nebūtu rūpnīcu vadījis. Bija partijas CK sēdes, kur sēdēju un svīdu, jo zināju, ja iznākšu no sapulces bez biedra kartes, tad nevarēšu pat pīkstēt. Ap to laiku, kad notika akcija “Baltijas ceļš”, izstājos no komunistiskās partijas. Ilgu laiku nebiju nevienā partijā. Daudzi pat sacīja, ka vajadzēja stāties “Latvijas ceļā” – būtu, sak, rūpnīcu atbalstījuši. Varbūt, bet tur man nebija nekā tuva. Labi pazinu Mārtiņu Sesku, arī viņa dēlu Uldi pazinu, jo kopā braucām rallijos. Tā arī pēc Mārtiņa uzaicinājuma iestājos Liepājas partijā, esmu vecbiedrs. Man nav nekādas noteikšanas, bet tiesības vēl kaut ko teikt ir. Partija – tas ir veids, kā panākt risinājumu. Labais tonis ir nemainīt partiju katru pusgadu atkarībā no tās panākumiem. Partija – tā ir biedru kopēja konsekvence rīcībā.

Ko vēlaties pateikt Liepājas partijas biedriem, premjeram, ja viņš būs kongresā, un Saeimas deputātiem?
Ir vesels uzskaitījums ar lietām. Kad sarakstīšu uz lapiņas, tad jau būs vieglāk visu pateikt. Piemēram, par transporta nodokli gribu pateikt. Iznāk, ka man, pensionāram, kurš nobrauc gadā 10 tūkstošus kilometru, jāmaksā tāds pats nodoklis kā cilvēkam, kurš brauc ikdienā un norullē desmit reizes vairāk. Uzskatu, ka nodokļa likšana pie degvielas būtu vietā. Katrs maksā tik daudz, cik brauc – tas ir godīgi. Tad vēl esmu bijis zemessargs – izlūku rotā. Es uzskatu, ka kādus divus gadus pie pensijas izdienas varētu par to pielikt un kādu piecīti pie pensijas. Liekas, ka tā tāda personīga pensionāra interese? Man piecītis neko vairs neizšķirs, bet tas parādītu, ka valstij zemessargi ir svarīgi, ka ir attieksme. Atcerējos, vēl gribētu pateikt par nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi vienīgajai mājvietai. Nezinu, kas nogāja greizi, bet tas likums nav pieņemts. Tas ir nepieciešams, jo ir taisnīgs.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Laimonis Zariņš: “Neprotam Eiropā atvērt durvis”

Kategorijas