Potsdamas laukuma “dārgumu lāde”

2016. gada 27. oktobris 07:00

Šoreiz uzmanības centrā – Vācu kinematēka jeb filmu un televīzijas muzejs Vācijas Federatīvās Republikas galvaspilsētā Berlīnē. Izsakoties tēlaini, šo muzeju ar tā bagātīgo krājumu var dēvēt par “dārgumu lādi”.
Viens no iemesliem, kādēļ, viesojoties Berlīnē, izvēlējāmies apmeklēt šo muzeju, bija izdevīgā atrašanās vieta – Potsdamas laukums. Vācijas galvaspilsētā, pirms to izpostīja Otrais pasaules karš, minētais laukums bija viena no lepnākajām vietām izsmalcināto restorānu, kafejnīcu un viesnīcu dēļ. Potsdamas laukumā 1924. gadā tika uzstādīts pirmais luksofors Eiropā; šodien šajā vietā varam apskatīt tā kopiju. Pēc Vācijas atkalapvienošanas 1992. gadā Potsdamas laukuma izskats mainījies par 180 grādiem: tas ieguvis jaunu spozmi, tādējādi kļūdams par vienu no modernākajām vietām galvaspilsētā. Laukuma centrā slejas milzīgais koncerna “Sony” centrs – no stikla un tērauda celtās biroju ēkas, kinoteātri un iepirkšanās centri, savukārt par vēl nesenu, bet drūmu pagātni vēstī Berlīnes mūra fragments. Visam iepriekš nosauktajam pa vidu – vienā no stikla un tērauda celtnēm ar nosaukumu “Filmhaus” – atrodas Vācu kinematēka jeb filmu un televīzijas muzejs.

Dzimuši Latvijā, slaveni Vācijā
Ieejot muzeja ēkā, laipni sagaida tā darbinieki, iesakot, uz kuru no ekspozīcijas telpām vēlams doties vispirms un kuru apskatīt apmeklējuma noslēgumā. Mūsu ceļojums kino un televīzijas pasaulē sākas ar 2. stāva zāli, kur iespējams noskatīties pāris pavisam īsu melnbalto filmiņu, kurās iemūžināti svarīgi vēsturiskie notikumi. Raksta autores uzmanību piesaistīja Apvienotās Karalistes un britu aizjūras domīniju karalienes Elizabetes II Vindzoras kronēšana 1953. gada 2. jūnijā, kas skatāma vien pāris minūšu garumā. Pozitīvi, ka, uzliekot austiņas, kas novietotas blakus ekrānam, var dzirdēt arī skaņu. Otrā ekrānā, kas arī atrodas šai zālē, tika raidīts materiāls, kas filmēts kādā no bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas valdības sanākšanas reizēm. Pats par sevi tas nebūtu nekas īpašs, ja vien reportāžas titros nepamanītu kādu latvisku uzvārdu – R. Balodis. Diemžēl citas informācijas par minēto personu nebija.
Turpinot vēstīt par ļaudīm, kuri saistīti ar Latviju, jāpiemin Rīgā dzimušais vācu kinorežisors, scenāriju autors un Vācijas geju kustības aizsācējs Roza fon Praunheims (Rosa von Praunheim), īstajā vārdā – Holgers Ratke (Holger Radtke). Viņa fotogrāfija, lakonisks dzīves apraksts, pāris režisoram rakstītu vēstuļu un attēli no R. fon Praunheima visslavenākās dokumentālās filmas “Ne homoseksuālis ir perverss, bet gan situācija, kādā viņš dzīvo” (1971.) apskatāmi zālē, kas veltīta Vācijas Federatīvās Republikas kinematogrāfijai pēc Otrā pasaules kara.

Spoguļu bezdibenis un TV siena
Filmu un televīzijas muzejs iekārtots daudzstāvu ēkas četros stāvos un pārsteidz ar vērienu. Vairākās no ekspozīciju zālēm apmeklētājs var spoguļoties: spoguļu sienas un grīdas rada sirreālu iespaidu – brīžiem rodas izjūta, ka tūlīt apreibs galva, pazudīs līdzsvars un būs jākrīt. Paskatoties lejup, šķiet, ka blakus atrodas bezdibenis. Ja tiešām nāksies krist, līdz piezemēšanās brīdim var paiet ilgāks laika sprīdis, jo pamats jeb grīda nav saskatāma. Iespējams, tieši šādu efektu arhitekts Hanss Dīters Šāls (Hans Dieter Schaal) ir vēlējies panākt, jo viņa iecere saistībā ar kinematēkas projektu bijusi attīstīt formas valodu un ar kustības ilūzijas palīdzību fascinēt apmeklētāju.
Kādā no šīm spoguļu telpām vienas sienas garumā un platumā cits citam blakus novietoti daudzi televizori. Pa katru ekrānu tiek raidīts kas atšķirīgs; apmeklētājs vienlaikus var vērot reportāžu no vietas, kur risinājušies traģiski notikumi, piemēram, 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumu Pasaules tirdzniecības centra dvīņu torņiem ASV, ikvakara ziņu raidījuma vai iemīļota seriāla fragmentus, sarunu šovu un vēl citu viegli atpazīstamu pārraižu fragmentus. To visu vērojot, ir grūti sadalīt uzmanību, turklāt spoguļu dēļ šķiet, ka telpa ir vismaz desmit reižu lielāka, bet televizoru ekrānu – daudz vairāk nekā īstenībā. Daļā ekrānu attēls ir melnbalts, tātad ieraksts veikts samērā sen, bet daļā – krāsains. Viens no ekspozīcijas veidotāju mērķiem, izmantojot kontrastus, ir bijis akcentēt atšķirības, kādas pastāvēja starp divu valstu televīzijām, kuras ilgus gadus šķīra Berlīnes mūris. Runa, protams, ir par Vācijas Demokrātisko Republiku un Vācijas Federatīvo Republiku. Otrs mērķis ir ar šo ekrānu palīdzību apmeklētājam saistošā veidā pavēstīt par Vācijas televīzijas vēstures sešiem gadu desmitiem.

Marlēnas daile un Lenijas talants
Vēstījums par Vācu kinematēku nebūtu iedomājams, ja ne ar vārdu nepieminētu divas Berlīnē dzimušas un pasaules slavu guvušas mākslinieces – kinoaktrisi un dziedātāju Marlēnu Dītrihu (Marlene Dietrich; 1901.–1992.) un aktrisi, kinorežisori, fotogrāfi Leniju Rīfenštāli (Leni Riefenstahl; 1902.– 2003.).
Pirms došanās uz Vācijas galvaspilsētu ceļvedī atradu informāciju, ka šai muzejā apskatāmi M. Dītrihas tērpi un dažādi sadzīves priekšmeti, kurus pēc mākslinieces nāves kinematēkai novēlējuši viņas piederīgie. Kostīmi, kleitas un pat vīriešu uzvalki, ko M. Dītriha nēsājusi vai nu ikdienā, vai filmējoties, uzvilkti manekeniem, turklāt pie katra novietots neliels apraksts ar konkrētā tērpa dizainera vārdu, izmantotā auduma nosaukumu un kādam nolūkam tērps ticis šūts. Iespējams, kinofani kādu no M. Dītrihas smalkajiem kostīmiem vai kleitām varētu atpazīt. Turpinot par aktrises lietām, jāpiemin aiz speciālas stikla sienas novietotas lielākas un mazākas ceļasomas, kopskaitā astoņas, kuras M. Dītriha izmantojusi, un apavi – smalkas, dārgas dāmu kurpītes. Taču visinteresantākās, šķiet, ir viņai piederējušās fotogrāfijas, kur kinodīva redzama kopā ar tādām slavenībām kā rakstnieki Ērihs Marija Remarks (Erich Maria Remarque; 1898.–1970.), Ernests Millers Hemingvejs (Ernest Miller Hemingway; 1899.–1961.) un daudziem citiem, kā arī viņai rakstītās vēstules. Uzmanību piesaistīja vācu rakstnieka Ēriha Kestnera (Emil Erich Kästner; 1899.–1974.) ar rakstāmmašīnu rakstītā vēstulīte, kuras sākumā uzreiz zem sūtītāja adreses seko vāciešiem pieņemtā uzruna: “Liebe Frau Dietrich!”
Citā telpā ekrānos var noskatīties kadrus no dažādām kinofilmām, kurās M. Dītriha filmējusies. Atmiņā palicis melnbalts fragmentiņš no mākslas filmas “Zilais eņģelis” (1930.) uzņemšanas. Tajā redzams, kā galvenā varone Lola, kuru atveido M. Dītriha, mazliet paniekojusies ar cigareti, apsēžas uz klavierēm tā, ka viņas slaidās kājas atrodas pianistam apmēram pie deguna, un koķeti nodzied dziesmiņu.
Vēstījuma par Vācu kinematēku noslēgumā vēl nedaudz vārdos par kinorežisori L. Rīfenštāli. Muzejā akcentēts viņas meistardarbs – dokumentālā filma “Olimpija” (1938.), kas atspoguļo 1936. gadā Vācijā notikušās Vasaras olimpiskās spēles un kinokritiķu aprindās novērtēta ar epitetu “ģeniāla”. Tās tapšanas laikā kopā uzfilmēts 400 kilometru garš materiāls, un filma uzskatāma par slavas dziesmu cilvēka spējām un ķermeņa kultam. Savukārt L. Rīfenštāli var raksturot kā sava darba fanātiķi, kas apveltīta ar apskaužamu drosmi, enerģiju un talantu. Viņa bija sieviete, kura Trešā reiha laikā baudīja nedalītu vadoņa uzmanību un labvēlību.
Lai uzzinātu daudz vairāk par šo un citām pasaules slavu guvušām personībām, viņu veikumu kinematogrāfijā, kā arī dzīves stāstu, kas šādiem ļaudīm parasti ir gana interesants, atliek apmeklēt filmu un televīzijas muzeju jeb Potsdamas laukuma “dārgumu lādi” pašiem.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Potsdamas laukuma “dārgumu lāde”

Kategorijas