Iepazīst latviskumu un dzīvi Amerikā

2016. gada 27. oktobris 07:00

1464

Liepājniece kultūras darbiniece Agnese Kuplēna šīs vasaras beigās beidzot piepildījusi sava apzinātā mūža sapni – pirmo reizi pabijusi Amerikas Savienotajās Valstīs. “Man ir 37 gadi, sevi atceros no četru gadu vecuma. Tātad tas bija sapnis 33 gadus. Kad sapratu, ka sapnis beidzot tapis īsts, biju kā lidojumā,” iespaidus par ceļojumu raksturo sieviete. Mērķis Amerikā bija apciemot draugus, nodibināt kontaktus ar Amerikas latviešu biedrības “Priedaine” dalībniekiem un atrast savus radiniekus.

Vilina vectēva stāsti
Agnese, vēl būdama bērns, domājusi, ka aizbraukt uz Ameriku, konkrēti Ņujorku, vienmēr būs nepiepildāms sapnis. “Neviens manas dzīves sapnis nav bijis tik liels kā Ņujorka! Kad skatījos vecās filmas par Ameriku un Ņujorku, man vienmēr uznāca raudiens, jo bija sajūta, ka esmu tur bijusi, dzīvojusi tajos laikos. Bet tas likās tāls sapnis, jo esmu padomju laikā dzimis bērns – par Ameriku runāt un pat sapņot nedrīkstēja!”
Liepājniece atceras, kā viņas vectēvs, jūrnieks, stāstījis savus piedzīvojumus Ņujorkā, kur pabijis vairākas reizes. “Klausījos viņā, un tas man likās kas neaptverams. Vecmāmiņa vairākas reizes pieminēja arī Rūdonkuli, kurš kara laikā bija devies uz Ameriku. Taču tajos laikos ar Amerikas radiem sazināties nevarējām, mums nebija nekādu kontaktu. Varējām tikai sarakstīties ar radiem, kuri dzīvoja Berlīnē pilsētas “pareizajā pusē”, un ar radiem Odesā. Nekad nebiju domājusi, ka tomēr kādreiz satikšos ar saviem Amerikas radiem.”
Pirms brauciena nodibinājusi kontaktus ar vairākiem bijušajiem liepājniekiem, tāpat daudziem, kuri bijuši šajā lielvalstī. Tādēļ izlēmusi, ka vēlētos uzzināt par tautiešiem pāri okeānam vairāk. “Internetā biju iepazinusies ar bijušo liepājnieci modes mākslinieci Valdu Rainey, kura Ņūdžersijas štata pilsētā Veinā (Wayne) dzīvo 18 gadus. Sapratām, ka mums ir daudz kopīgu interešu un dzīves skatījums, līdzīgs dzīvesgājums, tādēļ ātri vien sadraudzējāmies. Tāpat Ņujorkā četrus gadus dzīvo horeogrāfe Maija Rutkovska, ar kuru savulaik sadarbojos “Eirovīzijas” priekšnesuma gatavošanā. Mana ciemošanās pie draugiem un kontaktu dibināšana sadarbības veidošanai sakrita ar tautiešu biedrības “Priedaine” 66 gadu jubileju. Biedrība sadarbības vārdā man apmaksāja ceļa un uzturēšanās izdevumus.”
Kādas izjūtas bijušas pirms ceļojuma? “Ciemos pie saviem draugiem un biedrības pilnīgi vienai!? Tas man bija liels pārbaudījums – visas tās lidostas, dokumentu un drošības pārbaudes, pārsēšanās un garais lidojums,” atzīst Agnese, taču vienlaikus priecājas – bijis tā vērts! “Jo galu galā es kontaktus nodibināju un savus radus arī atradu.”

Mainās “fototapetes”
Agnese ASV pabija divas nedēļas vasaras nogalē. Uz Ameriku devusies no Rīgas, pārsēžoties Norvēģijas galvaspilsētas Oslo lidostā, bet pēc tam jau bijis priekšā astoņu stundu lidojums pāri okeānam. “Lidmašīnā un lidostā iepazinos ar cilvēkiem, ar kuriem ceļš bija drošāks un interesantāks. Bija patīkami, kad Oslo lidostā izdzirdi latviešu valodu un izrādās, ka mums ir viens galamērķis. Lidmašīnā sadraudzējos ar meitenīti, kura Ņujorkā pirms došanās ar tēti tālāk uz citu lidmašīnu no manis tik mīļi atvadījās!” ar smaidu atceras liepājniece.
Ciemošanās laiks saistās ar pozitīvām atmiņām. “Nebija neviens mirklis, kad es būtu jutusi garlaicību vai kādas negācijas. Es biju pārkačāta ar pozitīvismu! Tās divas nedēļas, kamēr tur biju, man likās, ka kāds mani nes virs zemes. Tur arī izbaudīju īstu vasaru – gaisa temperatūra bija plus 30 grādu. Tas bija fantastiski! Man tikai vajadzēja kaut ko siltāku līdzi paņemt, lai, pēc laika atgriežoties Eiropas klimatā, nenosaltu.”
Lai arī mērķis – aizbraukt uz sapņu zemi – sasniegts, liepājniecei sajūta, ka viņa piedzīvo kaut ko jau notikušu, tomēr nav bijusi. “Protams, sajūta bija neticama. Visu laiku bija sajūta – kāds man iet pa priekšu un acu priekšā nomaina fototapetes. Es jautāju sev: vai tiešām tā ir īstenība?”

Pārved idejas pasākumiem
Agnese novērojusi, ka Ņūdžersijas štata latviešu biedrībā “Priedaine” darbojas pārsvarā gados vecāki mūsu tautieši, daudzi no tiem ir liepājnieki, kuri lielākoties Amerikā nokļuvuši kara laikā. Biedrība ir ļoti aktīva – aicina pie sevis tautiešus, rīko pasākumus latviskā garā. Tāpat darbīgas ir latviešu biedrības Ņujorkā un Filadelfijā. “Tie latvieši, kuri tur dzīvo, ir amerikāņi, bet ļoti labi māk runāt un dziedāt latviski, ļoti kopj latviešu valodu. Viņiem ir milzīgs koris. Nākamgad “Priedaine” rīkos Dziesmu un deju svētkus. Būtu interesanti aizbraukt tajā laikā, redzēt un dzirdēt, kā pie viņiem šis pasākums notiek.”
Arī jaunā paaudze piedaloties biedrības pasākumos un citās sanākšanās, lai arī tiem ar valodu esot jau grūtāk – latviski runāto saprot, bet atbildēt latviskā mēlē bieži nespēj. “Centrālais notikums, kas tiek svinēts pēc īstām tradīcijām, ir Jāņi. Ziemassvētki jau vairāk pēc amerikāniskajām paražām,” uzzināto atstāsta ceļiniece. “Filadelfijā biedrības telpās viņiem ir pašiem sava bibliotēka, kur ir grāmatas latviešu valodā, latviešu klasiķu darbi. Viņi rīko latviešu mākslinieku izstādes. Ļoti daudz dzied latviešu tautasdziesmas, dejo tautiskās dejas. Es kopā ar viņiem arī uzdziedāju – tā bija tāda īsta latviska kopā būšana!”
Liepājnieci pārsteidzis tas, cik ļoti jaunumiem Latvijā seko līdzi tik tālu dzīvojošie tautieši. “Viņi par notikumiem mūsu valstī zināja vairāk nekā es. Sapratu, ka viņiem tas ir svarīgi tāpēc, ka Latvijā dzīvo viņu radinieki. Par sevi viņi ir mierīgi, jo dzīve sakārtota pa plauktiņiem. Tāpat internetā viņi skatās mūsu seriālus, filmas, šovus...” “Priedainē” izskatījies gluži kā Latvijā. Apkārt priežu mežs, biedrības nams izskatījies pēc Latvijas lauku kultūras nama, un arī āra estrāde ļāvusi sajusties kā dzimtenē.
“Es tik ļoti sadraudzējos ar tautiešiem, ka viņi man pat sarīkoja īstu atvadu vakaru Valdas Rainey mājas dārzā. Viņa ir precējusies ar īstu amerikāni, un viņš parādīja Amerikā populāro dārza svētku tradīciju – barbekjū cepšanu. Divu nedēļu laikā es nebiju nogaršojusi īstu amerikāņu hamburgeru, jo līdz tam baudīju vai nu latviešu, vai ķīniešu virtuvi. Bet tas hamburgers, ko pagatavoja Valdas vīrs, bija pilnīgi kaut kas cits nekā tas, ko parasti pasniedz ātrās ēdināšanas ie-stādēs. Kā viņi prot grilēt gaļu, dārzeņus – tas tiešām ir garšīgi!” apbrīnu pauž Agnese.
Atvadu vakarā liepājniecei jauniegūtie draugi uzdāvinājuši ASV karogu. “Tas viss bija tik mīļi! Tādēļ saku, ka gabaliņš manis noteikti palika tur, Amerikā, pie tautiešiem. Mēs joprojām sarakstāmies, sazvanāmies.”
Pēc ciemošanās viena no Agneses idejām ir atvest uz Latviju Valdas Rainey tērpu kolekcijas un izrādīt mākslinieces dzimtajā pilsētā. “Kaut tikai izdotos!” viņa nosaka ar mirdzumu acīs un skaidri zina, ka tas nebūs vienīgais pasākums.

Dzīvot negribētu
Iegūtie un esošie draugi Amerikā bija ļoti intensīvi saplānojuši brīvo laiku, lai Agnese redzētu un izjustu pēc iespējas vairāk. Latviete pabijusi četros ASV štatos. Cauri Ņujorkai pa Hudzonas upi braukusi ar kruīza kuģīti, bijusi Vašingtonā pie Baltā nama, Ņujorkas prestižākajā rajonā Manhetenā, Taimskvērā.
Lielpilsētā bijusi vairāku tautību kvartālos, kur viņu klātbūtne veicina dažādu subkultūru attīstību. “Man bija bail, ka, nonākot Amerikā, būs ierastās ilgas pēc mājām, kas man uzrodas citās valstīs. Taču, staigājot pa Manhetenu, sapratu, ka mans lolotais sapnis ir piepildījies, bet cik labi, ka ir mājas, kur atgriezties! Ir labi būt, redzēt, baudīt, satikt un arī dibināt kontaktus, bet dzīvot gan es Amerikā negribu – tādos mūros noteikti ne!”
Ceļotāja jūtas redzējusi daudz skaistā no visa tā labākā un uzzinājusi arī otru pusi. Piemēram, neadekvātās summas par dzīvošanu lielpilsētās. Ņujorkā dzīvošana vienā komunālā dzīvokļa istabā maksā 800 dolāru, savukārt 20 minūšu attālumā no Ņujorkas, Liepājas lieluma mazpilsētā, ģimenes mājas īre izmaksā divarpus tūkstošus dolāru. “Tajā pašā Manhetenā par reklāmu jāmaksā kosmiskas summas – viens kvadrātmetrs maksā vienu miljonu dolāru! Ej tur pa ielu naktī un jūties kā dienā – uz katra stūra pa izgaismotām strūklakām. Tā ir tāda galvu reibinoša pasaka. Ja padomā, ka daudzviet pasaulē cilvēkiem nav pat ūdens, nav, ko ēst, tad puse no pasaules naudas apgrozās Ņujorkā. Ja tu tur dzīvo, tad jāpieņem tie noteikumi; ja ne, tu tiec salauzts! Pelnīt vari ārkārtīgi daudz, bet tad jāpakļaujas Ņujorkas necilvēcīgajam spiedienam. Tur zūd cilvēcība un mīļums,” sajūtās dalās Agnese.

Novērtē atbalstu un brīvību
Vienlaikus novērtējusi un secinājusi, ka Amerika tiešām ir visu iespēju zeme. “Tur ir tāda bezgalīga brīvības garša. Piemēram, nav tik ļoti lielas birokrātijas, lai varētu sākt savu lielāku vai mazāku biznesu. Vajag tikai reģistrēties, un vari nodarboties ar jebko. Sastapu vienu ielu mākslinieku, kurš dienā nopelna 200 līdz 300 dolāru. Viens puisis tur atveidoja Maiklu Džeksonu. Varbūt viņam sanāca ne pārāk veiksmīgi, bet cilvēki deva naudu tikai par centību vien. Viens vīrietis, iznācis uz ielas ar plakātu, lūdza ziedot, jo viņam pietrūkst dāvanai sievai. Secināju – ja vien tev netrūkst nekaunības, izdzīvot tu tur vari, badā nomirt nevari. Jebkuru ideju tur vari realizēt, jo valdība ir atļāvusi cilvēkiem pelnīt. Reģistrējies, un aiziet! Tikai galvenais – nomaksā nodokļus! Un cilvēki to dara. Tur ir tāda politika, ka uzņēmējiem nav jāpierāda, ka esi noziedznieks pret valsti. Bet pie mums ir otrādi – jāpierāda, ka neesi noziedznieks. Un cilvēki apzināti maksā nodokļus, jo viņiem ir spēcīgas sociālās garantijas. Ja paliks slims, viņš neies uz darbu ar temperatūru. Bet ar sociālajiem pabalstiem viņi gan tur neaizraujas,” uzzinājusi Agnese. Labklājības pamatā esot filozofija – ja tu strādā, tad esi drošībā.
Latviešu biedrībā liepājniece sastapusi bijušo novadnieci, kura strādā par sociālo darbinieci kādai 98 gadus vecai, joprojām pozitīvi domājošai kundzei, arī latvietei. “Sieviete runājās un jautāja: vai viņai vēl dzīvot divus gadus vai nedzīvot? Regīna atbildēja: “Ja jūs tagad nomirsit, es palikšu bez darba.” Tad vecā kundze smejot noteica, ka tad noteikti dzīvošot vēl vismaz tos divus gadus.” Interesanti šķitis, ka šī kundzīte katru dienu iesāk ar tādu kā vēlējumu: cik šī būs brīnišķīga diena!
“Vēl man patika tas, ka cilvēki tur var atļauties būt tādi, kādi ir, arī vizuāli. Ja mēs tādā paskatā izietu uz ielas, kā tur to dara, tad uz mums visi atskatītos, mēs sajustos neērti un ietu mājās pārģērbties. Vecāki cilvēki staigā džinsos, krekliņos un aicina ballēties. Viņi visi savu brīvo laiku pavada tik pilnasinīgi, jo nav, par ko uztraukties. Mēs vairāk esam nodarbināti ar eksistenciālām problēmām,” novērojumus dalās liepājniece.
Pēc atgriešanās no ceļojuma, atkal sastopoties ar sadzīviskajām ķibelēm, secinājusi, ka mainījusies pašas attieksme. “Es uz problēmām paskatījos ar tādu vieglumu!” Vienlaikus viņa jūtas priecīga, ka brauciens pavēris jaunas idejas pasākumiem, plašāku domu un skatījumu uz daudzām lietām. Viena no tām – “mēs pārāk maz lepojamies ar saviem tautiešiem, kuri ir ārzemēs. Žēl, ka nesitam viens otram pa plecu, bet gan apskaužam”.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Iepazīst latviskumu un dzīvi Amerikā

Kategorijas