Ko nozīmē strādāt citā pilsētā?

2016. gada 3. novembris 07:00

793

Lai nodrošinātu savu un savas ģimenes iztiku, cilvēkam ir jāstrādā algots darbs, ar kuru atmaksāt visus savus tēriņus. Taču ko darīt, ja dzīvesvietai tuvumā nav interesējošu vai brīvu darba vietu? Viena no iespējām ir pārcelties uz vietu, kur ir vai nu vairāk, vai arī interesantākas darba iespējas. Reizēm šāds darbs var atrasties 10 kilometru attālumā, bet dažkārt pat 40 un 50 kilometrus tālāk.
Ne vienmēr ir iespējams pārcelt gan savu, gan ģimenes dzīvi uz svešu vietu un ne vienmēr to arī gribas darīt. Visgrūtāk pārcelties ir bērniem, jo nākas mainīt skolu un draugus, tāpēc vecāki savu atvašu labad cenšas rast citus variantus, sabalansējot gan darba, gan ģimenes intereses. Potenciālais darba ņēmējs nonāk pie iespējas katru dienu mērot tālu ceļu līdz darbam un atpakaļ. Jautājums – vai tas izdevīgi un vai cilvēki vispār vēlas to darīt, jo – būsim reāli – nav viegli katru dienu nobraukt līdz pat 100 kilometriem gan ziemā, gan vasarā, gan labos, gan sliktos laikapstākļos.

Laukos vieglāk nekā Rīgā
Apkārtējos astoņos novados, kuru ikdienas dzīvei seko līdzi laikraksts “Kursas Laiks”, ir lielas un mazas apdzīvotas vietas, kurās cilvēki meklē darbu, kā nu prot. Protams, mazākos novadu nostūros ar darba iespējām ir grūtāk, līdz ar to cilvēki meklē iespējas blakus ciematos cerībā atrast vietu arī sev. Nav maz tādu cilvēku, kuri dzīvo, piemēram, Aizputē, bet ikdienas gaitas aizvada darbavietā Liepājā vai Grobiņā. Arī liepājnieki brauc uz darbu Vērgalē vai Medzē, jo mūsdienu dzīves apstākļos darba devējam nepieciešams mobils darbinieks.
Par piemēru tam, kā liepājnieks dodas uz darbu tālu prom no mājām, var kalpot Priekules novada domes Kultūras nodaļas vadītāja Gundara Venena stāsts. Viņš katru darbdienu dodas no Liepājas uz Priekuli. “Es vienmēr ierēķinu, ka ceļš Liepāja–Grobiņa ir pusceļš, jo tajā posmā ilgi jābrauc, un tad atlikušais laiks ir līdz Priekulei. Kopā ceļā sanāk pavadīt aptuveni pusstundu. Sākumā man tas likās ļoti apgrūtinoši, jo biju pieradis pa Liepāju pārvietoties tikai ar kājām un tas man ļoti patika. Tagad, kad es tajā visā jautājumā iedziļinos, tad saprotu, kā, piemēram, ir Rīgā un kādi tur ir attālumi. Atceros laiku, kad sāku mācīties Rīgā. Toreiz piestrādāju Rīgas 84. vidusskolā un dzīvoju Imantā. Lai nokļūtu darbā, bija jābrauc ar diviem sabiedriskajiem transportiem, un tas kopumā man prasīja veselu stundu. Kad to atceros, tad saprotu, ka tagad jau patiesībā ir vieglāk,” atminas G. Venens.
Protams, ka sākumā nav gājis tik viegli, taču liepājnieks uzskata, ka darbiniekiem mūsdienās nav izvēles iespēju: “Šodien mums ir jābūt mobiliem, jo darbs ir tur, kur viņš ir, un, ja vajag strādāt, tad jādodas tur, kur vajag. No dažiem cilvēkiem esmu dzirdējis: “Nē, es nevaru, jo tas ir tālu!” To Rīga noteikti uzskatītu par provinciālu domāšanu. Ja visa tā braukāšana normāli sedzas ar algu un rentējas, jo tas, protams, ir būtisks aspekts, tad kāpēc to nedarīt?”
G. Venens uzskata, ka šāda braukšana uz darbu nav nekas neparasts. Arī transporta problēmas ir iespējams atrisināt, izmantojot sabiedrisko transportu vai arī braucot vairākiem kolēģiem kopā. “Esmu pieradis pie ceļa Liepāja–Priekule, ikdienā šādi braucu jau piekto gadu. Ja gadās problēmas ar savu auto, braucu ar autobusu. Tādā ziņā Priekulē ir laba satiksme, jo transports iet visos nepieciešamajos laikos, lai es paspētu uz darbu un mājās. Uzskatu, ka šādā ilgākā ceļā uz darbu ir pat dažādas priekšrocības. Tu, piemēram, vari apdomāties par kaut kādām savām lietām, vari sevi sagatavot dienai, tas ir laiks tikai tev vienam. Savu reizi esmu ņēmis arī stopētājus, bet pārsvarā tikai bērnus, kas nokavē autobusu, vai pazīstamus cilvēkus. Svešus neņemu,” skaidro G. Venens. Viņš rokas cēlājus īpaši nemīl, jo pietiekoši daudz esot dzirdēti gadījumi, kad stopētāji izrādās noziedznieki un pastrādā dažādas briesmu lietas.

Cits ar auto, cits ar divriteni
Priekules novada domē G. Venens nav vienīgais, kurš uz darbu mēro tālu ceļu. Arī domes juriste Ināra Avotiņa ikdienā brauc tālus gabalus. Viņa dzīvo Kapsēdē un trīs reizes nedēļā dodas uz darbu Priekulē. “Man šeit nav pilnas slodzes darbs, braucu tikai trīs reizes nedēļā. Te jau tikai pusstunda jāpavada ceļā, pat mazāk nekā Rīgā. Braucu ar savu auto, jo no Kapsēdes uz Priekuli ar sabiedrisko transportu nevar izbraukāt,” skaidro I. Avotiņa. Viņa uzskata, ka šāda braukāšana uz darbu ir normāla situācija, it sevišķi Latvijā, kur ceļa garumi ir nelieli. “Mans brālēns kādreiz Amerikā uz darbu brauca trīs stundas un atpakaļ uz mājām arī trīs stundas, jo viņš dzīvoja Čikāgā, bet strādāja citā pilsētā,” stāsta Priekules domes juriste, pieminot, ka šobrīd radinieks gan vairs tā nebraukājot, jo esot pensionējies.
Darba devējs sievietei degvielu neatmaksā, un tā jāgādā par saviem līdzekļiem, taču juriste uzskata, ka ar algu, ko viņa saņem, pietiek. Arī braukšana ziemas apstākļos netraucē, jo esot ilgu gadu šofera pieredze – auto vadot kopš 1993. gada. “Atceros kādu savu paziņu, kas ar velosipēdu ik dienu brauca no Priekules uz Grobiņu, lai strādātu. Viņa bija riktīga velobraucēja. Parasti sanāca tā, ka es no Kapsēdes braucu ar auto uz Priekuli un viņa man pretī ar velosipēdu,” kādu apņēmīgu priekulnieci raksturo I. Avotiņa. Viņa gan nezina, vai šī sieviete vēl joprojām brauc tik lielu gabalu uz darbu ar divriteni.
Pāris reižu nedēļā uz darbu Kalētu Mūzikas un mākslas skolā dodas arī pūšaminstrumentu spēles skolotājs Ēriks Bukarts, kurš ikdienā dzīvo Liepājā. “Strādāju šeit divas reizes nedēļā. Braucu kopā ar kolēģi, kas šeit strādā. Viņam arī ir automašīna, tāpēc mēs maināmies – vienu dienu viņu vedu es, otru dienu viņš mani. Par degvielu viens otram naudu nedodam, jo sanāk labi apmainīties,” stāsta Ē. Bukarts. Viņam ceļā no Liepājas līdz Kalētiem aiziet aptuveni 40–45 minūtes.
Izrādās, ka mūzikas skolotājam nemaz nepatīk braukt ar auto. “Man vispār nepatīk braukt garos gabalus. Varu nobraukt piecdesmit kilometrus, pāris reizes līdz Rīgai, bet, ja jābrauc tālāk, tad sāku domāt, vai to vispār vajag. Kad pieņēmu šo darbu, zināju, ka vajadzēs braukāt, un teicu, ka nostrādāšu tikai gadu. Tagad pagājuši jau desmit gadi,” smejas Ē. Bukarts, piebilstot, ka nu jau ir pieradis ikdienā braukt šādu attālumu.
Skolotājs gan bēdājas, ka vairs netiek atmaksāta ceļa nauda. Kādreiz, pirms krīzes, skolotājiem atmaksāti gan autobusu taloni, gan degvielas izdevumi, taču tagad to maksājot no savas algas. “Es būtu ļoti priecīgs, ja man maksātu algu un ielietu arī degvielu, lai varu strādāt, jo tagad sanāk tāds apburtais loks – strādāju, lai pelnītu; pelnu, lai strādātu. Arī mašīnu nākas remontēt, jo ceļš te nav nekāds labais, piemēram, bukses mašīnai mainu reizi gadā. Bet ko darīt, ja uz vietas Kalētos nav tāda speciālista, kas bērnus varētu mācīt? Tāpēc arī braukāju,” pamato pedagogs.

105 km dienā = 127 eiro mēnesī
Strādāšanu citā pilsētā ļoti atvieglo iespēja pārvietoties ar savu auto. Protams, ka sava automašīna ļauj būt daudz patstāvīgākam un ātrākam, taču līdz ar šiem plusiem nāk arī kaudze mīnusu. Piemēram, lai uz darbu brauktu ar auto, tas vispirms jāiegādājas. Labas automašīnas iegāde ir sarežģīts process, kas izmaksā lielu naudu. Tāpat spēkrats regulāri jāapkopj, jānokārto tehniskā apskate, jāapdrošina un jāpabaro (lasīt – piepildīt bāku ar degvielu). Un vēl kas – lai brauktu ar auto, vispirms jānokārto autovadītāja apliecība, kas, starp citu, ir kļuvis par ļoti dārgu prieku.
Lai saprastu, cik aptuveni izmaksā primārā auto vajadzība jeb degviela, “Kursas Laiks” izstrādāja nelielu eksperimentu, uz papīra lapas saskaitot degvielas izdevumus. Tika nolemts, ka aprēķiniem izmantos iedomātu žurnālistu, kurš ikdienā it kā dzīvo Gramzdā, bet katru darbdienu, tas ir, piecas reizes nedēļā, brauks uz Liepāju, Graudu ielu, kur atrodas “Kursas Laika” redakcija. Žurnālistam ir savs auto, un tas tika izvēlēts pēc Latvijas pirktāko lietoto automašīnu topa. Izvēlējāmies Latvijā ļoti iecienītu automašīnu – 2002. gada “Volkswagen Passat” ar dīzeļdegvielas motoru. Lietoto auto tirgū tāda modeļa mašīna maksā aptuveni 2000 eiro, un, tā kā tai ir dīzeļa dzinējs, degvielas izmaksas ir zemākas nekā benzīna motoram – šī mašīna “ēd” aptuveni sešus litrus degvielas uz 100 kilometriem. Gramzda no “Kursas Laika” redakcijas atrodas precīzi 52,5 kilometru attālumā, tā vismaz apgalvo satelītkarte. Mūsu iedomātais žurnālists, braucot uz darbu un mājām, piecu dienu laikā nobrauc aptuveni 525 kilometrus. Laikā, kad tapa šis eksperiments, dīzeļdegviela uzpildes stacijā “Statoil” maksāja 1,009 eiro par litru. Ja žurnālists vienā mēnesī divdesmit dienas brauc uz darbu Liepājā, tad viņam šis prieks izmaksās aptuveni 127 eiro. Atcerieties, ka šajā summā nav ieskaitīts ne autoremonts, ne riepu maiņa, kas ir obligāta, ne arī papildu izbraucieni ar automašīnu, šeit ir tikai ceļa izdevumi, lai nokļūtu no punkta A punktā B un atpakaļ uz A.
Ja braukšana uz darbu, kas atrodas 50 kilometru attālumā no mājām, izmaksā gandrīz 130 eiro, tad uzreiz ir skaidrs, ka algai ir jānosedz šī summa, citādi darbiniekam vienkārši nav izdevīgi braukt šādu attālumu. Taču, ja “Kursas Laiks” veiktu eksperimentu un paskaitītu, cik daudz cilvēku saņem algu, no kuras ar mierīgu sirdi var atlikt šādu summu degvielai un “neapgriezt” citus tēriņus, šķiet, ka iepriecinošu rezultātu būtu maz.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ko nozīmē strādāt citā pilsētā?

Kategorijas