Dakteris, kurš aprūpējis ceturtdaļmiljonu bēgļu, jeb ārsts no Disnejlendas

2016. gada 3. novembris 07:00

Katru nedēļu simtiem patvēruma meklētāju ierodas Lampedūzas salā Itālijā, un daudzi no viņiem ir slimi vai ievainoti. Salas galvenais ārsts nepalaiž garām nevienu bēgli, un šādai labsirdībai ir arī negatīvā puse – cieš arī paša ārsta veselība.

“Čau” un “Pjetro”
Kāda maza meitene no Mali uz Eiropas salas ieradusies vien pirms pāris stundām, taču jau paspējusi iemācīties divus svarīgus itāliešu valodas vārdus – “čau” un “Pjetro”. “Čau!” viņa priecīgi uzsauc visiem garāmejošajiem pacientiem un medicīnas darbiniekiem, savukārt Pjetro ir labā daktera vārds, kuru nākam labprāt redz ikviens slimnīcas pacients – tā, it kā 60 gadus vecais dakteris Pjetro Bartolo (Pietro Bartolo) būtu pati Mikipele vai Ziemassvētku vecītis, savā rakstā salīdzina BBC žurnāliste Emma Džeina Kērbija.
Dakteris Bartolo, sēžot pie rakstāmgalda, kas apraukts ar slimnieku lietām, un paukšķinot paracetamola tabletes, kādā rītā nemaz neizskatās tik varonīgs, kādu viņu redz mazie pacienti. Ar sāpošo kaklu un acīmredzamām sāpēm un drebuļiem vislabākā vieta dakterim Bartolo būtu viņa gulta, taču pa nakti slimnīcā ieradušās trīs bēgļu piepildītas laivas un dažiem no migrantiem bijusi nepieciešama steidzama medicīniska aprūpe.

Tante, kas dzīvo Eiropā
Durvis noklaudz, un mazā maliešu meitene iegāžas ārsta kabinetā, ātri ieraušas dakterim klēpī, apliek rokas viņam ap kaklu un piespiež savu vaigu viņējam. Viņa izrāda prieku un pateicību par to, ka dakteris Bartolo viņu pēc briesmīgā brauciena laivā sagaidīja ar baltu pūkainu lācīti, šokolādes cepumiem un dzirkstošu limonādi. Mazajiem bēgļiem tā ir gluži kā nokļūšana pasaku valstībā.
Kamēr mazā maliešu meitenīte pie P. Bartolo telefona tēlo sekretāri, viņš stāsta, ka meitenes mamma ir ratiņkrēslā. Māte teikusi, ka baiļpilnais nakts brauciens pievārēts, lai uzmeklētu meitas tanti, kura jau nobāzējusies Eiropā. Kad P. Bartolo jautājis, vai viņa dzīvo Itālijā, Vācijā, Norvēģijā vai Francijā, meitenes māte kratījusi galvu un atbildējusi – nē, Eiropā.

Izvaro pat mazas meitenes
Eiropas Savienības likumi noteic, ka māte jāreģistrē tur, kur persona nonākusi. P. Bartolo it kā jautājot secina, ka visticamāk ģimene nekad nenokļūs iecerētajā galamērķī. Vai uz šādiem gadījumiem noskatīties ar laiku paliek vieglāk? Ārsts atbild noraidoši: “Kā gan lai būtu? Kā var pierast pie tā, ka redzi cilvēkus ciešam? Jūs taču redzat šo mazo bērnu…”
Visvairāk bērnu esot ar agonējošiem ķīmiskiem un cita veida apdegumiem – P. Bartolo tos drūmi sauc par laivu slimību.
Visvairāk “ceļojumu” laikā ciešot sieviešu dzimuma pārstāves – gan mazas, gan lielas. Gandrīz visas ierodas izvarotas, pat 12, 13 gadus vecas meitenes. Dakterim par to runāt ir tik smagi, ka viņš uz brīdi salūst un noliek galvu uz galda. “Teju visas ierodoties ir bijušas stāvoklī,” viņš turpina profesionālā tonī. “Bet grūtniecība slimnīcā vairs nav konstatējama – ne tāpēc, ka viņas nav bijušas izvarotas, bet tāpēc, ka narkotiku tirgoņi injicē kaut ko, lai apturētu ovulāciju. Mums nav ne jausmas, kāda veida narkotikas viņām spricē.” Dakteris Bartolo ir uzticīgs katolicismam – uz viņa rakstāmgalda ir foto, kurā viņš redzams kopā ar pāvestu, bet viņš cīnās, lai pasargātu savu ticību cilvēcībai.

Pie nāves nepierod
“Tas ir necilvēciskums, tā ir cilvēka zvērība. Mēs to esam radījuši! Es zinu, ka ir grūti apturēt karus, grūti pārvietot migrantus, grūti viņus integrēt. Taču prioritātei būtu jābūt dzīvību glābšanai, ir jāpieliek punkts tai slīkšanai jūrā. Runāšana var nākt pēc tam,” P. Bartolo emocionāli uzsit pa galdu.
Lampedūza nav liela sala, un dakteris Bartolo ne tikai kaislīgi glābj cilvēku dzīvības, ne tikai ārstē izdzīvojušos bēgļus, bet redz arī daudzas nāves. “Neviens pie tā nevar pierast,” saka ārsts un stāsta par autopsijas procesu, īpašu tetovējumu un ķermeņa pazīmju meklēšanu un tamlīdzīgi. Ja ķermenis ir jau sadalīšanās stadijā un pirkstu nospiedumus paņemt nav iespējams, vietējie policisti DNS datubāzei prasa saistaudu paraugu. Tad viņš saliekot rokas, gluži kā lūdzot piedošanu. “Man ir jānogriež vai nu pirksts, vai auss, ir bijis pat, kad jāizgriež riba. Tas ir tik brutāli.”

“Es neesmu robots”
Ceturtdaļa miljona bēgļu, kas 20 gadu laikā izgājuši “caur daktera rokām”, nav viņu nocietinājuši un padarījuši nejūtīgāku. Cīnoties ar asarām, viņš atzīstas, ka nav robots. “Esmu tikai cilvēks ar parastām jūtām un emocijām.”
Gaitenī kāda maza balss sauc: “Pjetro! Pjetro!” Lampedūzas dakteris ar mokām saņem sevi rokās, lai atkal kļūtu par pasaku valstības ārstu.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dakteris, kurš aprūpējis ceturtdaļmiljonu bēgļu, jeb ārsts no Disnejlendas

Kategorijas