Skats uz Latviju no pēdējās jauno uzņēmēju kalves

2016. gada 3. novembris 07:00

146

Skats uz Latviju no pēdējās jauno uzņēmēju kalves

Kurzemes Biznesa inkubatora (KBI) interneta mājaslapā vēl aizvien pirmais teikums ir par ideju veidot jaunus un veiksmīgus uzņēmumus, lai gan jau teju gadu inkubators naudu no valsts nesaņem un komanda strādā kā komersanti brīvajā tirgū. Kāpēc tā, ko šobrīd saka jaunajiem uzņēmējiem un kādas ir nākotnes perspektīvas, “Kursas Laiks” aicināja pastāstīt KBI valdes priekšsēdētāju Salvi Rogu.

Salvis Roga uzņēmējdarbības atbalsta vidē darbojas aptuveni desmit gadus. Sācis Ventspils Augsto tehnoloģiju parkā, kur arī ir inkubators – šobrīd otrais izdzīvojušais pēc valsts finansējuma pārtraukšanas. No 2008. gada S. Roga darbojas Kurzemes Biznesa inkubatorā. Strādājis arī Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, tādēļ zina, kas vajadzīgs uzņēmumiem ar lielāku pieredzi.

Valsts finansējuma vairs nav, jaunie uzņēmēji visticamāk nevar apmaksāt pakalpojumus. Kā pastāvat? Vai arī grasāties likvidēties kā citi inkubatori Latvijas austrumu pusē?
Šobrīd mēs esam bez finansējuma, tas tiesa. Ir grūtāk, bet likvidēties negrasāmies. Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) ir apņēmusies pildīt tās funkcijas, kuras pildījām mēs, tomēr praktiski ir tā, ka uzņēmēji ar savām idejām tik un tā nāk uz KBI.
Naudu mums nedod jau kopš pērnā novembra. Bija jāpārorganizējas. Daļā gadījumu sniedzam maksas pakalpojumus, daļa ir brīvprātīgais darbs. Palīdzam jaunajiem uzņēmējiem ar domu, ka pēc laika viņi kļūs par maksātspējīgiem klientiem. Pirmsākumā idejas autors nav spējīgs samaksāt par pakalpojumiem. Mums ir komercpakalpojumi – nodrošinām grāmatvedību, rakstām ES fondu projektu pieteikumus, organizējam pasākumus, meklējam ārvalstu partnerus jaunajiem uzņēmējiem. Negrasāmies padoties, jo mums ir pieredze, cilvēku uzticība un enerģija darīt. Tiesa, no desmit biznesa inkubatoriem ir palicis tikai KBI un vēl inkubators Ventspilī, Augsto tehnoloģiju parkā, bet LIAA inkubēšanas funkciju īsti vēl nav pārņēmusi. Tas visticamāk notiks nākamgad, tad arī redzēsim. Mums nekāda likvidācija nenotiks, turpināsim strādāt, un domāju, ka mūsu pieredze beigās tomēr būs vajadzīga.

Kādas ir Jūsu asociācijas par kopējo situāciju valstī, ja reiz KBI darbosies?
Kopējā sajūta ir ne pārāk patīkama. No vienas puses valstī ar dažādiem instrumentiem grib motivēt gan iesācējus biznesā, gan komersantus ar pieredzi, bet no otras puses ir vesela čupa birokrātisko sprunguļu. Katru gadu kaut ko maina. Katru gadu ir jāpielāgojas.
Var saprast ministrijas un valdību, jo budžetam ir izdevumu sadaļa. Viņiem ir vajadzīgi ieņēmumi. Cits jautājums, vai valsts aparāts ir efektīvi funkcionējošs. Es teiktu, ka nav. Budžeta pīrāgu var būtiski samazināt, bet tas nav viena gada jautājums. Šobrīd ir jācep tāds budžeta pīrāgs, un ir jautājums, kur dabūt tik daudz miltu – naudas. Ir viena daļa godprātīgo uzņēmēju, kuri cenšas samaksāt visus nodokļus līdz pēdējam eiro centam. Ir arī pārējie, kuri mēģina manevrēt. Ir tīri likumīgi ceļi. Piemēram, cilvēks uztaisa uzņēmumu Igaunijā. Notiek pielāgošanās. Nodoklis netiek iekasēts, un nākamajā gadā seko spirāles jauns vijums, nodokli atkal pieliek, jo budžets nepildās, kā plānots. Tas nozīmē, ka godprātīgie un spējīgie nodokļos atkal maksā vairāk. Kaut kādā brīdī arī viņi vezumu vairs nepavilks.

Iezīmējas tāda spirāle ar nelāgu iznākumu. To redz daudzi. Kādi ir secinājumi?
Šāda aina nav pirmo gadu – viss rit pa apli. Cilvēku skaits samazinās, nodokļi palielinās. Valsts aparāta patēriņš nemainās, samazinoties iedzīvotāju skaitam valstī. Ir tikpat ierēdņu, gandrīz tikpat skolotāju, mediķu, policistu, un visiem ir nepieciešamas algas. Nupat bija ziņa, ka nākamā gada budžets ir rekords gan ieņēmumu, gan izdevumu ziņā. Pieņemu, ka ieņēmumu sadaļa nepildīsies, kā plānots, bet algas būs jāmaksā un sekos mēģinājumi šo naudu visiem spēkiem iekasēt. Šajā mirklī arī veidojas attieksme jeb jautājums – kādēļ man iemaksāt kaut ko šajā budžetā, ja redzams, ka naudu tērē izšķērdīgi? Tas nav stāsts, kuru stāstu iesācējam biznesā.

Ko sakāt cilvēkam, kurš sāk darboties?
Nevienam es nesaku – nedariet, jo tāpat būs slikti. Sākuma fāzē ir citi spēles noteikumi, un par nodokļiem cilvēki sāk domāt vēlāk. Ir svarīgi biznesa projektu nolikt uz kājām. Sākumā jau cilvēki algas nesaņem, vispirms meklē, taustās, runā ar realizētājiem, finansētājiem, meklē eksporta tirgus.
Eksporta jomā Latvijā patiešām ir labas lietas. Ir LIAA programma “Atbalsts ārvalstu darījumiem”, un tā labi funkcionē. Manuprāt, vienīgā programma, kas funkcionē labi. Dažādām vizītēm un dalībai izstādēs ārvalstīs atmaksā 80% līdzekļu. Ar šo gribu uzsvērt, ka ir labie piemēri Latvijā.

Uz kādiem jautājumiem jāatbild iesācējam jeb kas sākumā vajadzīgs?
Jaunajam uzņēmējam pirmkārt ir jābūt idejai, tad ir pārējie jautājumi. Tie ir – kur dabūt naudu, kā labāk pārdot? Ir vēl trešais – kā saražot? Pirmie divi ir svarīgāki. Tad arī biznesa inkubatorā mēģinām ar esošajiem resursiem kaut ko izdomāt. Dažiem izdodas uzreiz, dažiem iet trakāk. Ir neveiksmes, tomēr tiem, kuriem ir uzņēmēja gēns, agri vai vēlu izdosies. Uzsvēršu, ka ieteicams orientēties uz eksportu.

Iesakāt domāt par eksportu. Vietējā tirgū nav iespēju?
Eksports ir iespēja un ne jau tādēļ, ka ir laba atbalsta programma, bet tādēļ, ka Latvijā vairumam preču nav pietiekama tirgus. Pirmās nepieciešamības preces vēl var uzsākt ražot, bet viss cits ir jāpārdod ārpus Latvijas. Visiem jaunajiem uzņēmumiem tas ir liels trūkums, jo ir grūti uzsākt darbību. Sākot uzreiz ir jārunā citā valodā, jāpielāgo produkts citai mentalitātei.

Atgriezīsimies pie tā, ko iesācējiem nesakāt, jo šobrīd valsts strādā pie jaunā budžeta! Pasakiet konkrētus piemērus! Kas mainās, kas traucē, tostarp jauno uzņēmēju?
Katrs gads nāk ar būtiskām izmaiņām likumos un normatīvos, kas rada trauksmainu uzņēmējdarbības vidi. Piemēram, tas pats mikrouzņēmuma nodoklis. Vienu brīdi viņu veiksmīgi ieviesa ar mērķi, ka būs atbalsts jaunajiem komersantiem, kuri sāk darboties. Pagāja pusotrs gads, un ieviesa ierobežojumus nozarēs. Tad nāca versijas par to, ka 9% nodoklis vairs neder, vajag vairāk. Tagad palika vecās procentu likmes, bet ir obligāta sociālā nodokļa iemaksa. No 2018. gada mikrouzņēmuma nodokļa nebūs vispār. Kas iznāk? Labi gribējām, ieviesām, iztērējām milzu naudu, lai likumu sagatavotu. Cik algās vien nesamaksāja, lai likumu izstrādātu! Dažus gadus imitējām mazos un jaunos uzņēmējus atbalstošu darbību un pēc laiciņa pasākumu slēdzam. Kam tas viss ir izdevīgi? Piemēram, pirms diviem gadiem uzņēmuma pamatkapitāls bija jāpārreģistrē uz eiro. Visi ņēma kalkulatorus, mehāniski pārrēķināja summas un dieba uz reģistru, iesniedza papīrus un maksāja par pārreģistrāciju. Kāpēc to nevarēja izdarīt automātiski?
Otra prizmas šķautne ir dažādi regulējumi, kas nemaz neskaitās nodokļi. Uzliek elektrībai tarifu, gāzei konkrētu cenu, obligātā iepirkuma komponenti pievieno rēķiniem. Lielajiem uzņēmumiem peļņa ir fantastiska, bet kur viņi to naudiņu dabū – tikai jau no patērētājiem. Tie ir tie ikdienas resursi, kas ir vajadzīgi un kas tiek aplikti ar papildu apgrūtinājumiem, no kuriem neviens nevar izvairīties. Lielie uzņēmumi – tādi kā “Latvijas Gāze”, “Latvenergo”, “Latvijas Dzelzceļš” – necietīs no dažādām likumu un regulējumu normām, jo viņi šo nastu uzkrauj tālāk patērētājiem, palielinot tarifus.

Demogrāfijas bedre un iedzīvotāju izbraukšana ir viens no mūsu ekonomikas klupšanas akmeņiem. Vai tas ir cēlonis vai tikai sekas?
Man patīk skatīt lietas praktiski. Ja paņemsim Eiropas Savienībā 1000 eiro algu, tad vēl ir jautājums – cik kurā valstī ir jāsamaksā nodokļos? Dažviet 1000 eiro ir minimālā alga, no kuras nodokļus nemaksā. Te slēpjas daļa no atbildes.
Reiz viens no Liepājas reģiona uzņēmējiem man teica, ka vajag atļaut cilvēkiem strādāt papildu stundas, ja viņi to vēlas. Jo iznāk tā, ka pēc astoņu stundu nostrādāšanas ir jāmaksā dubultais tarifs. Ir cilvēki, kuri aizbrauc uz ārzemēm, strādā tur pa 12 stundām dienā un lielās, ka nopelna. Mums iespējas nopelnīt, darot vairāk, praktiski nav.

Vai nebūs tā, ka drīzumā pieņems nodokli par dubulto samaksu arī otrajā darba vietā, ja mēs te pukosimies par netaisnību?
Iespējams. Latvijā visādi var gadīties. Piemēram, šobrīd izstrādē ir likumprojekts par to, ka, ja ir darbinieks uz daļēju slodzi, tad sociālais nodoklis darba devējam būšot jāmaksā kā par pilnu slodzi. Šāds likums mudinās mazos uzņēmējus atlaist darbiniekus. Darbiniekam pēdējā izeja būs kļūt par maznodrošināto vai braukt prom. Pie šā paša – pārtikai PVN ir 21%. Tas nav tipiski Eiropas valstij. Galarezultātā vislielākie nodokļi ir pirmās nepieciešamības lietām – elektrībai, gāzei, apkurei un pārtikai.

Kāda izskatās nākotne, piemēram, pēc 20 gadiem?
Uzņēmēji Latvijā ir radoši, jo orientējas uz ārvalstu tirgiem. Mums ir daudz eksportējošu uzņēmumu gan Liepājā, gan Latvijā kopumā. Viņi zina ārvalstu tirgus un situāciju. Brīdī, kad nodokļu slogs būs par lielu, viņi strādās citur.
Es ļoti ceru, ka pēc 20 gadiem pie mums nebūs tikai ārvalstu uzņēmumi, kuriem šeit ir filiāles, uz kurām lielā mērā attiecas mātesuzņēmuma valsts likumdošana.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Skats uz Latviju no pēdējās jauno uzņēmēju kalves

Kategorijas