Salauzts skrituļdēlis izmaina dzīvi

2016. gada 3. novembris 07:00

1424

Reizēm mēdz gadīties: gatavojos ar cilvēku apspriest kādu tēmu, bet saruna ievirzās blakus gultnē. Grobiņnieks Kārlis Lauberts, zīmolu “Jim Longboards” un “Laubert’s rhythm” īpašnieks un stila mēbeļu galdnieks, izvēlējās atklāt savu pieredzi ne tikai biznesā.

Spēlē uz bundžām
Ar ritma kasti cajòn Kārlis sācis darboties 2012. gada beigās, kad uzaicināts piespēlēt grupas “Jorspeis” Ziemassvētku koncertā. Rūpīgāk apskatot uzticēto instrumentu, puisis secinājis, ka pats varētu uztaisīt labāku. “Mazliet investēju savā darbnīcā, uztaisīju kādas septiņas un devu izmēģināt buņģieriem, arī Mārim Prindulim, Matīsam Pavītolam un Ērikam Hanzovskim. Novērtēja atzinīgi un godīgi pateica, kas pilnveidojams. Pa šo laiku esmu izgatavojis divdesmit trīs un turpinu, jo pieprasījums ir.”
Vairākas viņa darinātās ritma kastes iegādājusies Pelču speciālā internātpamatskola, jo tās lieliski noder bērnu ar īpašām vajadzībām attīstīšanai. Šo mūzikas terapijas pieredzi mācību iestādes vadītāja iepriekš novērojusi Vācijā. “Pierādījums tam ir arī mana kliente. Muzikālās ģimenes atvasi, dēlu pusaudža vecumā, ar ritma kasti izdevās atraut no datora,” atklāj pašnodarbinātais.
Bērnībā pašam patikusi ģitāra, bet pietrūcis apņēmības to apgūt un pamazām nonācis līdz bungām. 90. gadu beigās zēni pulcējušies Grobiņas angārā, skeitojuši un spēlējuši uz bundžām, kas atrastas starp būvgružiem.
“Trīs čaļi no tā bariņa vēlāk pievērsās bungām. Sandis Volkovs spēlē grupā “The Briefing”, bet es pēc atgriešanās no obligātā dienesta armijā sāku bungot Liepājas baptistu draudzē. Nopietni spēlēt uz bungām un perkusijām mani mācīja draugs Pāvels Turovs.” Tiekot pie sava instrumenta, Kārlis un domubiedri no Grobiņas pirms diviem gadiem izveidojuši savu muzikālo apvienību, kas pašlaik iepauzē, “jo grūti savākties kopā”.

Alkohola vietā – narkotikas
Kārlis piedzimis Liepājā, pēc pusgada kopā ar vecākiem pārcēlies uz Grobiņu, kur pabeidzis pamatskolu. Rīgas amatniecības skolā puisis labi absolvējis Stila galdnieku nodaļu. Bet ne jau bez līkločiem. Sarunas biedrs neslēpj iemeslu, kāpēc septiņpadsmit gadu vecumā kļuvis par kristieti: “Tas bija diezgan loģisks rezultāts trakulībām un jaunības maksimālismam, kas iesākās pēc devītās klases. Gribējās patusēt. Reizēm biju tā pārdzēries alkoholu, ka sākās alerģija, un vairs nevarēju visu dzert. Rīgā, mācoties pirmajos kursos, sapazinos ar draugiem, kas varēja dabūt zālīti, un tā lieta mani nopietni aizrāva. Dzīvesveidā ietilpa arī smagā metāla klausīšanās, skeitošana un reizēm arī citu narkotiku pamēģināšana.”
Vienā brīdī viņš atskārtis, ka vairs nav tik labi kā sākumā. Gribējies būt laimīgam pa īstam, ne tikai no reibuma. “Līdzcilvēki apjauta, kas ar mani notiek. Žēl vecāku, ka viņiem vajadzēja to pārciest. Krustmāte sarunāja tikšanos ar psihologu atkarību ārstēšanas centrā Straupē. Teicu, ka labprāt tiktu vaļā no narkotikām, bet man vajadzīgs kaut kas vietā. Kamēr nebūšu to atradis, turpināšu. Paralēli uzzināju, ka daži pēkšņi no skatuves nogājušie draugi kļuvuši par kristiešiem. Likās neticami, bet, satiekot viņus, redzēju pārmaiņas.”

Kā var “padzerties Dievu”?
Pamazām nākusi sapratne, ka tam, ko sauc par Dievu, nav iebildumu ne pret skeiteriem, ne smagās mūzikas klausītājiem. 2001. gada 13. jūlijs bijusi vissliktākā diena Kārļa dzīvē. “Liepājā svinējām drauga dzimšanas dienu, visu nakti klīdām pa pilsētas ielām. Pārsvarā visi no bara bija lietojuši LSD, sintētiskās narkotikas, bet man – zālīte. Viņiem gļuks turpinās, man jau mutē kaltonis, gribas ēst, dzert un gulēt, bet eju tik pārējiem līdzi. Ausa rīts, kad draugs ar manu skrituļdēli brauca pāri Raiņa ielai, apkrita un dēlis izripoja brauktuves vidū. Vienīgā mašīna, kas piecos tur bija, pārbrauca pāri manai ļoti tuvajai sirdslietai. Pēdējais piliens! Kaut kas sirdī pārlūza. Nākamajā vakarā, mājās pamostoties, nebija vēlēšanās ne ko darīt, ne arī kādam zvanīt. Izgājis pastaigāties, ieraudzīju sena drauga Sanda logā gaismu. Negribēju pie jaunā kristieša iet, tomēr bija ļoti smagi un vecās draudzības vārdā nolēmu ar viņu parunāt. Ieaicināja, apsēdināja, un izstāstīju, kā ir – diezgan bezjēdzīga dzīve. Noklausījies viņš teica – patiesībā tu esi izslāpis pēc Dieva.”
Šie vārdi dažu sekunžu laikā raisījuši pārdomas: “Kā gan var “padzerties Dievu”? Ko padomās draugi, ja iešu uz baznīcu? Bet kas tie par draugiem? Tajā pašā mirklī izdarīju lēmumu – jā, man ir vajadzīgs Dievs. Un pēkšņi, it kā no augšas man kāds atskrūvētu korķīti un cauri ķermenim iztecētu garšīgs jogurts, jutos kā piedzimis no jauna.” Tas bija punkts dzīvei ar narkotikām.

Dzīve pēc restarta
Arī iepriekš puisis centies netikumus atmest, bet nav sanācis. Toties pēc restarta sajūtas bijušas neaprakstāmas. Nākamajā rītā pirmā doma – kaut tas nebūtu pazudis kā parasti pēc tusiņiem! Bet bija labi! “Otrā doma mazliet smieklīga, bet svarīga – man tas ir bez maksas. Lai gan zinu, Jēzus par to samaksājis dārgi. Sāku veidot normālas attiecības ar vecākiem. Tolaik jau mani grasījās izmest no otrā kursa Rīgas skolā, bet izdevās nosēsties pirmajā solā, vairs nekavēt mācības un visu kārtīgi izdarīt līdz galam.”
Kopš tā laika pagājuši piecpadsmit gadi. Kārlim ir ģimene, nākamgad abi ar sievu Elīnu atzīmēs desmit gadu kāzu jubileju. Meitai Karlīnai ir septiņi gadi, dēlam Ernestam paliks četri. “Līdz tam varēju skeitparkā un pa ielām ar dēli braukāt gandrīz katru dienu. Piedzimstot pirmajam bērnam, sapratu, ka ar skeitošanu vairs neies cauri, ka gribu būt mājās un kopā ar sievu audzināt bērnu. Noliku skeitu malā, līdz ar to vairs nebiju tādā līmenī. Skeitparkā jauniņie pēc pusgada varēja parādīt labākus rezultātus nekā es. Ja nevaru sarežģītus trikus taisīt, vismaz gribu, lai labi ripo. Interesējoties par longbordiem, kādā video redzēju, kā puika ar opīša palīdzību izgatavo tādu mājas apstākļos. Pirms diviem gadiem uztaisīju presi, pasūtīju interneta veikalā ritenīšus un vajadzīgos dzelžus, saliku visu kopā un braucu ar savu pirmo pašgatavoto dēli.”
Pirmos dēļus saviem darbiniekiem pasūtījis kafejnīcā “Darbnīca” sastaptais skolasbiedrs Renārs Ķergalvis. Viņš arī piedāvājis pielikt vienu Kārļa izgatavoto dēli un vizītkartes pie kafejnīcas sienas. Cilvēki zvanījuši pat ziemā, un tas bijis ļoti labs starts. Tagad grobiņnieka darbi apskatāmi “Feisbukā”, “Instagramā”.
“Nākotne? Esmu izkodis savu būtību, personības tipu – nevēlos vadīt lielu ražotni, rakt tāda veida karjeru. Gribu pieaugt kvalitātē un izdomā, dzīvot kā cilvēkiem vajadzīgs mākslinieks. Man ir noteikts skatījums uz lietām un pasauli. Neesmu piesiets tikai pie saviem dēļiem, kastēm. Vizītkartē zem mana vārda un uzvārda ar sarkaniem burtiņiem rakstīts – praktisku lietu meistars. Tas nozīmē, ka logotipi var būt dažādi, ne tikai “Jim Longboards” un “Laubert’s rhythm”.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Salauzts skrituļdēlis izmaina dzīvi

Kategorijas