Mežs atalgo godprātīgu saimniekošanu

2016. gada 3. novembris 07:00

1611

Pie mērķtiecīgas lauksaimniecībā nederīgās zemes apmežošanas Juris Spāģis ķēries pirms 15 gadiem. Nu stādītājus jau priecē bērzu, egļu un priežu audzes.

“Juris sāka pilnīgi no nulles pirms 15 gadiem. Te bija sabrukusi māja un aizlaista zeme,” par pirmsākumu stāsta viņa vecāki Mudīte un Jānis Spāģi. Juris precizē, ka šī zeme Durbes novadā ir atgūts vecāsmātes īpašums. “Radās avantūristiska ideja, ka vajag ko darīt laukos.” Šī vide viņam nav sveša, bērnība pavadīta Vecpilī. “Vilka uz laukiem, bet tur dzīvot guļamvagonā nevar, jāstrādā.” Studējot Jelgavā lauksaimniecību, meža zinības nav īpaši aizrāvušas, bet interesi un pamatus devusi. Tomēr galvenais ir paša prakse un pieredze.

Raisa pozitīvas domas
Zeme lauksaimniecībai nav bijusi piemērota – nemeliorēta, krūmiem aizaugusi. Apmežošana veikta pakāpeniski un vēl turpinās. “Kaut ko zāģējam un atkal iestādām. Priecē tas, kas ir izaudzis.” Saimnieks vērtē, ka viņa saimniecība ir pa vidu starp ģimenes jeb hobija un komercuzņēmumu.
Stādījuši galvenokārt draugu un radu talkās. Atbraucot pēc dažiem gadiem, visi esot gandarīti, cik slapjā un mālainā augsnē stādītie sīkie stādiņi jau pastiepušies gari. Pēc diviem, trīs gadiem izkritušo stādu vietā jāpiestāda jauni. Vēlāk tie panākot sākotnējos un augumi izlīdzinās.
Dēlam palīgā nāk vecāki – ņem egļu stādus un aizpilda tukšās vietas, “lai viss ir glīti un kārtīgi”. “Kursas Laiks” viņus šajā darbā sastapa pavasarī – martā. “Tagad īstais laiks, kamēr nav par sausu,” sacīja Jānis. “Mums īstenībā patīk. Izkustēšanās nāk par labu veselībai, domas pozitīvas raisās,” atklāj Mudīte. Viņa rāda, kā pareizi jāstāda – nevar katru apčubināt kā puķi. Nezāles ap kociņiem rudeņos kārtīgi nomīda ar kājām.
Pašu stādītie bērzi auguši jau astoņus gadus, un Mudīte un Jānis ar patiku skatās, kā tie pieņemas augumā un spēkā. Koki stādīti ar aprēķinu, ka egles pārņems valdošās sugas statusu tad, kad bērzi tiks izzāģēti.

Pārbauda saderību
Mežs prasa relatīvi daudz ieguldījumu, lai “augtu tā, kā tam jāaug”, zina Juris. “Lielā mežā neatmaksātos darīt to, ko šeit.” Tiek apmežots katrs stūrītis un vērots, kāda koku suga tur aug. Ja neaug egle, stāda ko citu, un pamazām var panākt progresu visā mežā kopumā.
Mērķis ir panākt trīsstāvīgu mežu. Audzēs redzams, ka augšējā stāvā “dzīvo” bērzs, zemāk, kur pietiek gaismas, – priede, bet pirmajā stāvā ar laiku tiks pastādītas eglītes. Kombinācijas var būt arī citādākas, bet jāņem vērā sugu saderība.
Priede ar bērzu nesadzīvo, un rodas jautājums – kuru atstāt? Bērzs ar zariem “paijā” priedīšu galotnes, un tās neaug. Savukārt eglītes ar bērzu labi jūtas kopā. Juris nebaidās eksperimentēt, lai “mežs ir daudzveidīgāks, interesantāks, jautrāks”. Komercmežos to nevar atļauties.
Vietā, kur citas sugas neaug, iestādīti baltalkšņi. Un tagad zem tiem aug eglītes. “Baltalksnis ir iedevis zemei pievienoto vērtību”, iespējams, noņēmis lieko mitrumu. Tagad abas sugas “strādā simbiozē”, un Juris iesaka arī citiem stādīt baltalkšņus.
Spāģi mežu speciāli veido, bet cenšas, lai tas neizskatās mākslīgs, lai ienāk sugu daudzveidība. Kopjot izjauc rindas, kādās koki stādīti.
Mazo skuju kociņu vitamīniem bagātās galotnes, kas ļoti garšo meža zvēriem, nosmērētas ar repelentu to atbaidīšanai. Sākumā, kad nav vēl bijis pieredzes, noēsti līdz 70% stādījumu.

Gandarījums – vēl necerēts
Apmežošanai Juris cenšas izmantot ES līdzfinansējumu. Stādus ņem no sertificētām stādaudzētavām. Kopšanai ES naudu viens saimnieks var izmantot vismaz divas reizes, tā nosedz izdevumus un motivē veidot nākotnes mežu.
Finansējuma saņemšanu gan traucējot meža zemes kvalitatīvais novērtējums ballhektāros, kas daudzviet neatbilstot īstenībai, jo veikts 80. gados. Dabā situācija ir mainījusies, bet neviens to nemaina uz papīra. Iespējams, ierobežoto līdzekļu dēļ tas palīdz atsijāt potenciālos atbalsta saņēmējus.
Ekonomiskā atdeve no stādījumiem arvien pieaug, pēc desmit gadiem jau varēs gatavot papīrmalku. Protams, lielākais labums gaidāms pēc 40–50 gadiem. Bet arī šobrīd nav tā, ka mežs prasa tikai izdevumus. “Ja saprātīgi visu dara, var arī ko paņemt.” 12 gadu jaunaudzei nākamajā gadā paredzēta otrā retināšana. Tajā izcirstos kociņus jau var izmantot malkai, šķeldai un materiāliem, piemēram, medību torņu būvniecībai. “Gandarījuma sajūta ir radusies ātrāk, nekā cerēju.”
Egļu biezību izdevīgi retināt pirms Ziemassvētkiem, meža malās speciāli veidojot to formu. Tur ierīkotas arī buferjoslas. “Cenšamies saimniekot videi draudzīgi.” Projekts paredz arī kopšanu ar atzarošanu, tad koksnei būs lielāka vērtība un tīrāks pamežs. To veic koka trešdaļas augstumā.

Izciršanā – otrais vilnis
Juris neuzskata, ka mežu Latvijā tiek izcirsts par daudz. “Ar mežu tāpat kā ar ābolu: kad tas ir gatavs – jānovāc. Jautājums – cik godprātīgi pēc tam mežu atjauno un apsaimnieko, veidojot jaunu un kvalitatīvu.” Ja to dara, mežam tiek iedota pievienotā vērtība, kas kompensē nocirsto.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā “nocirta visu, ko varēja nocirst, un ar to valsts izkļuva no kara radītās krīzes”. Tagad esot otrais vilnis, kad tiek cirsts toreiz stādītais un atjaunotais mežs. Tāpēc esot sajūta, ka cērt vairāk. Daudzās vietās ciršana jau esot nokavēta – mežs jau pāraudzis. Juris gatavojas zāģēt apses, kam jau 80 gadu, un atzīst, ka īstais laiks jau sen nokavēts – tās vairs nav lietaskoks.
Juris spriež, ka viena daļa komersantu mežus izcērt, pēc tam veikli cenšas notirgot ārzemniekiem un par iegūtajiem līdzekļiem atkal pirkt cirsmas. Otra grupa nopirkto mežu patur īpašumā un paši apsaimnieko. “Tas nav viegli, jo kādā brīdī pietrūkst apgrozāmo līdzekļu.” Skumīgākais, ja jāpārdod nerezidentiem. Latvijas uzņēmējiem neesot ne finanšu resursu, ne ilgtermiņa stratēģijas. Cenu – līdz tūkstoš eiro par atjaunota, sakārtota meža hektāru – Juris sauc par smieklīgu.
“Mežs ir jācērt, mežsaimniecība iekšzemes kopproduktā dod milzīgu īpatsvaru. Tai ir vesela virkne saistīto un pakārtoto uzņēmumu, kas arī baro ekonomiku.” Galvenais – godprātīga atjaunošana. Juris vēro, ka šobrīd to veic daudz un labi. Pirms desmit gadiem tā nav bijis, tad vērojis, ka kailcirtēs neviens vairs neiet iekšā. Tagad vairs neesot redzējis aizlaistas jaunaudzes. Tur liela ietekme arī Eiropas naudai, kas kompensē izdevumus.

Glezna visos gadalaikos
Kopumā Juris apsaimnieko ap 200 hektāriem meža, procesā arī ar lauksaimniecību saistīti projekti. Otrs Jura “hobijs” ir dīķsaimniecība, kurā ieguldījumi lieli, bet atbalsts neregulārs un nesaprotams.
Pie mājas Juris veido dekoratīvo zonu ar lapegli, sarkano lazdu, liepu, dižskābardi. “Mēģinām neaizrauties ar eksotiskām sugām, tas nav vajadzīgs. Vietējais kolorīts mums pietiekami liels, lai veidotu skaistu ainavu.”
Bedre, kas agrāk bijusi “ne šis, ne tas”, pārveidota par acij tīkamu dīķi. “Cenšamies lietderīgo apvienot ar skaisto.” Pie dīķa neapmežots klajumiņš, kas ļauj ainavu baudīt kā gleznu ikvienā gadalaikā. Ieaudzējis lapegles, ko komerciāli stādīt esot dārgi. Kad pārējiem kokiem lapas nokritīs, lapeglei būs spilgti dzeltenas skujas un dos akcentu ainavai. Draugs uzdāvinājis mazus ozoliņus, un Juris vēro, ka tiem varētu patikt šeit augt.
“Te bija klajums, tagad esam mežā,” rezumē Juris. Apmežošanas projekts ir pabeigts, atliek kopšana, pielabošana un nelieli eksperimenti. “Tas priekš mazbērniem,” par ieguldījumu saka Mudīte un Jānis.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mežs atalgo godprātīgu saimniekošanu

Kategorijas