Rudens vasarnīcu ciemā

2016. gada 3. novembris 07:00

1517

Rucavas novada Dunikas pagastā starp Nīcu un Sikšņiem atrodas vasarnīcu ciems Ječi, kur pavasarī un vasarā brīvība, dzīvība, rosība un svētki ir precīzākie šīs vietas raksturojošie īpašības vārdi. Taču rudenī un ziemā šeit paliek dzīvot tikai daži iedzīvotāji, kuri savas mājas sakārtojuši tā, lai varētu mitināties arī aukstākos laikapstākļos. Kā ir dzīvot vasarnīcu rajonā, kad apkārtējo māju iedzīvotāji pārcēlušies atpakaļ uz dzīvokļiem pilsētā, “Kursas Laiks” jautāja sastaptajiem pastāvīgajiem iemītniekiem.

Jūt zemo pirktspēju
Pirmā ēka, iebraucot Ječos, ir SIA “Kentaurs” veikals. Tas darbojas visu gadu, vēlā rudenī un ziemā pārejot uz dažu stundu darbalaiku. Veikala saimnieks un Ječu pastāvīgais iedzīvotājs Oļegs Sukovs teic, ka tagad pircēji ierodoties reti. “Kad beidzas saulainais laiks, visi darbi dārzos apdarīti, vasarnieki uz ziemu brauc uz mājām – ziemas dzīvokļiem. Jau kādu mēnesi šeit palikuši tikai tie, kuriem šajā vietā ir kaut kas vairāk par vasarnīcu. Vasarā, protams, te iedzīvotāju ir daudz. Tad te ir otra Liepāja,” atšķirības stāsta O. Sukovs un papildina: “No tā, ko nopelnām vasarā, dzīvojam ziemā.”
“Pārsvarā iedzīvotāji, kuri brauc no pilsētas, jau līdzi paņem visu nepieciešamo pārtiku. Pie manis ierodas pēc lietām, kas pietrūkst vai ko aizmirsuši iegādāties. Tie ir gaļas produkti, degvīns un alus. Bērniem vajag saldējumu,” smaidot saka veikala īpašnieks, raksturodams nelielā biznesa ikdienu. “Lai arī veikals šeit ir 20 gadus, konkurēt ar lielākiem veikaliem nevaram. Mēs jau arī pasūtīt varam tikai un vienīgi tik, cik var pārdot. Kur mēs atlikušo liksim?”
Vēlāk Ječos pašu privātmājā sastaptā O. Sukova sieva Rita Klieče laikrakstam pastāsta, ka pāri mēdz palikt daudzas lietas – desas, maize, kas tā jau tiek pasūtīta tikai pāris kukulīši, saldējums, kuram pieprasījums šogad beidzies ātrāk, jo cilvēki ātri devušies prom no Ječiem. Tāpat veikalam netiekot pasūtīti piena produkti, jo nāktos tos norakstīt zemās pirktspējas dēļ. R. Klieče un O. Sukovs arī novērojuši tendenci, ka cilvēki palikuši trūcīgāki. “To pašu saldējumu vecmāmiņas saviem mazbērniem pērk lētāko. Saldējums par 80 centiem neies tik labi kā par 40 centiem,” pieredzēto atstāsta R. Klieče.
Vasarā veikalā visbiežāk ierodoties bērni un jaunieši. “Viņi grib konfektes, saldējumu, atspirdzinošos dzērienus, protams, bezalkoholiskos. Var jau būt, ka kāds gribētu iegādāties arī kaut ko viegli alkoholisku, taču viņi zina manus noteikumus – pat nemaz nemēģina prasīt, jo zina, ka es nedošu,” rādot uz brīdinājuma uzrakstu, ka alkoholu nepilngadīgajiem nepārdod, strikti noteic veikalnieks.
Tagad veikalā ienākot tikai garāmbraucēji, daži apkārtējie iedzīvotāji, kuriem grūtāk tikt uz pagasta centru Sikšņos, varbūt paretam kāds, kurš atbrauc apskatīt savu mājiņu – vai viss kārtībā. Gaidīdams kādu reto klientu, veikala īpašnieks kurina veikala krāsni, pie galda minēdams krustvārdu mīklas. “Jākurina jau ir, citādi nevar. Tāpat arī jādežurē ir tās pāris stundas. Piemēram, rudenī un ziemā šeit mēdz iegriezties mednieki,” pastāsta O. Sukovs.
R. Klieče teic, ka kādreiz bijusi arī doma veikaliņa blakustelpā ierīkot mazu kafejnīcu, taču, uzzinot prasības tādas izveidei, atmetuši ar roku. “Mēs nevaram to atļauties. Cilvēkiem jau pašiem patīk noorganizēt šašliku balles savos dārzos. Tās sit pušu visu,” smejoties noteic ječiniece. Taču agrāk gājis gana šerpi: bija cilvēki, bija pircēji.
Kā toreiz, tā arī tagad esot tādi, kuri ņem preci uz parāda.

Dzīvo un aicina ciemiņus
O. Sukovs un R. Klieče ir pastāvīgie Ječu iedzīvotāji vairāk nekā 15 gadus. Māju iegādājušies kā vasarnīcu ar trīs istabām un virtuvi. Abi palikuši bez darba “Liepājas labībā” un Ječos atvēruši veikaliņu.
Pamazām savu māju sataisījuši pašu spēkiem tā, lai varētu dzīvot ne tikai siltajos mēnešos. “Vīrs man ir liels malacis – ievilka ūdeni, sataisīja visu, lai varētu verandā paši rīkot tusiņus, kurinot kamīnu,” lepni saka ječiniece. Malku viņi pērk, apkures sezonā vajagot paprāvu daudzumu. Pilsētā tādus pasākumus dzīvoklī būtu grūti uzorganizēt platības dēļ, taču te varot sasēsties pie galda, skatīties televizoru, saaicināt draugus un draudzenes ciemos. “Tos mēs tad saucam par “platajiem vakariem”, tad ejam arī pirtī, kas mums pašiem uztaisīta,” saka R. Klieče.
“Pārsvarā uz Ječiem brauc tādi pilsētnieki, kuri mājās atgriežas līdz ar apkures sākšanos. Mēs jau arī braukājam, bet pastāvīgi esam arī šeit sava veikala dēļ. Mums te patīk. Pie mums brauc arī mazdēls, viņš šorīt atgriezās no naktsmaiņas,” stāsta R. Klieče. “Mums pašiem sava mašīna, cenšamies braukt un iet sabiedrībā. Tikai man pašai nav vadīšanas tiesību. Ja būtu, noteikti braukātu kaut kur vairāk. Tepat netālu ir Lietuva, dažreiz atpūsties braucam uz “Joža krogu”, kur paēdam vakariņas, un Kretingu. Arī uz Liepāju mēs braucam relaksēties, tikai ar citu mērķi – ārstēties. Veselība arī vairs nav tik laba: pensijas apmērs gandrīz pārsniedz izdevumus par ārstēšanos.” O. Sukovs sievu papildina: “Esam pensionāri. Vai tad pilsētā mums būtu labāk? Tur tāpat nebūtu, ko visu laiku darīt. Tādēļ labi, ka veikals nes kādus papildu ienākumus un bišķi parušināmies pa zemi.”
Saimnieks teic, ka mazdārziņā izaudzējot savām vajadzībām nepieciešamo. Raža šogad bijusi laba. Siltumnīcā tiek audzēti gurķi, paprika un tomāti, labi izauguši arī kabači. “Kartupeļus gan ne. Iestādījām rudens avenes. Zemeņu dobes vietā tagad ir uztaisīts baseiniņš. Man jau labāk patīk, ka puķes apkārt, jo mana sirdslieta ir floristika,” stāsta R. Klieče.
Mājā kopā ar pāri dzīvo kaķenīte Mika. “Mazdēls mums ir Miks, kaķene – Mika, bet saucu es viņu par Minnu. Viņa mums pieklīda,” skaidro saimniece.
Vēl viņiem ir arī papagailis, kurš sagādājot jautrus brīžus ar savu kliegšanu saimnieku ēdienreižu laikā, bet runāt nerunājot neko. “Ziemā vērojam, kā pie loga ar pašu nolikto speķi barojas zīlītes. Speķi ziemā sapērkam vairumā, citādi sirds sāp par putniņiem,” sirsnīgi teic mājas saimniece. Te arī caurstaigājot stirnas, kas nāk uz āboliem. Viena pat lēkusi pāri kaimiņu žogam, lai tiktu pie gardumiem. “Laikam bija sāpīgs lēciens, pilnīgi iebļāvās. Gribēju viņai palīdzēt tikt ārā pa vārtiņiem, bet baidījās,” piedzīvojumu stāstus par dzīvniekiem noslēdz R. Klieče.

Kāds saimnieks, tāda māja
Kā jau vasarnīcu un mazdārziņu rajonos, arī Ječi nav izņēmums tam, ka katrs saimnieks savu namiņu un tā apkārtni iekārtojis pats pēc savas gaumes, rocības un izpratnes par atpūtu un mērķiem, kam vasarnīca nepieciešama. Vienam mājiņa pavisam parasta, cits uzslējis pili. Jautāta, vai Ječos mēdz notikt arī zādzības, R. Klieče strikti noteic: “Jānospļaujas! Bet ir gadījumi, kad kaut kas pazūd arī. Piemēram, satelīta šķīvjiem galviņas.”
Daži pie mājas uztaisījuši īstu košumdārzu, cits iztiek ar nelielu siltumnīcu. Uzlikti gan caurredzami un zemi parasta režģa žogi, gan īpašums apjozts ar augstu koka sētu, kas acu skatieniem slēpj katra saimnieka lepnumu – dārzu, ko iekārto acu priecēšanai un ballīšu rīkošanai.
Un kādi tik noformējumi dārziem – dārza rūķi, akmeņi, citi dekoratīvie elementi un pat mīkstās mantiņas! Pērtiķis uzsēdināts uz lampas pie veikalnieku mājas. “Es jau smejos, ka mērkaķojos. Man uzdāvināja uz Ziemassvētkiem mīkstās mantiņas – pērtiķus, jo ir šī dzīvnieka gads. Gribēju oriģinālu un arī smieklīgu pielietojumu, tādēļ uzsēdināju uz lampas dārzā,” smejot saka R. Klieče.
Kāds uzlicis pie vārtiem pilnīgi parastu zīmi, ka tālāk braukt un iet nedrīkst, jo ir privātīpašums vai sagaidīs nikns suns, cits ar humora izjūtu uzlicis krievu valodā brīdinājumu, kas vēsta: “Ļoti mīlu svešiniekus.”
“Viena otra mājiņa tiek arī pārdota,” teic O. Sukovs, atkārtoti uzsverot, ka šeit cilvēku palicis mazāk. “Atbrauc brīvdienās uz šejieni no ārzemēm, kur pastāvīgi dzīvo un strādā. Kādreiz uz šejieni brauca ar mašīnām, pat velosipēdiem.”
“Ječos pārsvarā vasarā mitinās vidēja vecuma cilvēki, bet pensionāri šeit meklē patvērumu no pilsētas šaurības un bezdarbības,” raksturo R. Klieče. “Katrā ziņā mums labāk ir ikdienā būt te, jo māja ārpus pilsētas ir māja!”

+ 6

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Rudens vasarnīcu ciemā

Kategorijas