Redz, kā top lielākie kultūras pasākumi Liepājā

2016. gada 3. novembris 07:00

213

Redz, kā top lielākie kultūras pasākumi Liepājā

Kopš Liepājā durvis vērusi jaunā koncertzāle “Lielais dzintars”, liela daļa nozīmīgu kultūras pasākumu notiek tieši tur. Tā kā koncertzāle nu jau kļuvusi teju vai par Liepājas simbolu, ir ļoti svarīgi to labi prezentēt gan Latvijas iedzīvotājiem, gan tūristiem no dažādām zemēm. Par to, lai viņi orientētos grandiozajā būvē un tur justos ērti, gādā klientu apkalpošanas speciālisti. Viņiem jāparūpējas, lai ienākot cilvēks varētu uzzināt par “Lielo dzintaru” ko vairāk, izstaigāt un aplūkot plašās telpas, kā arī, ja radusies interese par kādu notiekošo kultūras pasākumu, iegādāties tā biļeti. Šajos jautājumos “Lielā dzintara” apmeklētājiem palīdz liepājniece Annija Langbauma.

Darbs saskan ar studijām
A. Langbauma dzimusi un augusi Liepājā. Šeit pabeigusi vidusskolu un arī studēt nolēmusi dzimtajā pilsētā. “Es iestājos Liepājas Universitātē Eiropas valodu un kultūras studiju programmā un domāju, ka gribas brīvajā laikā piepelnīties, sākt savu, patstāvīgu, pieaugušo dzīvi, tāpēc skatījos, ko varētu savienot ar skolu,” par lēmumu strādāt paralēli studijām stāsta meitene.
Darba sludinājumos internetā pamanījusi vakanci “Lielajā dzintarā” un nodomājusi, ka tas varētu būt labs darbs, ko savienot ar mācībām un kas arī pašai būtu interesants. “Gribēju kaut ko radošu, kaut ko, kas mainās, nevis visu laiku būt vienā vietā un sēdēt.” Tad nu nosūtījusi savu CV un cerējusi uz to labāko. Kāds laiciņš pagājis, kad beidzot atskanējis zvans, aicinot uz tikšanos klātienē.
Intervijas laikā koncertzāles pārstāvjiem bijis svarīgi pārliecināties par meitenes valodu zināšanām, jo šeit svarīgi prast runāt vairākās valodās. “Tad man, protams, arī jautāja par sevi, lai pārliecinātos, ka cilvēks ir harismātisks, tāds, kurš tiešām grib kaut ko darīt, kas nav te tikai naudas dēļ, bet kuru tiešām interesē šis darbs. Bija jāstāsta par saviem hobijiem, par to, kāpēc es šeit gribu strādāt, kādi ir mani mērķi,” prasības izklāsta jaunā darbiniece. Tā kā gribētāju uz konkrēto vietu bijis daudz, rezultātus par intervijas gaitu Annija uzzinājusi pēc kāda laika. “Kad uzzināju, protams, biju patīkami pārsteigta, priecīga,” smaidot stāsta meitene. Viņa atzīst, ka darbs tiešām bijis tāds, kā cerējusi – interesants, dinamisks un ar plašām izaugsmes iespējām, kas nav mazsvarīgi. “Es ņemu visu, ko varu paņemt,” par savu darbu saka liepājniece.
Pirmie priekšstati izrādās maldi
Annija atklāj, ka sākumā gan nav strādājusi kā klientu apkalpošanas speciāliste, bet kā vietu ierādītāja. “Manas profesijas nosaukums bija “vietu ierādītāja” – gan vietas ierādīju, gan biju dažreiz biļešu kontroliere. Kā nu kuru reizi vajadzēja. Un tad nāca piedāvājums, vai nevēlos strādāt arī infocentrā!” Šāds piedāvājums bijis pārsteigums, taču licies muļķīgi atteikties no tā. “Es biju ļoti pateicīga – tas man lika vēl vairāk pārkāpt sev pāri, jo ir vēl atbildīgāk, augstāk. Sapratu, ka tādas izdevības nevajag laist garām. Tā man visa vasara pagāja ar tūristiem – vāciešiem, lietuviešiem,” atklāj Annija. Darbs šajā amatā viņai nesis vēl lielāku pieredzi un ļāvis nostiprināt gan valodas, gan komunikācijas prasmes.
Lai gan nu Annijai piešķirts cits amats, viņa vēl joprojām reizēm strādā gan kā vietu ierādītāja, gan kā biļešu kontroliere. “Strādāju pēc vajadzības. Kad ir koncerti un pasākumi, tad, protams, vajag vairāk cilvēku un ir jāpalīdz.”
Klientu apkalpošanas speciālistes amatā viņu apmācīja jau pieredzējušās kolēģes. Nu jau Annijai pašai šķiet, ka amats apgūts labi un viņa spēj strādāt patstāvīgi, iztiekot bez kolēģu drošā pleca. Sākumā gan meitenei šķitis, ka darbs infocentrā nav nekas sarežģīts, tomēr viņa nebaidās atzīt, ka tolaik maldījās. “Pirmajā reizē, kad man pateica par darbu infocentrā, kāds man bija priekšstats? Mierīgi! Kas, es nevaru biļetes pārdot? Bet, kad sapratu, kas ir jādara – zvani, jautājumi no tūristiem, kas šeit iegriežas, nāk arī sūdzībām, ar nepatīkamām lietām... Jātiek galā ar ļoti daudz ko,” īsto ainu ieskicē meitene.

Problēmas jāatstāj aiz durvīm
Taujāta, kādām tad īpašībām jāpiemīt cilvēkam, lai varētu strādāt šajā profesijā, Annija atbild: “Viena noteikti, ko es liktu augšgalā – cilvēkam ir jābūt atvērtam, komunikablam. Ja būsi noslēgts, ja nevarēsi atbildēt – tas šajā darbā neder. Šeit cilvēki ir visu laiku, visi viņi nāk ar jautājumiem. Svarīgi ir mācēt sarunāties ar cilvēkiem tā, lai viņiem rastos labs iespaids gan par darbiniekiem, gan par koncertzāli kopumā. Šeit noteikti noderēs, ja cilvēks būs pozitīvs. Viss savs negatīvisms, kas, iespējams, dienas laikā ir kaut kur radies, ir jāatstāj mājās, to nedrīkst izrādīt darbā, nedrīkst rādīt sadrūmušu vai dusmīgu seju. Piemēram, man nav tik laba diena bijusi, man varbūt nav tik smaidīga seja, bet, kad es nāku uz darbu, cenšos sev ieskaidrot: tā, Annija, tagad atgrūd to visu nost, malā,” savā pieredzē dalās liepājniece.
Klientu apkalpošanas speciāliste uzsver, ka šajā profesijā noteikti jāpiemīt augstai atbildības izjūtai, jo jāatbild gan par koncertzāles tēla veidošanu, sarunājoties ar tūristiem, gan par infocentra kvalitatīvu darbību un biļešu tirdzniecību. “Par infocentru, par to sfēru – tur jau nu pa vienam. Tur atbildība ir pirmajā vietā, jo ir jāapdomā katrs solis, ko dari. Tāpat tas attiecas arī uz vietu ierādīšanu: ja cilvēks atnāk divas minūtes pirms koncerta, jāspēj skaidri pateikt un parādīt sēdvietas, lai viņam nebūtu lieka stresa. Cilvēki jau gaida, ka viņiem precīzi pasaka, nevis kaut kur sūta apkārt nepareizi.”
Īpaša modrība esot jāpievērš, tirgojot biļetes, jo šeit ir ļoti jāseko līdzi katrai darbībai, jākoncentrējas, lai nepieļautu kādu kļūdu un neatstātu neapmierinātu ne klientu, ne darba devēju.
Nav mīnusu, ko nevarētu panest
Lūgta pastāstīt par darba plusiem un mīnusiem, Annija apdomājas un saka: “Pirmais pluss ir tas, ka tev ir iespēja redzēt, kā norisinās kultūras dzīve, kā ierodas viesi, kā ierodas mākslinieki – kā top viss. Es redzu cilvēkus, koncertus. Tā kultūra – viss, kas te notiek. Redzu, kā darbojas mūsu producenti – tā ir ļoti liela pieredze.”
Vēl meitene min iespēju redzēt un dzirdēt koncertzālē notiekošos koncertus. To sanāk piedzīvot brīžos, kad jādarbojas kā vietu ierādītājai. “Tas ir ļoti liels pluss. Mums ir jābūt iekšā, mēs kontrolējam, kas notiek zālē – vai visiem viss ir kārtībā, vai visi ir drošībā. Es esmu šajā laikā ļoti daudz labu koncertu redzējusi, ko varbūt nebūtu redzējusi, ja šeit nestrādātu,” atklāj liepājniece.
Trešo plusu meitene piesaista savām studijām, jo atklāj, ka darbs “Lielajā dzintarā” viņai ir ļoti liela prakse un papildinājums teorētiskajām zināšanām.
Viens no mīnusiem esot lielais enerģijas patēriņš, it īpaši koncertu un nozīmīgu pasākumu dienās, kad jākārto ļoti daudz organizatorisku jautājumu un jātiek galā ar ļoti daudz nozīmīgām lietām. Taču “tie visi mīnusiņi nav tādi, ka nevari panest”.
Vēl viena lieta, kura, iespējams, daudziem sagādātu grūtības, ir darbs vakaros un brīvdienās, jo tieši tad notiek lielākā daļa kultūras pasākumu. Jāsamierinās ar to, ka brīdī, kad citiem ir atpūta un brīvdiena, tev ir jāstrādā. Tomēr Annija teic, ka viņai patīk padarītā darba sajūta, kas seko pēc tam. Tāpat šajā darbā jāprot pielāgoties un jābūt gatavam, ka arī sev brīvā dienā nāksies aizvietot savu kolēģi: “Tu nevari tā plānot, jārēķinās, ka strādā darbā, kur ir kolektīvs un kur viens var pēkšņi saslimt un tev tad var nākties viņa vietu aizpildīt.” Tomēr viņai šķiet, ka dienas beigās visi sīkie mīnusi nobāl uz daudzo pozitīvo plusu fona.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Redz, kā top lielākie kultūras pasākumi Liepājā

Kategorijas