Viesmīlīgā Smiltene un lepnā Mēru muiža

2016. gada 3. novembris 07:00

Dodoties ar dzīvesbiedru vienā no skaistākajiem braucieniem pa Latviju kādā šīs vasaras nogalē, iepriekš neplānojot, izlēmām ekskursiju nedaudz papildināt un iegriezties kādā romantiskā mazpilsētā, par kuru ir dzirdēts sakām, ka tā esot saulainākā vieta valstī. Lai gan mūsu galamērķis bija Alūksne, braucot no Rīgas pa Pleskavas šoseju, pagriezāmies pa kreisi, lai apskatītu arī Smilteni. Iepriekšējā reize, kad radās iespēja pabūt šaipusē, bija pirms vairāk nekā gadiem piecpadsmit, tāpēc atļaujos konstatēt, ka laika gaitā Smiltene mainījusies līdz nepazīšanai. Iebraucot pilsētā, radās pat izjūta, ka nokļūts pilnīgi svešā vietā.
Kaut arī tā ir mazpilsēta, smiltenieši seko līdzi laikam un vienā otrā jomā ir apsteiguši dažu no lielajām Latvijas pilsētām. Uzslavas vērts ir fakts, ka Smiltenes vidusskolas audzēkņiem ir iespēja fakultatīvi mācīties ķīniešu valodu. Vēl jāpiemin vērojums, ka, atšķirībā no vairākiem novadiem Kurzemē, Smiltenes apkārtnes laukos, kā arī Igaunijas pierobežā jaušama dzīvība – daudz lielāku un mazāku saimniecību, kam pieder gan apjomīgāki, gan ne tik prāvi govju ganāmpulki. Tas, iespējams, tādēļ, ka šeit aktīvi darbojas AS “Smiltenes piens”.

Dzīvojamā māja – pilsdrupās
Viena no pirmajām lietām, ko konstatējām, iebraukuši Smiltenē, bija, ka šejienes degvielas uzpildes stacijās ir krietni dārgāks benzīns nekā Rīgā. Tas lai paliek humoram, taču, pirms iepazīt pilsētas centru, vispirms izlēmām iebraukt kādā īpašā vietā Smiltenes austrumu daļā. Tā ir Kalnamuiža ar senajām pilsdrupām, muižas ēku kompleksu, parku ar Teperi – no Abula upes ūdeņiem uzplūdinātu dīķi, kā arī Smiltenes tehnikumu. Palasot informāciju pie automašīnu stāvvietas novietotajā stendā, uzzināms, ka vēsturiski pilsēta ir sākusies tieši no Kalnamuižas.
Dodoties apskatīt senās pilsdrupas, pašiem par pārsteigumu, nonācām kādas vecas, samērā nolaistas vienstāva dzīvojamās mājas pagalmā, kur mūs sagaidīja “vilku” suns. Pamanījis svešiniekus, cilvēka labākais draugs sāka riet, taču to darīja vien pienākuma pēc, vienlaikus luncinādams asti. Neparasti, ka pilsdrupās iecelta dzīvojamā ēka, taču tas, šķiet, darīts ar nolūku – seno mūru fragmenti kalpo par pagalma nožogojumu. Vairāk par šiem senās godības lieciniekiem skatu piesaistīja nama saimnieku iekoptā puķu dobe ar fantastiski ziedošajām dālijām.
Pēc pilsdrupu apmeklējuma atgriežoties muižas kompleksā, radās izjūta, ka esam nokļuvuši citā laikmetā. Priecē, ka ēkas relatīvi nesen piedzīvojušas restaurāciju. Īpaši piesaistīja un izvilināja smaidu neliels divstāvu namiņš ar nosaukumu “Suņu māja”. Neviena rējēja gan nemanījām, pašlaik tur iekārtoti dzīvokļi, taču savulaik ēka celta mednieku un viņu palīgu – medību suņu – vajadzībām.
Rūpīgu roku kopts ir arī muižas parks ar dažu eksotisku šķirņu kokiem, to pirms došanās tālāk nedaudz izstaigājām. Vēl, pirms sēsties mašīnā, lai brauktu uz Smilteni, aizgājām līdz tehnikuma ēkai, kam iepretī atrodas viesnīca “Kalna ligzda”. Mācību iestāde muižas kompleksā gan iecelta padomju laikā, taču kopskatu nebojā. Gluži otrādi, tik sakoptā un harmoniskā vidē kā Kalnamuiža būtu lepnums mācīties!

Īpatnējas ēkas un lēti ēdieni
Iebraucot Smiltenes centrā, izbrīnīja lielais daudzums automašīnu, kas novietotas Baznīcas laukumā, iepretim Smiltenes evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Iemeslu, kas teju visiem apkārtnes iedzīvotājiem licis braukt uz pilsētu, neuzzinājām, taču šāds skats šķita gluži savāds. Tas tādēļ, ka iepriekš nācies pabūt ne vienā vien gandrīz tukšā Latvijas mazpilsētā, nemaz nerunājot par lauku teritorijām.
Līdzīgi lielai daļai ceļinieku, arī mēs apmeklējām dievnamu un piemiņas akmeni uz Sibīriju deportētajiem smilteniešiem, pastaigājāmies pa centra ieliņām, priecādamies par dažām īpatnām ēkām, piemēram, bijušo ugunsdzēsēju depo, un ceļā satikdami vairākus igauņus. Var secināt, ka Smiltenē dzīvo ļaudis ar radoša talanta dzirksti – vasaras nogalē pilsētas centru greznoja ar gaumi veidoti dekori.
Vēl viens pozitīvs pārsteigums sekoja, kad izlēmām iegriezties kādā Smiltenes kafejnīcā, lai paēstu pusdienas. Ieskatoties ēdienkartē, šķita, ka kaut kas nav pareizi vai arī ka mums vienkārši rādās. Tās bija pārsteidzoši zemās cenas, vismaz salīdzinot ar Rīgu un Liepāju. Ieturējām garšīgu maltīti, par to samaksājot smieklīgi maz. Kafejnīcas darbinieki par apmeklētājiem bija parūpējušies arī tādā veidā, ka vairākās vietās līdzņemšanai bija novietoti tūrisma bukleti, kartes un cita nepieciešamā informācija. Pašķirstot kādu ceļvedi, izlēmām iegriezties arī Mēru muižā, kas atrodas kaimiņos – Bilskas pagastā.

Prieks pūcēm un cilvēkiem
Stāsts par Mēru muižu diemžēl nebūs tikpat pozitīvs kā iepriekš vēstītais. Lepnajā, no laukakmeņiem celtajā muižas ēkā kopš 1926. gada atradās Birzuļu pamatskola, taču 2009. gadā to slēdza. Labā ziņa ir tā, ka ēku izmanto arī tagad – no 2011. gada šeit atrodas Smiltenes novada muzejs. Savādi gan, ka kultūras iestāde ir tik tālu no pilsētas centra, kas varētu būt par iemeslu mazajam apmeklētāju skaitam.
Muzeju vērts izstaigāt kaut vai tādēļ, lai apskatītu Mēru muižas interjeru. Plašās telpas grezno koka apšuvuma paneļi, arī griestu apdare veidota kokā. Verot smagās durvis, nonācām ekspozīcijas telpā, kur vasaras nogalē bija skatāma Jogitas Cinkus dažādos materiālos veidota pūču kolekcija. Nē, nē – neviena dzīva naktsputna gan nemanījām, izstādes autore apskatei bija izlikusi dažādus sadzīves priekšmetus, traukus, apģērba gabalus, uz kuriem attēlotas pūces vai kas darināti pūces formā. Redzot tādu lietu bagātību ar naktsputna attēlu, kļūst skaidrs, cik ļoti mums, latviešiem, pūce ir iecienīts putns.
Vēstot par Mēriem, grēks nepieminēt muižas parkā augošo dižozolu ar lielāko vainagu Baltijā. Ņemot vērā ozolu augšanas tempus, iespējams, koks audzis vismaz vairākus gadsimtus, līdz ar to par muižas ēkām varētu būt pat senāks. Ja rastos vēlme uzspēlēt paslēpes, paslēpties aiz šā milzeņa varētu pavisam droši. Kas zina, varbūt šā koka zaros naktīs paslēpes spēlē arī pūces...

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Viesmīlīgā Smiltene un lepnā Mēru muiža

Kategorijas