Šinšillas – nav tik vienkārši, kā izskatās

2016. gada 3. novembris 07:00

141

Šinšillas – nav tik vienkārši, kā izskatās

Par šinšillām Daiga Kadeģe sapņojusi jau pasen, bet vienmēr atturējusi zooveikalos par dzīvnieciņiem prasītā cena. Kad dēla Ginta draugs šovasar piedāvājis divus mēnešus vecu pārīti bez maksas, ģimene pēc īsas apspriedes piekritusi. Sākotnējais priekšstats par mīlīgajām radībām gan ļoti mainījies. Pelēkie, aktīvie pūkainīši pamanās sagādāt ne vien pozitīvas emocijas, bet arī krietnu porciju rūpju.

Izzināt pasauli dodas naktī
“No sākuma likās: ieliec mazo radījumu būrī, paber graudiņus, iedod ūdens pudeli, un viss. Bet rūpes prasa katrs lopiņš – lai būrītis vienmēr kārtībā, lai ir laikus paēdis,” atklāj Daiga. Gan viņa pati, gan dzīvesbiedrs Ulvis strādā, dēlam skolas gaitas, un ģimene darbdienās mostas agri, ap pieciem. Šinšillas, to dzirdot, prasa pēc uzmanības ar īpatnēju saucienu. “Ja ilgāk neesam satikušies, uzlec uz rokas un ķepiņām kašā, it kā sasveicinoties.”
Brālīši, kas mazliet atgādina vāveres un žurciņas krustojumu, atšķiras gan pēc temperamenta un rakstura, gan baltajām svītriņām gar ausīm. Mīļums attaisno savu vārdiņu, turpretī Žipčiks ir īsts nemiera gars. Šeptīgā šinšilla mēdz slēpties zem mēbelēm. Sagrauzts nekas vēl neesot, vienīgi tapetes paplosītas. Pirkstā iekosts arī nav.
Trīsistabu miteklī, kur atrodas ar dīvānu atdalīta teritorija, reiz būrītī ieraudzīts tikai viens grauzējs. Pārmeklējuši visu māju un neatrodot satraukušies nepajokam. Naktī bija iets ārā un durvis uz pusotru minūti paturētas vaļā. “Bērns asarās, man arī gandrīz jāraud. Izlikām paziņojumu, lai kaimiņi dod ziņu, ja atrod. Otrās dienas vakarā visi trīs sēdējām bēdīgi un pēkšņi izdzirdējām klusu “tap, tap, tap”. Žipčiks bija iemitinājies izvelkamā dīvāna veļas kastē,” nakts dzīvnieka sagādāto pārdzīvojumu atceras Daiga. Lai veiklais bēglis vairs nepārkāptu robežas, būra režģī iepīta stieple, mitekļa aizmugure noklāta ar segu un dīvāna apakša – ar linoleja loksni.
Tomēr Žipčika pasaules izzināšanas kārei tas neesot šķērslis. Vienu rītu saimniece atradusi mīluli iesprūdušu būra režģī. Mēģinājusi bosiku uzmanīgi atsvabināt no metāla gūsta, bēglis arī pats drusku paspirinājies un izglābts bijis ļoti pateicīgs, bučojis pirkstus.

Sēž uz silta radiatora
Dabiskajā vidē – tuksnesī – šinšillas dzīvojot padsmitiem gadu. Viņiem ļoti patīk siltums un smiltis. Tikko pieslēdz apkuri, sasēžas uz radiatoru malas un tur pavada dienu, novērojusi Daiga. Brīvsolī palaisti, abi nododoties apkārtnes vērošanai caur logu.
Informāciju par šo grauzēju paradumiem un vajadzībām meklējuši internetā un atklājuši, ka ēšanas ziņā jūrascūciņu radinieces ir diezgan cimperlīgas, ēdienkartē nedrīkst iekļaut svaigus dārzeņus un augļus, kas uzpūš vēderu, vēlama speciāla sausā barība. Ieraugot starp graudiņiem kaltētu ābolīti, abi strīdoties un ņemot viens otram nost. Liels kārums – pieneņu, kļavas lapas, ābeļu zariņi. Savukārt ozolzīles viņiem esot indīgas.
Daiga kā jau lauku cilvēks bijusi pārsteigta, uzzinot, ka žāvētie un kaltētie produkti jāpapildina ar speciāli sagatavotu sienu no zoopreču veikala. Jebkurš neder, jo var saturēt sīkaļām indīgus augus. Gremošanas sistēma viņiem ir ļoti jutīga. “Labāk jau neriskēt. Nedod die’s, tad te asaras ies pa gaisu, to jau agrāk piedzīvoju ar jūrascūciņām.”
Būrīša iekšpuse noklāta ar smalkām zāģu skaidām – lai maigās pēdiņas nesavainotu. Nokārtojas šinšillas, kur pagadās, un savu netīrības devu miteklī, protams, ienes. Prieku pūkainajām radībām sagādā trauks ar smiltīm, kur tās labprāt vannojas. Mūsu jūrmalas smiltis šim nolūkam neder: tajās dzīvojošie kukainīši var, iemājot maigajā kažociņā, izraisīt ēdi. “Smiltis jāpērk, arī sausā barība un siens. Sanāk diezgan sālīti, jo barības paciņa vien maksā četrus eiro,” secina Daiga.

Nav samīļojams kā kaķītis
Favorītu godā nevienu no ģimenes locekļiem šinšillas nav iecēlušas, murcīšana un svešinieki tām īsti nepatīk. Nepaņemsi rokās un nesamīļosi kā kaķīti. Iespruks starp radiatoriem un ātri ārā nelīdīs. Pierodot pie jaunās situācijas, ziņkāre gan parasti ņem virsroku. Visdraudzīgākās attiecības radībām ir ar vidējo no trim dēliem – Austri. Viņam atbraucot, abpusējas simpātijas izveidojušās no pirmā satikšanās mirkļa. Toties jaunākajai atvasei atgūt šinšillu uzticību izdevies tikai lēnām: pārāk cītīgi bija dzīvnieciņus tvarstījis.
Tomēr ilgi bez cilvēka uzmanības tās izturēt nevar, spriež Daiga. Nupat, pošoties atpūtas braucienam uz Stokholmu kopā ar Ziemupes stāvlaukuma aktīvistiem, nācies sarunāt uzticības personu, kura atnāks pabarot un pārliecināties, vai ziņkārīgie un kustīgie kā ūdenszāles drašķi nav kur iesprūduši. Arī gada nogalē, kad Daigai, vienai no galvenajiem Rūķupes rūķiem, sāksies piesātinātais bērnu vēstuļu apstrādes un dāvanu gādāšanas periods, žiperīgajiem mīluļiem jāsamierinās ar saimnieces prombūtni.
“Abi brālīši nav vienlīdz prātīgi, bet pieauguši pie sirds. Neesam domājuši, kas notiks pēc gada, kad viņi sasniegs dzimumgatavību. Bet tiem, kuri plāno ņemt šinšillas, teikšu, ka nav tik vienkārši, kā izskatās no malas.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Šinšillas – nav tik vienkārši, kā izskatās

Kategorijas