Naudas trūkst arī Latvijas rekordbudžetam

2016. gada 10. novembris 07:00

Latvijas valsts budžetu pirmajā lasījumā Saeimā apstiprināja oktobra pēdējā dienā, un plānots, ka 23. novembrī dokumentu par vairāk nekā astoņu miljardu eiro iekasēšanu un tērēšanu pieņems. Nākamā gada budžets ir rekordliels, tomēr ministrijas prasa vairāk, bet uzņēmēji brēc, ka nespēj samaksāt. Jautājumus par mūsu valsts nozīmīgākā dokumenta tapšanu, prioritātēm un strīdīgākajiem punktiem uzdevām deputātam un Finanšu ministrijas parlamentārajam sekretāram Edgaram Putram.

Raksturojiet kopējo budžeta ainu! Kur un kam mēs tērēsim naudu nākamgad? Kāds tas ir salīdzinājumā ar pirmskrīzes laiku?
Salīdzinot ar pirmskrīzes 2008. gada budžetu, pašreizējais budžets ir pieaudzis par 1,12 miljardiem eiro. Prioritāte – aizsardzība, kurai nākamgad nodrošinām jau 1,7 procentus no iekšzemes kopprodukta. Tie ir papildu 100 miljoni aizsardzībai un 51 miljons iekšējai drošībai. Par iekšējo drošību – runa ir gan par policistu algām, gan par austrumu robežas stiprināšanu. Prioritāte ir izglītība ar papildu 47 miljonu eiro lielāku finansējumu un veselība ar papildu 67 miljoniem. Pavisam jaunām politikām bija atrasti 144 miljoni eiro, bet ministrijas bija iesniegušas simtiem priekšlikumu par vairāk nekā 800 miljoniem eiro.

Kā dalāt budžeta pīrāgu?
Vērtē parasti pirmos piecus priekšlikumus un tad jau tālāk skatās pēc iespējām. Papildus tika 20 miljoni zemniekiem, ceļiem tika piešķirti desmit miljoni, tiem, kurus apzīmē ar burtu “P”. Papildus nauda tika piešķirta demogrāfijas jautājumu risināšanai – vairāk nekā 16 miljoni eiro. Jāpiemin arī finansējums valsts simtgades svinībām, kas ir ārkārtējs tēriņš.

Viens no strīdīgākajiem jautājumiem pie šā gada budžeta bija obligātās iepirkuma komponentes diferencēšana pēc patēriņa. Vai regulējums ir pārcelts?
Šobrīd vēl nav pārcelts. Pirmajā budžeta lasījumā ir atbalstīts, ka regulējums stājas spēkā 2017. gada 1. janvārī. ZZS nostāja ir, ka nupat kā ir noslēdzies uzņēmuma “Sadales tīkls” veikto izmaiņu cikls. Uzreiz veikt nākamās izmaiņas būtu pārsteidzīgi. Ir skaidrs, ja lielie, energoietilpīgie uzņēmumi saņem atlaidi, tad par to ir jāsamaksā kādam citam. Esmu iesniedzis priekšlikumu, ka normas ieviešana jāatliek uz 2018. gadu un papildus jāmeklē iespējas OIK daļēji kompensēt no “Latvenergo” pamatkapitāla vai tirgojot zaļās enerģijas statistiku, vai arī samazinot “Sadales tīkla” garantēto peļņas procentu. Tas kopumā varētu dot pat 1,5 līdz 2 eiro centu efektu uz patērēto kilovatstundu. Šobrīd koalīcijas partnera “Vienotības” uzstādījums ir, ka OIK diferencēšanai jāpaliek budžeta paketē, bet pārējie divi partneri ir “pret”.

Nupat Saeimā runāja Latvijas Tiesībsargs, uzsverot, ka tauta slīgst nabadzībā. Ko saka budžeta skaitļi?
Ja uz budžetu skatās kompleksi, tad atbilde vienmēr ir – mēs varam tērēt tikai tik, cik ieņemam. Iespējams, ka der salīdzināt pirmskrīzes budžetu, konkrēti 2008. gada, ar šodienas. Struktūra ir krietni mainījusies. Budžets ir pieaudzis par apmēram 1,12 miljardiem eiro, bet, ja paskatāmies pensiju un pabalstu apjomu, tad šī sadaļa ir pieaugusi par 870 miljoniem eiro. Valdība domā par sociālo aizsardzību, un šī summa ir augusi ar katru gadu. Papildu faktors ir tas, ka sabiedrība novecojas.

Katru gadu ceļam minimālo algu. Kādēļ tikai desmit eiro? Kazi, 50 eiro pielikums dotu jūtamākas izmaiņas.
Patiesībā minimālās algas celšana ir ar divēju efektu, jo sevišķi, ja to dara strauji. No vienas puses, tas risina mazāk atalgotā slāņa labklājību, bet, no otras puses, samazinās darba vietu skaits reģionos. Rīgā un Pierīgā darba vietu pat kļūst vairāk, bet Latgale un Vidzeme zaudē. Pirmskrīzes laikā, kad strauji auga algas, produktivitāte netika līdzi. Šobrīd situācija ir līdzīga – minimālo darba algu nedrīkst celt straujāk, kā pieaug produktivitāte.

Vai nākamgad stājas spēkā norma, ka sociālais nodoklis jāmaksā arī no nepilnas slodzes?
Šis jautājums jau ir pieņemts finanšu ministra Reira laikā pērn un tika atlikts uz gadu. Gan Reira kungs, gan Ašeradena kungs ar šo likumu ļoti lepojas. Norma stājas spēkā no nākamā gada 1. janvāra. Nākamajā gadā sociālā iemaksa no minimālās algas ir 75 procentu apmērā. Pēc tam jau simts procentu apmērā. Sabiedrībai nav izskaidrotas daudzas lietas. Cilvēki nezina, ka minimālās sociālās iemaksas var savākt arī divās vai trīs darba vietās, tas neattiecas uz mikrouzņēmumiem. No vienas puses – tas ir papildu sociālais slogs, bet no otras puses – mums visiem reiz pienāks laiks iet pensijā.

Nupat pie izņēmumiem slodžu summēšanai pieminējāt mikrouzņēmumu. Ja pareizi saprotu, šā uzņēmējdarbības veida drīz vairs nebūs!?
Šobrīd plānots, ka līdz ar 2019. gada 1. janvāri mikrouzņēmumu vairs nebūs. Turpinās diskusijas ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, kas uzstāj, ka režīmu vajadzētu saglabāt. Nākamajā gadā ir izmaiņas – ir atcelts sadalījums pa nozarēm mikrouzņēmumiem un nodokļu likme ir samazināta no deviņiem procentiem uz pieciem procentiem no apgrozījuma. Jauni mikrouzņēmumi var reģistrēties līdz nākamā gada jūnija beigām.

Slēgs mikrouzņēmumus vai neslēgs, ja ir diskusijas?
Iepriekš, kad darbojos Ekonomikas ministrijā, mums bija uzdevums strādāt pie jauniem režīmiem, kam jānāk mikrouzņēmumu vietā. Mikrouzņēmuma vietā jāstājas trīs dažādiem tipiem – jaunuzņēmumi, uzsācēji un dzīvesstila uzņēmumi. Vai Ekonomikas ministrija šos likumprojektus sagatavos līdz 2019. gadam, vēl ir atklāts jautājums. Viss var mainīties, gan es varu nebūt tur, kur esmu, gan cita politiskā partija var būt vadošā.

Latvijas uzņēmēju būtiskākā rūpe un prasība valstij – viņi vēlas stabilitāti, likumus un normas, kas pastāv un nemainās vairākus gadus. Tas ir iespējams?
Mikrouzņēmuma nodoklis krīzes laikā tikai uztaisīts kā alternatīva bezdarbniekiem, lai viņi dibinātu nelielus uzņēmumus un varētu iztikt. Piecus gadus tas būs pastāvējis.

Tad ir iespējama pastāvība pieciem gadiem?
Valdības deklarācijā ir uzdevums Finanšu ministrijai, kur ir uzdots izstrādāt jaunas nodokļu pamatnostādnes. Tas ir tas, kā mēs dzīvosim tālāk. Es ceru šajās pamatnostādnēs iekļaut arī šo nodokļu pastāvības lietu. Nav jau noslēpums, ka mums ir lietas, kuras tomēr vajag mainīt. Kaut vai darbaspēka nodoklis Latvijā ir 42 procenti, Lietuvā 40 procenti, bet Igaunijā 39 procenti. Šos divus procentus ir jāmēģina pārnest uz citu nodokļu grupu, iespējams, uz patēriņa nodokļiem. Ir iespējas iegūt līdzekļus arī no ēnu ekonomikas apkarošanas. Ik gadu izdodas samazināt ēnu ekonomikas daļu, kas nodokļu izteiksmē ir aptuveni 60 miljoni eiro. Vienlaikus ir jāparedz izmaiņas, kas sekos.

Par ēnu ekonomiku. Plāns ir krietni pieticīgāks par 60 miljoniem – no ēnu ekonomikas plāno iegūt tikai 12 miljonus eiro!
Ar pārāk optimistiskām prognozēm šajā jomā nav vērts aizrauties. Realitāte ir tāda, ka no ēnu ekonomikas ik gadu atkarojam no 45 līdz 60 miljoniem eiro, bet, vai tas izdosies nākamgad, nav garantiju.

Viens no uzsvariem par ēnu ekonomikas apkarošanu ir tā sauktā būvniecības ģenerāluzņēmēja solidārā atbildība. Tas taču negarantē, ka “ģenerāļi” maksās par padarīto, kas ir patiesā problēma?
Ir jāņem vērā, ka iepirkumos vēl aizvien dominē jēdziens “zemākā cena”, un būsim reālisti – bieži vien tā tiek panākta, jau plānojot kādam nemaksāt. Būvniecībai patiešām ir 40 procentu ēnu ekonomikas īpatsvars. Solidārā atbildība ir tikai pirmais solis nozares sakārtošanai, un pat šim solim ir pretestība. Solidārā atbildība par sociālajām iemaksām ir tikai sākums.

Izdevumi paredzēti par 300 miljoniem vairāk. Kāds pamats optimismam un kā naudu tērēs?
Uz kopējo budžeta lielumu 300 miljonu deficīts nav liels naudas daudzums. Piemēram, ja runājam par veselības budžetu, kur ir palielinājums, tad šo naudu ministrijai piešķirs konkrētām lietām. Tiks prasīti konkrēti plāni un programmas, kas parāda, ko ieguldītā nauda dod. Samazināsies rindas, uzlabosies aprūpe. Veselības budžets ir kā melnais caurums – vari dot, cik gribi, un rezultātu nav. Kaut vai par kvotām – nesen pavīdēja, ka kvotas beigušās. Zvanījām Veselības ministrijas valsts sekretāram Ketnera kungam, un viņš vienkārši atbildēja: “Viņi melo!” Reāli nauda ir. Šajā jautājumā mēdz būt arī politiskais konteksts.
Par izglītības reformu runājot – ir šķēre: bērnu skaits samazinās, skolotāju skaits nemainās. Vidēji Eiropā par viena bērna izglītošanu esam pirmajās vietās. Tādēļ arī tēriņu pamatotību stingri kontrolē.

Tas taču ir visās sfērās. Zinām, ka valstī iedzīvotāju skaits samazinās, bet valsts algoto darbinieku skaits stāv uz vietas. Ir doma kaut ko mainīt?
Tērējam daudzās jomās kā iepriekš. Kultūras joma, manuprāt, ir pārfinansēta. Es konkrēti varu komentēt Finanšu ministrijas pakļautībā esošās iestādes. Kaut vai tas pats publiski apspriestais Valsts ieņēmumu dienests. Nākamajā gadā tiek samazinātas štata vietas par desmit procentiem. Daudzviet tās ir brīvās štata vietas, kuras ilgstoši nav aizpildītas, bet, konkrēti par VID runājot, 400 štata vietas no 4000 tiek likvidētas. Piemērs te bija Igaunija, kas iztiek ar 1000 darbiniekiem savā Ieņēmumu dienestā.

Kā nozares sakārtošanas un budžeta ieņēmumu daļas pildīšanas panākums tiek minēta taksometriem ieviestā patentmaksa – 130 eiro mēnesī no mašīnas. Nesen Skrundas vienīgais taksists man atklāti pateica, ka nespēs maksāt tik daudz. Tāds ir mērķis – likvidēt pakalpojumu ārpus Rīgas?
Patentmaksa būs, jo bija pamatīgi kuriozi – cilvēks nobrauc 100 kilometrus mēnesī, un darba alga ir ap 50 eiro. Būsim reālisti – Rīgā taksometra vadītājs zem 700 eiro mēnesī nepelna. Problēma ar reģionu taksistiem ir zināma, bet risinājuma pagaidām nav. Pats personīgi esmu izteicis priekšlikumu ieviest dažādas krāsas zīmes. Piemēram, Rīgā strādā ar zaļām numuru zīmēm, reģionos ar zilām. Tas noteikti nav valdības pašmērķis uzlikt nesamaksājamu nodokli.
Šis ir viens no veidiem, kā cīnāmies ar ēnu ekonomiku. Tad, kad nodokļi tiek iekasēti, var domāt arī par atlaidēm, uzņēmēju stimulēšanu, reģionu pasargāšanu.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Naudas trūkst arī Latvijas rekordbudžetam

Kategorijas