Biedrība rada kopības izjūtu

2016. gada 10. novembris 07:00

996

Aizputes Diabēta biedrības dibinātājam un vadītājam Ulvim Bensonam šis laiks ir saspringts – viņš kopā ar aktīvākajiem biedriem strādā pie biedrības 20. jubilejas svinību rīkošanas. Tad tiks teikts paldies tiem, kuri palīdz un novērtē biedrības paveikto, proti, atbalstu cilvēkiem, kuriem jau gadiem jāsadzīvo ar slimību, kas mūsdienās uzņem arvien plašākus apgriezienus. Pēc U. Bensona teiktā, šādām biedrībām jāpastāv vien tādēļ, lai būtu, kur gūt pieredzē balstītus padomus, zināšanas un jaunāko informāciju par cukura diabētu.

Izglītosies un izklaidēsies
Aizputes Diabēta biedrības dibināšanas datums ir 27. jūlijs. Taču lielās svinības notiks 26. novembrī Aizputes kultūras namā. “Jo vasarā cilvēkiem ir savas darīšanas, bet vēlā rudenī viņi būs brīvāki un novembrī tiek atzīmēta Pasaules Diabēta diena,” pamato biedrības vadītājs.
Uz pasākumu aicināti ierasties biedri, labvēļi, aktīvisti, ziedotāji un vienkārši draugi. Pasākuma programmas iesākumā paredzēta izglītojoša lekcija par cukura diabētu. Interesenti varēs saņemt bezmaksas konsultācijas. Būs arī farmācijas, diabēta paškontroles un aprūpes līdzekļu firmu izstāde. Varēs saņemt bez maksas un arī par maksu izglītojošu literatūru, materiālus. Tāpat varēs noteikt savu cukura un holesterīna līmeni, izmērīt asinsspiedienu. “Būs arī svētbrīdis – tas mums vienmēr ir ļoti svarīga pasākumu daļa. Būs arī koncerts un ballīte ar dejām,” ar smaidu saka U. Bensons.
Pasākuma laikā ar Pateicības rakstiem tikšot apbalvoti tie cilvēki un organizācijas, kas šo 20 gadu laikā nesavtīgi palīdzējuši gan ar darbu, gan naudu.

Vadīšana – aicinājums
Aizputnieks U. Bensons, pats būdams diabēta slimnieks, pirms 20 gadiem nolēma, ka pilsētā ir vajadzīga atbalsta vieta cilvēkiem, kuri slimo ar šo nopietno slimību. “Kur saņemt informāciju, kur veikt kādus veselības mērījumus, kur vienkārši sapulcēties, parunāt, dalīties pieredzē par savu slimību,” biedrības rašanās ieceri apraksta dibinātājs. “Viss iesākums bija manā dzīvoklī, citreiz kultūras namā, kur notika arī mūsu lielākie pasākumi un turpmāk arī notiks. Tad ar laiku mētājāmies no vienas vietas uz citu, līdz pirms diviem gadiem tikām pie šīm telpām daudzfunkcionālajā sociālo pakalpojumu centrā,” stāsta U. Bensons un atzīst, ka nespēj sevi iedomāties kādā citā darbavietā. “Tas ir mans sirdsdarbs, aicinājums. Ja tā nebūtu, nebūtu to darījis.”
Pa šiem 20 gadiem gājis dažādi. “Ir bijuši kāpumi un kritumi. Biedrība ir bezpeļņas organizācija, un ar finansēm ir tā, kā ir. Lai kaut ko uztaisītu, jādara praktiski no nekā. Reizēm jau rokas nolaižas – dari, gribi darīt, ir vēlme darīt vairāk, bet naudas ir tik, cik ir. Labi, ka ir ziedotāji, labvēļi, aktīvisti, kas darbojas uz entuziasmu. Parasti jau beigās viss nokārtojas – atrodas gan naudiņa, gan citi dalībnieki. Šo 20 gadu laikā viena reize ir tikai tāda bijusi, kad pasākums bija jāatceļ, jo nebija atsaucības,” atzīstas U. Bensons.
Šo gadu laikā sarīkotas 20 Diabēta dienas, 20 pilnsapulces un valdes sēdes. “Paldies jāsaka valdei, kas uzticējusies un ļāvusi arvien no jauna vadīt biedrību. Šo 20 gadu laikā biedrībā ir veikti pāri par diviem tūkstošiem cukura, holesterīna un triglicerīdu mērījumu. Esam noorganizējuši trīs labdarības akcijas. Reizi vai divas ciemojāmies Aizputes novada pagastos. Esam apmeklējuši Rokaižu pansionātu,” darbus un aktivitātes uzskaita vadītājs. “Daudziem jau varbūt liekas, priekš kam tāda biedrība vispār ir vajadzīga, bet tā ir nepieciešamība tieši mūsu mērķauditorijai. Svarīga kopības izjūtai.”
Biedrībā aktīva U. Bensona palīdze ir brīvprātīgā Nodira Iruta Zirjanova, kura šeit strādā četrus gadus. “Biedrības darbs ir ļoti cieši saistīts ar manu tiešo pamatdarbu – esmu kultūras namā tehniskā personāla darbiniece, mani pienākumi ir gan uzkopt tur telpas, gan kārtot zāli un dekorācijas, gludināt galdautus, palīdzēt visādus vajadzīgos darbus, ko parasti apmeklētājs pasākuma laikā pat nenojauš. Diabēta biedrības vadītājs mani uzaicināja iesaistīties, palīdzēt arī viņam ar pasākumu rīkošanu un citiem darbiņiem. Es palīdzu diabētiķiem nopirkt un aiznest uz mājām zāles, ja viņi paši to nevar,” stāsta brīvprātīgā un teic: “Visi nevar būt brīvprātīgie un visi to nemaz arī negrib, bet man tas ļoti iet pie sirds, ka mans darbs var būt noderīgs vēl kādam.”
Biedrībā ir viena medicīnas māsa, kura veic cukura, holesterīna un triglicerīdu mērījumus. Kad medicīnas darbiniece nav uz vietas, iz-līdz pats vadītājs.

Atkarīgi no labvēļiem
Pašlaik biedrībā darbojas ap 70 biedru, gada dalības maksa ir seši eiro. “Būsim reāli – ar tādu naudas summu ir par maz, lai kaut ko iesāktu. Tādēļ priecājamies par katru atrasto sponsoru, ziedotāju, kas palīdz. Citādi izdzīvot būtu grūti. Man un pārējiem biedriem vissvarīgākais ir tas, lai biedrība vispār pastāvētu, būtu aktīva, varētu attīstīt visādas idejas, turpināt iesākto,” norāda U. Bensons. Pārsvarā ziedotāji esot privātie uzņēmēji un ārzemnieki.
Šovasar pie aizputniekiem ciemos bijusi Kanādas “Daugavas vanadžu” priekšsēdētāja Gunta Reinoldsa. “Mans vectēvs bija leģionārs. Caur draugiem iepazinos un ieguvu kontaktus. Sākām sarakstīties un jautāju, vai ir kāda iespēja jebkādi palīdzēt biedrībai. Un tagad desmit gadu garumā ar šīs ārzemju biedrības atbalstu biedrība apmaksā grāmatvedības pakalpojumus un iegādājusies vajadzīgās lietas, lai darbotos, piemēram, printeri,” palīdzības nozīmīgumu uzsver U. Bensons. Tāpat sponsori labprāt atsaucoties, ja lūdz ziedot kādam konkrētam mērķim uz kādu konkrētu pasākumu. Savukārt Latvijas Diabēta asociācija, kas ir Aizputes biedrības sadarbības partneris, dod informatīvos materiālus.
Jautāts, vai arī raksta projektus, kā to parasti mēdz darīt biedrības, lai piesaistītu finansējumu, U. Bensons pieļauj varbūtību, ka “kādreiz nākotnē varbūt varētu darīt”. “Kamēr nebija telpas un nebijām piesaistīti konkrētai vietai, nemaz nevarējām iesaistīties šādās aktivitātēs, jo projektu nolikumi pieprasa konkrētu vietu. Otrkārt, nepieciešams atsevišķs līdzfinansējums, taču biedrība ar biedru naudu vien šādas summas papildus nevarētu savākt, lai kā gribētu,” problēmas min pieredzējušais vadītājs.

21. gadsimta epidēmija
U. Bensons zina stāstīt, ka cukura diabēts, ko tautas valodā joprojām bieži sauc un atpazīst kā cukurslimību, mūsdienās ļoti strauji attīstās uz priekšu. “Tā ir 21. gadsimta epidēmija. Tā attīstās pat pa stundām, jo ar to saslimst aizvien biežāk un jaunāki cilvēki. Daļai no slimniekiem diabēts tiek atklāts arī mūža otrajā pusē,” pamato diabētiķu pārstāvis, kuram pašam cukura diabēts ir ikdiena vairāk nekā 20 gadu. Galvenais cēlonis saslimšanai ir endokrīnās sistēmas traucējumi – aizkuņģa dziedzeris nespēj pilnvērtīgi strādāt un pildīt funkcijas. To visu pastiprina dažādas slimības, stress, pārpūle, mazkustīgums. “Var arī pārmantot no saviem radiniekiem,” U. Bensons papildina un norāda, ka īpaša uzmanība cukura līmenim būtu jāpievērš cilvēkiem pēc 40 gadiem. Tad arī ieteicams samazināt saldas pārtikas patēriņu.
Biedrības vadītājs atzīst: vislabākais veids diabēta slimniekiem ir “dzīvot uz insulīna, nevis diabētiķiem paredzētajām tabletēm”. “Tas palīdz pilnvērtīgāk, ilgāk un labāk nodzīvot dzīvi tāpat kā tiem, kuri ir veseli – no insulīna injekcijām mazāk cieš nieres, kājas, redze. Otrs veids ir dzert speciālas tabletes,” skaidro pieredzējušais diabētiķis. Vienlaikus viņš uzsver, ka mūsdienās diabētiķu paškontroles līdzekļi strauji attīstījušies. “Insulīna šļirces kādreiz bija no stikla, smagnējas, bet adata bija metāliska un tādā izskatā, ka ieraugot vien jau gribējās kliegt,” salīdzina U. Bensons. “Tagad šļirces un adatas ir maziņas, dūrienu pat manīt nevar.”
Aizputes Diabēta biedrībā var samainīt vecās paaudzes glikometrus pret jaunajiem. “Teststrēmeles jāpērk pašiem, tās izmaksā dārgi. 50 teststrēmeles maksā no 12 līdz 17 eiro. Mērījumi jāveic vidēji trīs līdz piecas reizes dienā. Bez tiem iztikt nevar, jo slimniekam jākontrolē cukura līmenis, lai sevi pasargātu no komplikācijām. Ikdienā mērījumi jāveic no rīta tukšā dūšā, uz ēdienreizēm un obligāti uz nakti, lai pasargātu no hipoglikēmijas,” norāda diabētiķis. Pie ģimenes ārsta diabēta slimnieks saņem īpašās receptes insulīnam vai tabletēm. “75 procentu atlaide ir insulīnam, bet 50 procentu – tabletēm,” viņš piemetina. Aizputes aptiekās diabēta slimniekiem pieejams plašs klāsts ikdienā nepieciešamā, atzinuši biedri.
“Ar diabētu var sadzīvot, bet jārēķinās, ka diabēts ir dzīvesveids,” viņš mierina. “Svarīgi diabētiķiem ir tas, lai viņi pēc iespējas ilgāk spētu saglabāt darbspējas, lai varētu strādāt un pelnīt iztiku. Cukurslimniekiem invaliditāti nepiešķir, tikai gadījumos, ja ir komplikācijas. Ja ārstu komisija piešķir invaliditāti, tad var saņemt pabalstu, bet ar to pietiek tikai vajadzīgajiem medikamentiem,” teic U. Bensons.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Biedrība rada kopības izjūtu

Kategorijas