Klusumā starp kokiem un zvēriem

2016. gada 10. novembris 07:00

4332

Pārņemot biznesa stafeti no vecākiem, nu jau gandrīz desmit gadu Pāvilostas novada Ziemupes viesu namā “Laikas” galvenā saimniece ir Liene Zaļkalne. Iespējams, arī daudzās lietainās dienas šovasar atpūtnieku plānos ieviesušas korekcijas, tomēr lauku tūrisma attīstītāji aizvadīto sezonu sauc par mēreni stabilu. “Es neiebilstu, ja vienu vasaru būtu tāds apgrozījums, ka gada beigās varētu vēl vienu māju uzbūvēt, bet būsim reāli!” situāciju iezīmē L. Zaļkalne.

Mūzika – tikai iekštelpās
“Mēs izvēlējāmies citu nišu – sākot no Jāņiem, praktiski vairs neuzņemam lielo pasākumu rīkotājus: ja kaut vienu māju cilvēki rezervējuši mieram un klusumam, skaļas izklaides blakus traucē,” atzīst L. Zaļkalne. Korporatīvo pasākumu organizēšanai turklāt būtu vajadzīgi papildus darbinieki un izmaksas, intensīva strādāšana sestdienās, svētdienās. Tam pašlaik nepietiek kapacitātes. “Turklāt nevaru ciest skatīties uz piedzērušajiem ģīmjiem un vākt viņu atstātās draņķības. Esam izdomājuši ciparu, par kuru būtu gatavi to pārdzīvot, bet šī summa ir grūti paceļama,” atklāta ir saimniece. Viņasprāt, klusums pilsētniekiem būs vajadzīgs arvien vairāk un vairāk, jo urbānā vide – kņada, burzma un daudzās ierīces – cilvēkus ļoti nomāc. “Skaidrs, ka ekonomiski tas mums izdevīgi nav, bet jebkurš tūrisma uzņēmējs Latvijā pateiks – pa lielam šis nav bizness, bet gan dzīvesveids. Pierīga, protams, ir izņēmums, tikmēr vairāk nekā simts kilometru attālumā no galvaspilsētas reti kuram veicas.”
Lielākā atpūtnieku spriņģošana notiek sešos hektāros no aptuveni divdesmit Zaļkalnu īpašumā esošajiem. Priežu meža ieskautajā teritorijā pēc vētras un lielāka vēja saimnieki regulāri savāc kritušos kokus un zarus, un tie, kuri brauc šurp regulāri, sakopto vidi novērtē. Pagājušovasar gan kāda kompānija nakti gribējusi pavadīt pie ārā uzklāta galda un skaļas mūzikas. Nācies aizrādīt, ka tā neies cauri. “Mūziku “Laikās” ļauts klausīties tikai iekštelpās: vienam varbūt patīk Bēthovens, bet cits repu laidīs blakus,” pamato saimniece.

Izbauda brīvības sajūtu
Pēdējā laikā popularitāti ieguvušās personības pilnveides nometnes pagaidām te nerīko. Ja ir brīvas telpas, atpūtas kompleksā iespējamas bērnu nometnes, bet uzņēmēji paši tās neorganizē: pārāk daudz prasību no dažādu iestāžu puses. Šā paša iemesla dēļ “Laikās” nepiedāvā nekāda veida ēdināšanu un jau pasen netop uz ugunskura vārītā leģendārā zivju zupa. “Tādu zupu izvārīt sanāk dārgi. Ja šķīvītis maksās piecus eiro, cilvēks to vienkārši nepirks. Tā tas nomira dabīgā nāvē,” nosmej L. Zaļkalne.
Vasarā paši dzīvo treilerā. “Laikās” pašlaik funkcionē četras sešvietīgas izremontētas un glīti iekārtotas viesu mājiņas un lielā – ar zāli un pirts telpām. Pieprasītākā ir pati pirmā šeit uzbūvētā, ko īpašnieki jokojot sauc par VIP apartamentiem, jo te biežāk atpūšas draugi.
Neatkarīgi no maka biezuma “Laikās” apmetas arī cilvēki, kuriem patīk nakšņot teltī, izbaudot brīvības sajūtu un bērnības garšu. Kāda lietuviešu ģimene ar divgadīgiem dvīņiem teltī šovasar dzīvojusi veselu nedēļu. Mājvieta “Laikas” Ziemupē atrodas jau pārsimt gadu, bet nosaukums locījies līdzi laikiem –“Laiki”, “Laiken”.

Satiek ziņkārīgu alni
Agrāk Zaļkalnu ģimene mitusi privātmājā Plocē un regulāri braukājusi uz 1996. gadā iegādāto īpašumu. Brīvdienās signalizācija bieži nostrādājusi, piemēram, žurkai aizskrienot, arī novēlojušies ceļinieki pavēlu meklējuši naktsmājas, un nācies celties un braukt. Tas kļuvis apgrūtinoši, un pamazām starp slaidajām priedēm saimnieki uzbūvējuši māju arī sev. “Dzīvē viss sanāk tā, kā sanāk, un arī šī māja vasarā reizēm tiek izīrēta. Latvietis vidējais to varbūt nesapratīs, bet mēs vienkārši pārceļamies uz treileru. Ar apkārtējo tūrisma mītņu īpašniekiem neesam konkurenti, bet kolēģi: katram savs piedāvājums. Ja gribi smalku luksusu, iesaku “Lenkas”, sevis palutināšanai ir jābrauc uz “Kaijām”, bet atpūtai mežā, sēņošanai, makšķerēšanai visvairāk piemērotas ir “Laikas”. Ja nav brīvas vietas, iesakām kaimiņus. Svarīgākais – lai cilvēks atbrauc uz Ziemupi.”
To, ka atpūtas vietas mēdz sajaukt, L. Zaļkalne pirmoreiz konstatējusi, kad pie pirts iebraukušie kāzu rīkotāji jautājuši, kur klāt galdu piecdesmit viesiem. “Padomāju – nu būšu kaut ko tūtē salaidusi, nopūdelējusi. Vārds pa vārdam, līdz sapratām, ka svētku pasākuma norise plānota aptuveni piecpadsmit kilometru attālajās “Lenkās”, kuru nosaukums piemērots blakus tekošai Lenkupītei.”
Vaicāta, vai vēlu rudenī un ziemā dzīvošana te nav padrūma, mežziņa meita atteic, ka uz elektrības un sveču rēķina netaupa, nereti tiek kurināts kamīns. “Kad cilvēki brīnās, vai nav bailīgi dzīvot starp kokiem un zvēriem, atbildu: kad pēdējoreiz dzirdēji par kādu mežā piekautu vai aplaupītu? Meža zvēram tavs “aipons” nav vajadzīgs.”
Tikai vienreiz Lienes meitas Paula un Kate lūgušas, lai panāk pretī līdz autobusu pieturai, jo satikušas vietējo ziņkārīgo alni.
Sezonas beigas esot lieliskas ar to, ka var atlicināt laiku teātra izrādēm, koncertiem, ekskursijām un sevis izglītošanai.

“Te jābūt universālam”
“Pirts skolā pie Jura un Aelitas Batņām mācāmies, tūlīt beigsim un liksim eksāmenu. Pievēršamies latviskam dzīvesveidam – kā senči vasarā strādājam, bet ziemā kaļam plānus, kā turpināt iesākto. Jaunas mājiņas diez vai tuvākā laikā taps, jo negribam uzņemties kredītsaistības. Uzsākot šo biznesu, mans tētis (Andris Zaļkalns – aut.) bija ļoti prātīgs, un es sekoju viņa piemēram. Lai naktī varu gulēt, nedomājot par satraucošām lietām. Jo laimīgs ir nevis tas, kam daudz, bet tas, kam pietiek,” savu un dzīvesbiedra Oskara Glezera nostāju atklāj L. Zaļkalne.
Pēc pabūšanas uz salas Norvēģijā bijušais liepājnieks O. Glezers šo vietu nebūt nevērtē kā Dieva aizmirstu nostūri: “Iekāp mašīnā un pēc pusstundas jau esi cilvēkos. Bet te jābūt universālam darbiniekam, citādi nevar. Pirms diviem gadiem ar entuziasmu pieķēros dārzkopībai, to pamazām atmetu. Ar bitēm vienu sezonu nostrādāju pēc sajūtām, iestājos Biškopības biedrībā un nu jau otro gadu mācos kursos. Pērn mums bija divas, šogad jau desmit saimes. Ziemā pats izgatavoju stropus un citu inventāru.”
Dzīvei Ziemupē nav ne vainas, secina lauku tūrisma pārstāvji. Savukārt atpūtniekiem un viņu bērniem lielu prieku sagādā četrdesmit vistiņas un kazas Hanna un Miķelis, ko saimnieki godā par atkritumu apsaimniekotājiem.
“Mums ir zaļais sertifikāts, jābūt pārtikas atkritumu kompostēšanai. Uz to grūti pierunāt, bet staigāt pakaļ nesanāk. Toties cilvēkiem ļoti patīk aiznest našķus vistām un kazām. Bērni būtu gatavi visu līdzi paņemto pārtiku lopiņiem izbarot.”

+ 5

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Klusumā starp kokiem un zvēriem

Kategorijas