Sivēnu audzēšana neapsīkst

2016. gada 10. novembris 07:00

1723

Otaņķniece Ināra Bēriņa ir viena no retajām saimniecēm, kura joprojām savā kūtī kopj sivēnmātes. Bet atslodzi dod rosīšanās “Lauku sētā pilsētā”.

Ināras Bēriņas pieredze cūkkopībā mērāma jau 23 gadu garumā. Specializējusies tieši sivēnmāšu audzēšanā un sivēnu pārdošanā. Pašlaik piemājas saimniecības “Ziedoņi” kūtī mīt četras cūku mātes, bet to pēcnācēji vairs nedrīkst brīvi skraidīt pa sētu, kā tas ļauts agrāk. Saimniece zina, ka Āfrikas cūku mēra apdraudējumā “visādi var būt”, un nebaidās no sadarbības ar Pārtikas un veterināro dienestu (PVD).

Inspektorus sauc pati
Prasības tagad stingrākas nekā agrāk. Katram sivēnam ausīs tiek liktas krotālijas, lai pēc pārdošanas tam varētu izsekot. Lai uz šo procedūru nebūtu jāaicina veterinārārsts, Ināra to veic pati. Nenumurētus pārdot nedrīkst, lai gan dažs pircējs prasot tieši tādus. Kāds pastāvīgais pircējs no Gudeniekiem “izmācīts”, kad par nereģistrētu sivēnu dabūjis maksāt sodu. Ināra strikti pieraksta, kad un cik sivēnu piedzimuši, cik pārdoti, cik paturēti pašpatēriņam un katru mēnesi iesniedz atskaiti Lauksaimniecības datu centram. “Likumos ir jāiekļaujas,” ievēro saimniece. Lai varētu tirgot sivēnus, pati izsaukusi PVD inspektores, un par šo apsekojumu bija jāmaksā saimniecei pašai.
Kūtī neviens nepiederošs netiek ielaists. Suns čipēts, kaķis potēts. Barībai neizmanto pārtikas atliekas un zāli. Paši maļ graudus un piebaro dzīvniekus ar vārītiem kartupeļiem. Ar kombikormu vien barotu cūku gaļa neesot tik garšīga.
Mākslīgās apsēklošanas stacijā sakot, ka pieprasījums pēc sēklas materiāla samazinājies, tātad sivēnmāšu skaits arī. Sivēnus gan joprojām izpērk. Gadoties, ka uz sludinājumu neatsaucas neviens, bet tad kāds paņem desmit ruksēnus uzreiz. Sivēnu pircēju ģeogrāfija ir plaša, ne tikai vietējie. Vienreiz sagadījies, ka divas mātes atnesušās reizē, bet parasti tas notiekot ar laika nobīdi.

Banānķirbis nav dzeltens
“Ziedoņos” cieņā arī dārzeņkopība. Divas reizes nedēļā Ināra ar savu produkciju dodas uz Liepājas “Lauku sētu pilsētā”. “Braucu uz turieni ne tik daudz peļņas dēļ. Gūstu priekš sevis to, ko par naudu nevar nopirkt – dvēselei.” Inārai tā ir satikšanās ar zemniekiem, ar kuriem līdzās būts daudzus gadus.
Pavasarī saimniece tirgo stādus. “Patīkami, ka jau tagad prasa, vai būs gurķu dēsti. Atbildu: ja būšu pati, tad stādi arī būs.” Savi kundes ir jānotur. Tirdziņā gandrīz katrs otrais pienākot saka “Labdien!”, tātad atpazīst. Savukārt Ināra ievēro, ja kāds pastāvīgais pircējs ilgāku laiku nav ieradies.
Vasarā tirgojusi ne tikai dārzeņus, bet arī upenes. Šovasar piestrādājusi pie ķirbjiem un līdzās iecienītajiem “muskatiem” piedāvā banānķirbjus, kam garša atšķirīga no ierastās. Ar tiem gadījusies anekdotiska situācija. Pienāk pāris, un sieva jautā, kāpēc ķirbis nav oranžs. Vīrs: “Vai tad tu oranžu banānu esi redzējusi?”
Inārai tīk eksperimenti, un daudzveidība piesaista arī pircēju uzmanību. Piemēram, iestādījusi zilos ‘Kongo’ kartupeļus. Tiesa, pati tos nav vēl pagaršojusi.

“Ķemmēs” zviedru veikalu
Ap 50 galvu ir vistu ganāmpulkā, un tās tiek turētas atsevišķi, lai nebūtu saskares ar cūkām. Inkubatoru nevajag, jo visas ļoti čaklas perētājas. Ināra novērojusi, ka inkubatorā izperinātās vēlāk pašas uz olām nesēž un neperē.
Pašlaik siltumnīcas ir tukšas, bet Ināra jau gatavojas nākamajai sezonai. Sastādīti ziemas ķiploki, lai pavasarī raža. “Nevaru nosēdēt un tikai gaidīt, kad telefonā nopīkst īsziņa par pensiju.”
Kad Ināra vēl strādājusi veikalā par pārdevēju, kāda pensionāre sūkstījusies: “Nevaru saprast, kā es varēju visu padarīt, kad gāju darbā un strādāju arī mājās!” “Toreiz nezināju, ko viņai teikt, bet tagad gan zinu atbildi: solis paliek īsāks un darbi tik ātri nesokas. Diena paiet, un knapi visu var paspēt.” Mazmeitiņa, kura pārvietojas skriešus, prasījusi: “Ome, kāpēc tu tā lēni staigā?”
Kad ciemojamies “Ziedoņos”, pa logu ziņkāri ielūkojas zīlīte, vēstot sala tuvošanos. Ar speķi tās šeit tiek barotas arī vasarā.
Februārī Ināra jau sākšot lūkoties pēc sēklām – kur kas jauns. Šomēnes viņa pošas ciemos pie meitas uz Zviedriju un jau uzprasījusies, lai atkal aizved uz vairākstāvu dārzkopības veikalu, kur plaša sēklu un stādu izvēle. Ināra iecerējusi atvest melno aveni vai lāceni – to, kā nav citiem. Lietuvā jau iegādājusies dzeltenās rudens avenes. Ciemakukulim vedīs arī pašas žāvētos ābolus, ko sagatavo gāzes plīts cepeškrāsnī, un saimniece domā, vai dārza ražas pārstrādei nederētu nopirkt speciālu žāvētāju.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Sivēnu audzēšana neapsīkst

Kategorijas